piektdiena, aprīlis 28, 2006

Kas ir sliekas?

Mīļie draugi! Lūdzu, lūdzu, es jūs lūdzu - nededziniet kūlu! /I. Akurātere/

Jau kuro gadu Latvijas āres pārstaigā nelietīgā sērga, ko ciniskākie bilinguālie asprāši apzīmē ar "cool." Jau kuro gadu Latvijas mēdiji, magi un šamaņi cenšas vest latviešus pie prāta. Bet kā nevar, tā nevar. Latvieši ir, bija un būs aptaurēti - radījumi ar lielām ambīcijām, ar vērstību uz būšanu par radības kroni, tomēr bez jebkādām spējām nostabilizēt savu distanci no lopiņiem. Es tā esmu spiests teikt, nevit tādēļ, ka latvieši dedzina pērno zāli, bet gan tādēļ, ka viņi ir visparastākie cilvēki un viņiem tāpat, kā jebkuram kādas konkrētas sugas pārstāvim, piemīt visas sugas būtiskās īpašības. Runājot par cilvēkiem - stulbums.

Bet atpakaļ pie lietām, t.i. sliekām. Vai jūs kaut reizi ir uzmācies jautājums, ko varam redzēt šā raksta galvgalī? Kas ir sliekas? Ir cilvēki, kas interesējas par šādām lietām un ne mirkli nekavējas kliedēt savu nezināšanas miglu. Ko šie cilvēki dara? Viņi atver meklētājdzinēju www.google.lv (dariet to arī jūs) un neveikli uzsākot sarunu ar internetu, baltajā lodziņā ievada sevi interesējošo jautājumu - kas ir sliekas? (Pamēģiniet arī jūs, fantastiska sajūta pārņem, redzot atbildes uz jautājumiem)

Cilvēku stulbums ir neierobežojams, tomēr ne viss, kas ir stulbums ir stulbums. Tādejādi stulbums tomēr ir ierobežojams.

Nevaru atturēties no mēģinājuma skaidrot, kā kādam cilvēkam varēja ienākt prātā uzdot šādu jautājumu. Kādā vasaras vakarā jūs sēžat sava rančo pagalmā, malkodams padzērienu, blakus kuras jauks, bērza malkas uzturēts kamīns, pie sienas karājas dzeguzēns un blakus, netālu no magnoliju dobes, iesnaudies tavs labākais draugs - cilvēka labākais draugs - suns. Tā un šitā, lasāt periodiku, vērojat saulrietu, strebjat karstu, kad piepeši pamanāt ka no dobes sāk ārā spraukties sīki maltas gaļas pavedieni (tie izskatās pēc tādiem un jūs, pilnīgi pamatoti, secinat, ka tie arī ir mazi maltas gaļas pavedieni). Tie spraucas līdz sasniedz apm. 10cm garumu, tad izbeidzas un kļūst par 10cm gariem maltās gaļas nogrieznīšiem. Tie sāk vārtīties pa dobi, līst zemē un atkal spraukties laukā. Jūs esat neizpratnē: "Kas notiek?" jūs jautājat. "Oho!" jūs izsaucaties. Un tad jūsu labākais draugs - suns - paceļ galvu, novērtē situāciju un ar patiesu izbrīnu saka: "Vau, vau, vai tad galīgi stulbs esi? Vai tad tu neatpazīsti sliekas, vau?" "Nē, kas tas par vārdu? Kas ir sliekas?" skan jūsu atbilde. "Vau, vau, es tač' tu galīgi. Kā var nezināt, kas ir sliekas?" sašutis ir jūsu labākais draugs, bet sašutums izsīkst, kad viņš atkal iemieg. "Bet kas gan ir sliekas?" jūs tik un tā esat neizpratnē. "Kas gan ir sliekas?" Jūs traucaties kājās ieskrienat internetā un meklētājdzinējā ierakstat "kas ir sliekas", nospiežat pogu meklēt, izvēlaties pirmo lapu, kas parādās kā pirmā no atbildēm uz jūsu jautājumu. Jūs izlasat lapu no A līdz Z un saprotat, ka jautājums par sliekām ir nieks salīdzinot ar jautājumiem, kas ir patiesi svarīgi. Jūs sākat domāt, piedzīvojat atklāsmi (kas ir nieks, ja vien ir rūpīgs lasītājs), sajūkat prātā, pārdodat rančo un jūsu labāko draugu - suni - un atlikušo dienas daļu pavadat netālā pīlādža aušejos zaros.

