Izmantoju gadījumu, kad viss ir tieši tā, kā tas ir šobrīd (respektīvi - rīkojos), lai iluminētu (jo mūsu mērķis ir iluminēt). Iluminētu lasītāju. Tātad -- ir kāda teiktais, ko vēlos recitēt šeit un tagad. Recitēt - jo tas jau ir ticis citēts populāra rīta laikraksta Nesenajā numurā.
[raksturojot šībrīža situāciju filozofijā:] "Ir neomitologi, kas apreibinoši sarežģītā valodā stāsta ekstravagantas pasakas, un ir [neo]sholasti, kas analizē viens otra ražojumus, ģenerējot arvien jaunas teorijas un, šķiet, bieži vien aizmirstot, kāpēc ir radījuši iepriekšējās. Savukārt to, kas raksturīgs dzīvam, domājošam cilvēka -- mēģināt saprast pasauli un sevi tajā -- kaut ko tādu filozofijā šodien ir ļoti grūti atrast. Tāpēc to vairāk meklē mākslā, literatūrā."
Vārdi, vārdi, protams. Bet iluminējoši, sakārtojoši. Mēs, PVKF, redzam, kas ir domāts ar neomitoloģiju un kas - ar neosholastiku. Mēs jau sen zinām, ka ir cilvēki, kas nesaprot (kam nav svarīgi), ko viņi dara. Tāpat jau sen ir zināms, ka tie, kas nodarbojas ar filosofiju, tādi paši cilvēki vien ir. Daļa no viņiem (nebūt ne mazākā) lasa tekstu, izsaka spriedumu, diskutē, dara to godam - tāpat, kā būtu darījuši ko citu (matemātika mācīšanu, grāmatvešanu, žurnālu rakstīšanu, politikas studēšanu), ja vien apstākļu būtu mazliet savādāki. Būtībā -- runa ir par Iču. Cik nu katram tas Ičs ir, tik ir. Ičs pieprasa skaidrību, bet ar to neapmierinās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru