ceturtdiena, maijs 29, 2008

kurš ir fakts?

Ja runājam Ljuisa (Lewis) valodā, sakot, ka visas iespējamās pasaules ir reālas (bet ne nepieciešami aktuālas (aktuāla ir tikai viena - mūsu apdzīvotā - pasaule)) un raugāmies uz fikcijas radīto telpu kā uz vienu no iespējamām pasaulēm, tad Hamsuns ir aprakstījis gluži reālu gadījumu.

...Es atceros kādu cilvēku, ko savā laikā pazinu kā saprātīgu un cienījamu filozofijas studentu [..] universitātē. Un, iedomājieties, viņš ņēma nelabu galu -- pēc diviem gadiem bija galīgi nodzēries un sācis rakstīt romānus. Ja viņš ar kādu iepazinās un tas jautāja, kas viņš tāds ir, viņš atbildēja: "Es esmu fakts."

svētdiena, maijs 25, 2008

6dienas drudzis (dzīvs)

Ja rodas vēlme satraukties par sīkumiem, tad atcerieties, ka ir iespēja domāt plašāk. Ar vērienu. Piemēram: Pasaule ir pilnībā aprakstīta, ja tiek uzrādītas visas elementārās propozīcijas un turklāt tiek uzrādītas, kuras no tām ir patiesas un kuras -- aplamas. Pasaules ainā nav vietas privātām neirozēm, jaunībai, tās iedomām. Pilsētām, radiem, ēpastiem, palmām.

Propozīcijai īstenība jāfiksē kā "jā" vai "nē" stāvoklis. Tātad -- kā ir? Jā vai nē? Galvenais, ka tikai tā ir jēgpilna valoda. Ja tā nemākam runāt, godīgāk būtu klusēt.

Un vēl mēs varam runāt par dzejnieku vai arī mēnesi!

svētdiena, maijs 18, 2008

Nospraud savas pasaules robežas ar zvaigzni

Aforismā ar numuru 5.6 tiek rakstīts, ka "Manas valodas robežas nozīmē manas pasaules robežas." Eu, vareni, tālākais nekur tālu nav jāmeklē -- 5.61 "[..] Mēs nepējam domāt to, ko nespējam domāt; tātad mēs nespējam arī teikt to, ko nespējam domāt." Un turpinām ar 5.62 "Šī piezīme ir atslēga, lai izspriestu jautājumu, kādā mērā solipsisms ir patiess. Jo tas, ko solipsisms nozīmē, ir pilnīgi pareizs, tikai to nevar pateikt (nur lasst es sich nicht sagen) - tas sevi parāda."

Atslēgas vārdi - es (pasaule, mana dzīve (cf. 5.621 un 5.63)), valoda, patiess, pareizs, solipsisms. Būtiskais - attiecības starp atslēgas vārdiem. Solipsisms neļaujas pateikties (aktīvā forma, nevis pasīvā (nevar pateikt)). Domāt ir neatraujams no teikt (?!). Tikai teiktajam (propozīcijai, valodiskajam) ir patiesuma vērtība. Solipsisms nav domājams, tam nav nozīmes (patiesuma vērtības). Faktiski - ar tādu solipsismu nekur nevar tikt; es neesmu šis solipsisms. Mana dzīve (pasaule) nav solipsiska. Varbūt tā.

Kas šitajā džekā ir foršs, ir tas, ka viņš raksta tā, ka varētu padomāt, ka viņš domā līdzīgi tam, kā domāju es. (Protams, varbūt es domāju tā, kā es domāju, jo viņš ir domājis kaut kā un rakstījis konkrēti kaut kā + es esmu lasījis to, ko viņš ir rakstījis.) Ka tiek runāts par to, kā var runāt. Šitie holistiskie dziļurbumi. Nepiesiešanās detaļām (nebūtiskajām detaļām), iztēles pilnā nenoteiktība, kas tiek pārbaudīta uz izturību, pakļaujot to skaidrai sistēmai. Bet vēl foršāk ir tas, ka vēlāk viņš tomēr turpina taustīties nenoteiktībā, pasakot, ka darbs, kura fragmenti te ir minēti, tomēr bijis sava veida pārsteidzība.