Iesaku arī jums visiem noskaidrot, kas ir sliekas. Un lai šis būtu tikai pirmais no milijons jautājumiem, ko jūs uzdodat, jo uzdot jautājumus ir baigi labi.

ceturtdiena, aprīlis 27, 2006

Man netīk attaisnoties, gluži pretēji - man pat šķiet, ka neattaisnoties ir stilīgi. Tādēļ es tagad neattaisnojos. Tas, ko es daru ir - paskaidroju, kāpēc KraaAnnaaļu teju simtos mērāmā auditorija jau kādu laiku nesaņem skaidrojumus, vērojumus, karstus rumus. Protams, viss sākās ar aģentleitnanta Troxo tvarstīšanu, tomēr jāātzīst, ka biju pārlieku aizrāvies. Jaunības maksimālisms. (starp citu - vai zinājāt, ka maksimālisma aizsācējs, idejiskais tēvs un pamatnostādņu formulētājs bija neviens cits, kā eminentais jaunlatvietis Maksis Māls? Pārsteidzoši, vai ne?) Tomēr Troxno identitātes meklējumiem ir pielikts punkts. Pilns apstājiens.

Bet, kā saka, galva nav miskaste - tukša jau nestāvēs. Šī brīža aktualitāte ir pasaules čempionāts snukerā (nevis "snūkerī" kā dažam gribētos teikt). Tas nozīmē: 3x3h sesija katru dienu pulksten 12:00, 16:00 un 21:00, 32 uzvarēt alkstoši vīri ar kokiem un koku pagarinātājiem, mašinkas (vai aprindās saukta par "X" [iks]), caurumi, stīvi pingvīni, klap, klap, klap, jē, jē, t.i. aplausi, ovācijas, spriedze, nopūtas, gaviles, uzvaras prieks un zaudējuma rūgtums, setka, karamboļ, bitvaa, uu huu, huuuu. Tas daudz ko izskaidro, vai ne, vai ne? Klau, uzmini, cik ir pulkstenis? Un ko tas nozīmē? Huh?

ceturtdiena, aprīlis 20, 2006

Troxno ir ciets rieksts

Pēdējās 6 dienas esmu pavadījis netraujot savu pētniecisko interesi no jautājuma, kura atrisinājumu gaida vai puse cilvēces. Esmu ieguldījis trīs ceturtdaļas no savas kognitīvās kapacitātes, prāta enerģijas un saviem ietaupījumiem, bet šobrīd pa 1 metru garo progresa taisni esmu nogājis labi ja 4 cm. Spēki sāk zust, dzīve rādās nesakārtota un ar katru stundu, ar katru dienas cēlienu arvien vairāk uzmācas domas, ka problēmas risinājums netiks sasniegts manas apzinātās dzīves laikā. Ļoti iespējams, mīklas atrisinājuma svētsaldos augļus baudīs mūsu bērni.

Sākums šķita daudzsološs - aģents Troxno ir tas pats, kas leitnants Troxno. Viņi abi ir viens un tas pats cilvēks. Šķita viss jau ir atrisināts - aģents Toxno ir leitnants Troxno, un leitnants Troxno ir aģents Troxno. Katrs no no nezināmajiem nu kļuvis zināms, izskaidrots, izgaismots izvests saulītē. Tomēr rūpīga darba stundas laboratoriju kambaros izgaismoja ko citu - neizbēgamu patiesību. Šādi skaidrojot abu nezināmo peronības, mēs nokļūstam spirālē un galu galā no skaidrības viens čiks vien iznāk. Mēs nevarm skaidrot aģenta Troxno personību ar leitnanta Troxno personību. Tobiš - varam, bet tam nav jēgas, jo mēs taču nezinām, kas ir leitnants Troxno. Vai redzat argumenta ieciklētību? Vai saprotat to izmisumu?

Bet es nenolaidu galvu, atvēru maku un noalgoju brigādi, kas visā pasaulē un līdz ar to visā pasaules telpā, izķertu visu iespējamo informāciju par aģentleitnantu Troxno. Uzzināju sekojošo - visticamāk Troxno ir superslepens aģentleitnants. Visslepenākais no visslepenākajiem starp visslepenākajiem. Rādās, ka viņš guvi maģistra un maģistra grādu superslepenībā, Kembridžas universitātē. Tāpat domāju, ka nebūšu kļūdījies, ja teikšu, ka Troxno 15 gadus vadījis supersuperslepenības kvartālu pašā laimes un nelaimes zemē. Viņš rakstījis daudz superslepenu akadēmisku rakstu par to, kas ir slepens un kas nav slepens. Galu galā aģentleitnants Troxno nogājis pagrīdē, tādejādi kļūdams vēl desmitreiz slepenāks.

Ko rāda fakti? Neko. Internets ir sazvērējies un neko nerāda. Mēģiniet ierakstīt Troxno vārdu kādā interneta resursu pārmeklētājā. Ko jūs atradīsiet? Neko? Nē, ne gluži neko. Kādā brazīlijas ciematā, netālu no argentīnas robežas, strādā un mācās Troxno sekotāji. Skolnieki. Desaipļi. Bet viņi ir mazāk slepeni un tādēļ viņus var it viegli atmaksot. Tomēr, pārējie ieraksti ir manis paša izdarītas piezīmes. Visi gali ūdenī. Un tie, kas nav ūdenī, atduras pret manu pētniecisko laboratoriju.

Esmu izputināts, sabeidzis veselību, zaudējis savu sociālo ietekmi, sasmērējis smokingu un noguris no Troxno meklēšanas. Man nav jāataisnojas un es to nedarīšu. Man nav jāmeklē argumenti, kāpēc es pārstāju meklēt aģentleitnantu Troxno. Tas man nav jādar un es to nedarīšu. Es vienkārši gribu viņu vairs nemeklēt. Un vēl - negribu meklēt. Turkāt - kāpēc man tas būtu jādara. Es uzskatu, ka man nav nekādu pienākumu. Es jau tā esmu iztērējis kaudzi naudas un maisu dzīves enerģijas un man nevienam nav jāattaisnojas, kāpēc es kaut ko daru vai nedaru. Nevienam. Un tādēļ es arī neeattaisnošos. Jā, nē.

ceturtdiena, aprīlis 13, 2006

Kurpe numur trīs

Trīs aktualitātes, kurām pievērsīšos secīgi:

1) Ir ceturtdiena. Ļoti patīkama pārmaiņa. Nezinātājam paskaidroju -- ir arī tā, ka nav ceturtdienu. Ne jau ceturtdienās nav ceturtdienu, dumiķi, bet gan nekad nav. Jo nevar pateikt, ka, piemēram trešdienā nav ceturtdienas, jo trešdienā ir trešdiena. Jo ceturtdienas nebūšana, par kuru runāju, ir atšķirīga no ceturtdienas nebūšanas, par kuru mēs droši varam teikt, ka tā ir pirmdienās, otrdienās, trešdienās, piektdienās, sestdienās un svētdienās. Manis minētā ceturdienas nebūšana ir fundamentālāka. Tā ir iztrūkšana, tajā laikā, kad pēc visiem likumiem ceturtdienai būtu jābūt.

2) Aģents Troxno ir tas pats cilvēks, kas leitnants Troxno!! To sapratu tikai vakar, bet, diemžēl, interneta piekļuve nebija pieejama un nespēju savu atklājumu dokumentēt. Paskaidroju sīkāk - līdz šim figurēja 2 dažādi tēli - aģents Troxno un leitnants Troxno. Ļaudis lika likmes, dzēra tēju un zīlēja biezumos, zīmēja funkcijas, apšuva aizkarus, klausījās muzonu, bet nekādīgi nespēja saprast, kas gan ir noslēpumainais aģents Troxno. Tikpat lielas pūles ļaudis pielika, lai noskaidrotu leitnanta Troxno identitāti. Meklētājus (skaidrības labad) varam iedalīt 3 grupās: a) tie, kas meklēt tikai noslēpumainā aģenta Troxno identitāti; b) tie, kas meklē gan noslēpumainā aģenta Troxno, gan leitnanta Troxno personību noslēpumus; c) tie, kas kaislīgi vēlētos uzzināt, kas patiesībā ir leitnants Troxno.

Nē, nekādas izrēķināšanās nenotika. Tas galvenokārt bija pateicoties b) grupai. Tā bija kā tilts starp a) un c) grupām.

Nu jā, bet vakar uzzināju, ka aģents Troxno ir tas pats, kas leitnants Troxno. Mīļie ļaudis, jums vairs nav jautājumu, kas būtu bez atbildes. Ja man jāveic secinājumi, lūdzu -- vissliktāk jūtas b) grupas ļaudis. Viņiem joprojām ir jautājumi. Pareizāk -- ir tikai viens jautājums. Kas ir aģents Troxno jebšu leitnants Troxno?