Es neticu, ka ir daudzi, kas domā, ka, piemēram, prezentējot savu ideju, viņi ir pateikuši pilnīgi visu to, ko viņi domā, un precīzi tā, kā viņi to domā. Vienmēr pēc izteiktā paliek atlikums no tā, kas ir 'ienācis prātā' pirms ir sākts formulēt to formulēt valodā. Protams, nav jau cita kritērija, kā tikai valoda (vēlāk, pēc sarunas, pie sevis mēģināt vēlreiz pateikt 'ko biju ar to domājis'), lai novērtētu šo atlikumu. Un tad nevar saprast, vai tiešām mana dzīve ir tikai mana valoda.

piektdiena, maijs 16, 2008

par principu


Šāds izskatās princips. Princips, kura eksistence daudz uzskatāmāk nekā daudzu citu principu eksistence ir ietekmējusi visu pasauli -- arī Tavu un Manu dzīvi. Tātad - šis princips ir iespaidīgs princips.

ceturtdiena, maijs 15, 2008

Kā lai es tieku iekšā? Labdien! – Uzgaidiet! – Lūdzu, noģērbieties! – Kāpēc? Stikla būris, baltas sienas, gaisma spiež acīs. Trīs dermantīna dīvāni. Un stikla avīžgaldiņš. Uz tā – raiba kartona plāksnīte ar uzrakstu Menu. Interesanta plāksnīte, nez kas ir otrā pusē? Oranži pupi! Cik lieli! Nedrīkst skatīties virsū, jāskatās klaunam sejā. Bet cik var? – Jā, mhm, skaidrs, aha! Jocīgas bikšu lences, pie biksēm piešūti bikšturi. Nefunkcionāli, manuprāt, jo tie neko netur – brīvi karājas uz pleciem. Varbūt bikses pa lielu? Nošļuka bikšturs, atkal atpakaļ uz pleca. Žestikulē, cilvēks aiz stikla sienas. Prom. Kapēc tik familiāri – uz tu? Ko lai es pasaku? Negribas pārtraukt. Bet kur lai es citur skatos – cik ilgi blenzīsi sejā? Siena ir pārāk balta, nav kur aci piesiet. Aci var piesiet pie lielajiem pupiem, bet pamanīs taču! Kur pati lūri? – Aha! Ko es gribu? Atkal pagāja garām – šoreiz baltas kurpes. Izskatās labi. Cik varētu būt 20% reiz 50 reiz 90? Uz aci izskatās, ka 20% kaut kā ērti reizinās ar 50. Tos varētu pa priekšu un tad pie rezultāta piereizināt 90. Bet varbūt darīt otrādi – apaļot 90 uz 100. Kaut kāda kļūda tur rastos, uzreiz nevar pateikt cik liela. Bet tad būtu trīs skaitļi – 1/5, 50 un 100 – būtu daudz ērtāk sareizināt; sajūta, ka rezultāts varētu būt diezgan skaists. Kāpēc es te esmu? Ko jums no manis vajag? Jāpasaka kaut kas! Varbūt uzdot šito jautājumu –izklausās labi. Un atbildei jābūt diezgan garai. Jāiet prom. Vairs neko neteikšu. Jāsmaida. – Nu labi, skaidrs! Pieklājības frāzes. Kaut kā īsti nesanāca. Nav jau nemaz tik neveikli. Cik var runāt; ko tur gribi no manis? Nez, kurā stāvā es esmu? Četri televizori savienoti vienā. Rāda beigtus cilvēkus un sajauktas mājas. Kā te var tikt laukā?

svētdiena, maijs 11, 2008

Kas notiek?

Baltai slīdošais – cilvēks, spoks, maisiņš, riteņbraucējs. Jā, kas tas bija? Kas bija tas, ko es redzēju pa logu? Šo parādību vēroju kādas divdesmit (20) sekundes. Trīs (3) reizes mainīju viedokli, kas ir tas, ko redzu. Ja visu novērojuma laiku iedalām 6 (sešās) vienībās, tad pirmo (divu) vienību laikā skaidri redzēju, ka tas ir cilvēks. Nākamo četru (četru (4)) laikā apstulbis vēros uz kustošo objektu, jo skaidri redzēju, ka tas ir spoks (pieļauju - iespējams rēgs vai velis). Tad attapos, ka tas tač būs pa gaisu plivinojošamies plastmasas maisiņš. Bet jau pēc vienas laika vienības (1-ības) pārliecināju sevi, ka tas ir riteņbraucējs. Atlikušajā laika vienībā paliku pie šīs domas.

Kad viss bija beidzies, attapos, ka nezinu, kas bija tas, ko divdesmit (6) sekundes biju vērojis.

ceturtdiena, maijs 01, 2008

Publiskais pavasara publicēšanas trakums ir cauri. Jo ir vasara. Tas ir vērojums. Presento: atziņa no Beketa romāna Molojs apcirkņiem. Tā nav atziņa. Tas ir apgalvojums par sevi. Ļoti laikmetīgi. Kā pa naglu.

If there is one question I dread, to which I have never been able to invent a satisfactory reply, it is the question what am I doing.