3) Daži dzīvnieki dzīvo mežā, daži dzīvo pļavās, daži dzīvnieki dzīvo zoodārzos, daži dzīvnieki dzīvo mājās un tiek saukti par mājdzīvniekiem, daži dzīvo antarktīdā un ir pingvīni, daži dzīvnieki ir izbāzeņi, daži ir lieli un visi pārējie dzīvo citur, tiek saukti savādāk un ir savādāki.

Gaidu

Es nezinu - smiet vai raudāt? Esmu guvis pastiprinātu apstiprinājumu, ka cilvēki, kas slēpjas zem ciparu virtenēm (IP adresēm), kuras uzskaita mans Bloga Skaitītājs (BS), ir pilnīgi nesaprotoši. Es pūlos, koncentrējos, rakstu un galu galā uzrakstu gandrīz visu, kas ir savarīgs, visu kas ir svarīgs, es teicu - visu, kas ir svarīgs, bet neviens vēl nav reaģējis. Es negribu pieminekli, man nav vajadzīga sumināšana uz Dailes teātra skatuves, par triju zvaigžņu ordeni nav imperatīvs, bet vismaz vienu niecīgu "jā" vai arī "bingo", vai "Bulleye!" es tomēr sagaidu. Pareizāk - gaidu, bet nesagaidu.

piektdiena, aprīlis 07, 2006

Meli

Zini, kur ir problēma? Problēma ir tā, ka visi izņemot Krūzi melo. Saproti - Krūze nemelo, bet VISI melo. Vai melot būtu pareizais vārds? Nē, preizāk būtu: melš, saka nepatiesību, safabricē visu, stumj bezsakaru, melš niekus, stāsta to, kā nav. Lai iejustos, iespējams, šādi uzvedinājumi palīdzēs:
1) Tu esi mazs bērns, tu kaut ko stāsti, bet tev netic. Vienkārši netic. Stāsta tev kaut ko citu, pilnīgi pretēju. Labsirdīgi vīri ar zilām acīm smaida un saka, ka, piemēram, tu esi stārķis. Vai ka kubs ir lode (kas nebūt tā nav). Saproti, šie cilvēki, nevis vienkārši melo, bet bezkaunīgi melo. Tu viņam pasaki - es zinu, ka tu melo, bet šis tikai turpina -- jā, es tevi saprotu. Tiešām. Jā, viss skaidrs. Es nokārtošu, ka viss tiek savest kārtībā. Jūs, stārķa kungs, varat neuztraukties. Viss ir kārtībā. -- Es neesmu stārķis, es esmu es! -- Ak tā, es saprotu...
2) Varbūt viņi nezina, ka viņi melo? Es par to šaubos, turklāt - kāpēc viņi neklausās, ko saki? Pat, ja nezina, tāpat melo.
3) Francs Kafka. Tieši tā. Viens no trim vaļiem, uz kura spurām balstās visa modernā literatūra. Malacis. Viņš nemelo. nē! Viņš vērš nevērīgā lasītāja uzmanību uz to, ka visi kāš nelaimīgo K. Visu laiku sūta signālus, kas vēsta -- viss ir kārtībā. Mēs tikai izliekamies, ka melojam; īstenībā te viss tūlīt beigsies un neskaidrības plīvurs tiks aizvākts. Ņehuja, ne ko tādu viņi neizdara. Viņi paķer nelaimīgo K. un kaut kur noslaktē. Vāks.

Man ir smagas aizdomas, ka tu neko nesaprati, vai arī, ja tev šķiet, ka tu kaut ko saprati, tev tikai šķiet, ka saprati. Ja tu zinātu, kas melo un kāpēc melo, un faktiski - vissvarīgāk, ka vispār kāds melo, tu paķertu krūzi, uzgatavotu jaunu blogu, kur pārkopēt šo ierakstu, vai arī sparīgi rakstītu piekrītošus komentārus zem šī raksta.

Nu jā, es tā arī domāju.

Triole "labaakaa-mēle-dzejnieks"

Labdien, kā jums sokas? Āaa, prieks dzirdēt - man vienmēr bijis prieks par cilvēkiem, kas ir laimīgi. Kāpēc? Ne jau tādēļ, ka es tāds nebūtu. Gluži otrādi, man ir visi priekšnoteikumi būt tik priecīgam kā priecīgākajiem no priecīgākajiem. Es priecājos, ja cilvēki priecājas. Tieši tā. Tieši tādēļ man tik mīļa dziesma, kuras vārdus meklējiet šeit. Smieties, sadoties rokās, lēkāt, atbrīvot sejas muskulatūru, lai ļautu tajā ieplūst patiesi patiesam samaidam. Uzvilkt baltu kreku un skriet pa pļavām un lek pāri sniegpulkstenītēm, kārkliem, pienenēm, brūnaļām, ausainēm, piena kannām, mīlētājiem un grābekļiem. Neuzkāpt uz grābekļa, bet iekrist mīlētājā un pašam kļūt par mīlētāju. Un skrējiens/lidojiens turpinās. Ūuuu, īiiiiii, ku' feini.

Šobrīd būtu īstais laiks pajautāt, kā jūtos es. Es jūtos sūdīgi. Fiziskie spēki man pametuši, ir grūti piecelties no krēsla, tagad man onkulis no datora saka - "You are so beautiful to me!", manas rokas? - tās ir atbalstītas pret galdu un prakstiski nekustas, tikai pirksti skraida pa tastatūru, mans ķermenis ir tik tukšs (bezspēcīgs), kā dažu labu reizi mans prāts. Briesmīgi! Bet viss sākas tik nevainīgi - es noskatījos divas Latvijas pagrīdē itin populāras, kā saka - uz izķeršanu esošas mega-sega-dzega-tērga-purga(torija)-(tit)urga-žļurga-surga populāras video filmas ("Banālais Kanāls" un "labaakaa aarzemju iifilma latvieshu valodaa" - tieši tā, par brangu samaksu, dārgais neko-no-īsta-kino-nebaudījušais lasītāj, es tev norādīšu procedūru, kas ļautu tev kvalificēties rindai uz šo filmu uzsūkšanu), pasūtīju nezināmas izcelsmes mēli (nu mēles izcelsme ir mute, tas ir skaidrs, bet kas (kurš/kāds) ir mutes izcelsme?), apēdu to, izkalkulējo tos apstākļus/faktorus/fenomenus/jēdzienus/apjēgumus, kuri ir jebkuras problēmas, sarežģījuma, Neskaidrības, bezjēzības, jēdzības ļer ļer pamatā, noformulēju fundametālu jebkura cilvēka kritiku, izplānoju savu dzīvi un galu galā iekritu īsā (toties murgpilnā) miegā. Viss beidzās ar kārtējo dienas iztrūkumu manos ledgeros, T-accountos un visādos šītos. Tad bija ceturtdiena, tagad ir piektdiena, kas būs nākamā?

Šobrīd apsveru sekojošus turpmākās rīcības plānus:
1) Skatīties Vakara interviju pa tv.lv
2) Iekrist krēslā vai gultā, izkārt mēli un analizēt savu kāju sāpes
3) Iepazīstināt lasītāju ar viņu pašu. Norādīt, ka pastāv 3 iespējas: 1) viņš ir nekrietnelis/skauģis/nodevējs; 2) viņš ir dumš; 3) viņš tomēr nelasa šo (to) rakstu un tātad nav lasītājs
4) dzert tēju
5) izslēgt televīzoru (bet tas nav iespējams, jo kāds to televīzoru skatās)
6) lasīt kaut ko no filosofijas (e.g. Rortiju, Hēgeli, Nīči vai kādu no amerikāņu valodas fil džekiem)
7) man sāp kājas un nav spēka
8) es nezinu; kaut ko citu.

Vēlētos visu (šeit- ierakstu, globālāk - visu visu) beigt ar dzejas rindām. Tieši dzeja ir glābiņš, kad nekas cits nespēj palīdzēt. Diemžēl ir problēma, ka pārsvarā visi dzejnieki ir debili, neizglītoti jūtu cilvēki, kas, par nožēlu, viņiem liedz rakstīt dzeju par to, par ko jāraksta. Velna milti - viss jādara pašam:

Kūze melnu caurumu dobj,
Tai pārliecība osīs vīd
Bet paklau, krūze, jopcig
Nu nafig tu to visu dari?
/Kalnu Māris/

ceturtdiena, aprīlis 06, 2006

Viktorīma

Iedomājamies sitāciju, kad teikums jābeidz ar vārdu vai frāzi, kas liekama pēdiņās. Vēlētos auditorijai jautāt - kur liksim punktu? Pirms vai pēc aizslēdzošajām pēdiņām?

Paldies,
Empedokls

trešdiena, aprīlis 05, 2006

Idiots

Apetīte rodas ēdot. Neēdod apetīte nerodas. Ēdot sēnes, rodas halucinācijas. Sēnes neēdot, halucināciju nav. Bet, ja sēnes nav ēstas un halucinācijas tomēr ir, to iemesls nav sēnēs. Šādā gadījumā iemesls varētu slēpties vecās olās, darba vietā, kādā grāmatā vai arī (kas ir visticamākais) kādā ķīmisku vielu miksējumā.

Pārdomas turpināšu aptuveni pārstāstot mana iemīļotāko fragmentu no Dostojevska romāna "Idiots". Lūk:

ļer ļer ļer ļer, bū ūāaa bū, ļer ļer ūaa ļer ļer ļer ļer un ļer bū ūt (bū bū bū ū ū ļer ļer - viņš it kā iekavās piebilda) ļēr ļer ēr ber bu bu.

Ārkārtīgi asprātīgi, vai ne? Bet grūti saprast, kas ir tik jauks un iecienāms augstāk minētā romāna ekstraktā. Un vispār, kas te par muļķībām sarakstītas. Mieru! Ļaujiet - paskaidrošu.

Es nevaru lepoties ar lielisku ilgtermiņa atmiņu. Nevar atcerēties detaļas, sīkumus, kruzuļus utt. (Ilgi varu atcerēties saistības, sakarības, attiecības, pamatus, lietu būtības). [Jāatzīst, ka man ir tuvu vai fenomenāla (vismaz attiecība pret vidējo vidējo cilvēku) īstermiņa atmiņa (tā, kas kompjūteriem saucas RAM). Varu atcerēties dzejoļus, burtus, skaitļus, citātus, intonācijas, bet tas pagaist, kad vairs nav aktuāls.] Tāpēc grūti atcerēties precīzu tekstu, precīzus vārdus, kas veidoja manis izcelto frāzi "Idiotā." Un tāpēc es tos vārdus, kurus nevarēju atcerēties aizvietoju ar tukšām skaņkopām (e.g. ļer vai bu). Tomēr, ja lasītājs tā vēlas, varu rekonstruēt šo ekstraktu, aizstājot nebūtiskos vārdus ar paša izdomātiem, tajā paša laikā saglabājot frāzes kontekstu:

Un viņš teica - labi, lai notiek; es, brāl, vispār dažreiz tieku nodarbināts citu darīšanās. Bet spried pats: man taču dažs labs arī uzticas tikai tāpēc, ka neesmu pļāpa. Kā tad lai es tev stāstu? (jo stāstīt nozīmē izkratīt savu sirdi - viņš it kā iekavās piebilda) Tad neņem ļaunā, ja pastāstīšu vispārīgos vilcienos, pārāk vispārīgos, tikai tādēļ vien, ka.....

Boldā iekrāsots pats svarīgākais. Cilvēks kaut ko saka un it kā iekavās piebilst kaut ko, kas nav tik svarīgs, bet tomēr attiecas uz sacīto. Bet pigori ir tur, ka tas, ko cilvēks it kā iekavās piebilst, arī pašā tekstā ir ietverts iekavās. Es domāju, ka atjautīgie lasītāji nojautīs, ko vēlos pateikt. Kļova, vai ne?

(Turpmāk sacīto gribētu it kā likt iekavās - taisnības labad jāsaka, ka augstāk minēto frāzi neesmu izdomājis es, bet gan tas F. Dostojevskis. Romāna "Pazemotie un apvainotie" latviešu izdevuma 192.lpp lasām šos pašu vārdus. Izceltais teksts, protams, ir manis apbrīnotais konstrukts no tā paša autora romāna "Idiots".)

Šis ieraksts bija par sēnēm, halucinācijām, Dostojevska "Idiota" fragmentu, manu atmiņu (gan ilg- gan īstermiņa), par uzticēšanos tiem, kas nepļāpā un visbeidzot - par pigoriem.

Memo

Cienījamais lasītāj,

Lai kā arī mēs censtos izskaust liekvārdību, šis negantais ieradums atkal un atkal ķer kādu no mūsu rakstītājiem. Tā vietā, lai rakstītu 'Filosofija ir Tāds un tāds raksts", tika izvērsts nekvalitatīvs murgs ar izteiktu satura, satvara, atvara un asprātību trūkumu.

Atvainojamies rakstītāja vietā, savā vietā un sēdvietā.

Ar cieņu,

Vombati

otrdiena, aprīlis 04, 2006

Kas ir...

Ja jau esmu ķēries klāt (patiesībā, daudz pareizāk būtu teikt - esmu atvēries [pret pasauli]) un sācis stāstīt, kā lietas ir, pie vienas reizes atrisināšu arī jautājumu, par kuru (faktiski paradoksālā kārtā (un kas vēl paradoksālāk -- viņi paši to neuzskata par paradoksālu)) paši šie ļaudi nemāk atrisināt.

Es domāju filosofus. Zirglopam jājautā, kas ir zirglopība, jo tas (zirglops) par to vislabāk zina. Bet tam draņķa filosofam neko tādu nevar pajautāt. Viņš teiks, ka neko nezina un turpinās filosofēt, bet nevarēs sniegt atbildi uz mani interesējošo jautājumu. (par šīs situācijas apsurudumu, paradoksiālismu, neprātību un neprātību lasiet turpmākajās dienās) (kaut kur).

Nu jā, ir tieši tā - filosofs nezina, kas ir filosofija. Phu, smieklīgi. Atlaist viņu, nekavējoties atlaist. Lai taisās, ka tiek. Nav ko ēst svešu maizi, ja nevar neko pateikt. Prom, ko kājas nes!!

Nemaz nerādiet uz mani ar savu tuklo pirkstu! Es? Es zinu! Es zinu, kas ir filosofija. Ka ņefig. Atbildi? Tā [atbilde -tulk.] atkal būs īsa, piesātināta, pēc kuras kā katru reizi iestāsies tukšums, pasīkums, spēku izsīkums. Filosofija ir tepat. Vienu ierakstu zemāk. Raksts ar nosaukumu "Par ko ir jārunā" ir filosofija. Šokējoši? Šķita, ka tas ir kaut kruts, ar ko var nodarboties padzīvojuši lecīgi ļaudis? Nē, viņi neko nezina,'reālā filosofija ir te (pareizāk - tur).

Par ko ir jārunā

Zelēju vistas ruletes šķēli un man blakus stāv siera rika, kuru gaida ruletei līdzīgs liktenis.

Bet nu pie lietas - pavisam nesen kādā globāla mēroga literārā notikumā (fenomenā) bija tas gods, tā bauda lasīt šādas rindas:

Jau piecus darba ceelienus
Es skaitu zelta sliekas
Man pieder liela garaazha
Kur sliekas guleet liekas

Jā, tieši tā. Tavas aizdomas tiek apstiprinātas. Tas IR dzejoli. Tā IR dzeja. Te ir melns uz balta uzrakstīta poēzija. Nevar teikt, ka pegazs te blakus nav stāvējis. Ir, ir, ir. Un ne tikai stāvējis, pegazs ir te sēdējis, lēkājis, dejojis, dziedājis, bijis iesaistījies.

Labi, pietiks liekvārdības. Lai taupītu papīru un visu ko citu, turpmāko argumentāciju piedāvāšu izvirzot premisas, kuras kombinējot tiks veidoti loģiski slēdzieni. Paskaidrojumu nebūs.

1) Mēs visi kaut ko gribam.
2) Sauksim to par patiesību.
3) Mēs visi gribam patiesību sasniegt.

4) Patiesība nav Rīga, ar vilcienu neaizbrauksi.

5) Mēs visi domājam vai arī nedomājam, bet tas pat nav tik svarīgi.
6) Mēs visi runājam, ar to pietiek.
7) Vienīgi ar runāšanu var sasniegt patiesību (bet var arī nesasniegt).

8) Patiesība ir tur ārā.

9) Mēs runājam par kaut ko lietojot vārdus.
10) Par kaut ko var runāt tikai lietojot vārdus. Citādi nevar.
11) Tātad - par kaut ko runājot, mēs rīkojamies tā, ka citādi nemaz nevarētu rīkoties.
12) Mēs lietojam vārdus, lai runātu par to, par ko var runāt tikai lietojot vārdus jebšu lietojam vārdus, lai runātu par vārdiem.
13) Tad, kad runājam par kaut ko, mēs esam vārdu aplī. Vārdi atsaucas uz vārdiem, kas atsaucas uz vārdiem. Atsaucas uz sevi.

14) Tātad, patiesību nevaram sasniegt, tik ilgi kamēr runājam par kaut ko.

Atliek iemērkt pienā sausiņu, aizdegt kamīnu, pārlocīt avīzi un secināt, ka nevajag runāt par kaut ko. Bet, ja tomēr vajag runāt, tad jārunā par sliekām, desām, garnadžezi, puutžubi vai, visieteicamāk, par klūdziņpaviliona medusspoku.

sestdiena, aprīlis 01, 2006

Parunā ar mani!

Tātad. Ir tā, ka mēs varam runāt par kaut ko. Bet tikpat labi mēs varam runāt par to, kā mēs varam runāt par kaut ko. Arī otrā gadījumā mēs runājam par kaut ko, resp., mūsu sarunas objekts ir veids kā mēs runājam par kaut ko. Te, šķiet, šis "kaut kas" kļūst mazāk svarīgs.

Bet ne jau par to ir runa. Ne jau tas ir svarīgi. Bet varbūt tieši tas IR svarīgi. Lūk, jau iesākot šādu diskusiju, saruna neizbēgami ir novirzījusies no sākotnējā temata. Tātad tas ir svarīgi.

Labi, jebkurā gadījumā iecerētais punkts iet kā šis: lai arī šķiet, ka varam izvērst bezgalīgu ķēdi:
runāt par x --> runāt par "runāt par x" --> runāt par "runāt par "runāt par x"" --> utt,
tomēr tā mēs nevaram. Nav tiesa, ka tā varam, precīzāk.

Šādai bezgalīgai ķēdei ir divi problēmgali (kā jau jebkurai ķēdei): sākums un beigas. Beigas nav tik interesantas, cik ļoti piesaista sākums. Vai precīzāk - sākuma iztrūkums (nejaukt ar tūkumu, kūkumu, kūku un, kā gadās visbiežāk, ar iztrūkumu kasē). Iekš "runāt par x" vislielākais iks ir tieši x. Tas ir viesietilpīgākais, jo var ietilpināt jebko. Ja jebko, tad arī augstāk minēt bezgalīgo ķēdi. Runājot par bezgala garo ķēdi (kas, citu starpā, šeit tiek veikts), mēs cienījama lasītājam esam nojaukuši prātu. Un tas nav labi.

Rezumējot - izvērst bgg ķēdi ir bezjēdzīgi. Pietiek teikt "es runāju par x" un viss. Nevajag teikt neko vairāk. Pietiek teikt un sist sev droši pa krūti un saukt - Es runāju par ..! Vārdošanās ap vārdošanos ir pati vārdošanās. Kādēl vārdoties, ja var vārdoties - to jautāju un novēlu!

Saldais krējums

Āaaaa, āaaaaa, eeeeeee uuuuu. Es patiešām nezināju, ka ir tik labi būt slavenam. Slavenam kā velnam, slavenam kā vārdam "pirkts" (vai tā tulkojumi jebkurā no 284 pastāvošām valodām), slavenam kā Pētrai Andersonei vai Vilam Smitam. To es nezināju, bet tagad es zinu. Kā jūs jautāsiet? Pastāstiet vairāk, jūs teiksiet. Jūs mani fotografēsiet (gan izmantojot telfona aparātu, gan četrkājainu putniņfotoaparātu, gan digitālu dārgfotoštuku, gan vis kaut ko), no dažādiem leņķiem filmēsiet, izklāsiet lielu sarkanu paklāju, tieši tur, kur es izdomāšu spert savu soli. Jūs lietosiet kuterlaivas, heliohopterus un ātrgaitas motociklus, lai neatpaliktu no manis ne sekundi. Jums būs manu pirkumu un arī manu atkritumu saraksts.

Tātad, pastāstie vairāk - jūs jautāsiet. Par ko? Par slavenībošanos (nejaukt ar gejošanos vai peģikošanos)! Oh, jā, es atbildēšu, ir signāli, ka esmu slavens. Ir fakti, un tas ir fakts (man patīk, ka ir fakti)! Mana popularitāte pieaug. Iedomājieties raķeti, ka tiek uzšauta gaisā. Nu kaut kā uz to pusi.

Faktus, jūs gribat tikai faktus. Man ir fakti. Daudz, ļoti daudz. Kapēc vispār ielaidos sarunā? Labi, kļūda, bet iesāktais jānoved līdz galam, tika teicis Vilijams Becklocks (Bekloks), 14ais AeSV prezidents, bagātnieks un ekscentriķis, un es viņam pilnībā piekrītu. Tātad - lai kur es ķertos, viss kļūst populārs. Megaiecienīts, ultramens, hiperjauks. Piemēram, pamirušais interneta mēdijs - KrāAnnāles. Manu roku apmīļotš, tas pēdējās 4 (četras) dienas piedzīvojis neapšaubāmu publicitātes pieaugumu. Divi objektīvi rādītāji to apliecina: 1) apmeklētāji; 2) klikšķi. Tieši klikšķi man pārsteiguši visvairāk, jo norāda uz cilvēku mīlestību. Abi šie rādītāji piedzīvojuši mamutālu pieaugumu, kuru gan es slēpšu, lai neļautu Diena avīzei un Mēdiju grupai šos datus izmantot savā labā, tātad - manā sliktā, tātad - pret mani, tātād - pret lasītāju, tātad - pret viņiem pašiem. Es nepieļaušu notikumu attīstību. Es to apturēšu tieši



tagad.