pirmdiena, augusts 22, 2005

Esmu noguris no šīs dienas.

Bet labi, ka jau vakars.

25 lapas

Tieši tik liels šobrīd ir mans darinājums. Es neko vairāk neteikšu. Tomēr esmu gatavs publicēt otro daļu no tritonloģijas, kuras iesākumu (prelūdiju) varam manīt iepriekšējā ierakstā.

Aiziet..

II
Esi agresīvs, un nojauc sētas. Bet kaujas kapilāru piegāde kavējās. Bezgaršīgs saldējums pārdodas uz sienas. Aktīvs paģēr visaptverošas nebūšanas, kas derdzīgas vidējam cilvēku daudzumam. Te piepeši, seanss vēl nebija pusē, kad Aktivs nogrūda Londu un tramīgi nostājās uz rokām. Viņu izmisumā dzina rūkoņa, ko sadzirdēt varēja jebkurš, kam bija spējas. Un spāre bija rūkoņas cēlmāte. Kas pielidoja un lika Aktīvam ievietoties tās bagātīgi iztapsētajā salonā. Bruģis un satīns mirdzēja kā kaķa acis nakts laikā. „Jums gaidām jauks telefons pa divdesmitā gadsimta vēsturi! Šāds telefons Jums, mans viesi, vēl nebūs gadījies. Tādu piedzīvot tikai 9 no daudziem. Nolaidieties un rokas nelietojiet tām neparedzētu darbību veikšanai,” sacīja maiga balss no nekurienes – zemkrēsles. „Pagalvī, lūdzu, sameklējiet mūsu šīsdienas telefona grafiku, un arī karti, kur minēti visi galvenie pieturas punkti.. ... ..... ......... .............. .............”


TĀTAD - nevērīgajiem atgādināšu, ka publicētais daiļdarbs ir zelta vērts un tiek publicēts daļās.

ceturtdiena, augusts 18, 2005

Entelechy

Lecherous treacherous indeed.

Ir pienācis laiks beigt. Beigt klusēt. Tieši tā - lai nekas vairs nestājas ceļā plūdiem un pūdeļiem. Ko es ar šo gribēju teikt - vajag uz mirkli apklust un ieklausīties. Jo tā nu ir balta patiesība - visapkārt ir tikai formas. Jebkurai lietai ir forma (varbūt, visticamāk, dubļiem un putekļiem tomēr formu nav), bet jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka ābolam, ābelei, rozei un futbola komandai ir formas. Formas. Ir Formas.

Ir arī stāsts. Tam ir vairākas daļas. Šobrīd publicēšu pirmo daļu, ar kuru stāsts aizsākas. Jūsu acu priekšā būs-ošā proza jau izsenis uzrakstīt un atšķirībā no F. Dostojevska (kurš atļaujas publicēt savu pastāstu pirmās burtnīcas vēl pirms uzraksītas pēdejās) tiek publicētas vairākas daļās tikai un vienīgi aiz intrigas uzturēšanas motīviem.

Te nu tas sākas: +++++++++++++++++++

Aktīvs nokāpa no vilciena platformas un pamodās. Savādi, cik gan viss ir savādi. Jau septīto reizi, jo šī nebija jau pirmā reize. Bija veicies arī labāk. Piemēram, reiz Aktīvs bija ievērojis kādu meiteni ar brūnām bizēm, kas smaidīja, bet bija nelabvēlīga. Pēc tam viņš iegāja kazino un lika uz laimīgo 14 skaitli apbrīnojamu naudas summu. Krupjē izsaucās tajā pašā mirklī: „Jūs, esat apbrīnojams, man tikai sapņos rādās tas, ko jūs pamanāties vienā mirklī paveikt” Un uzgriezās 14 skaitlis. Nauda bija, tā bira un Aktīvs jutās un arī patiesi bija veiksminieks. Tāpat arī pieņemšanā Lielajā Ģildē veicās saskatīt lietu kopsakarus un Aktīvs bija veiksmīgs. Gluži kā zalktis, kas izmucis no rakstnieka, kurš ar viegliem spalvas vilcieniem uzrasē platformu. Aktīvs uzdrasēja uz platformas un notupās.

Atpakaļ bija labāk nekā projām, kur ir auksti. „Esmu pieaudzis cilvēks, man neder lapseņu paņēmieni. Es esmu pakavs. Pakavs jau kuro dienu gail.” To visu nodomāja Aktīvs. Pienāca Londa un abi aizgāja uz kinokino. Man teātris nepatīk, bet patīk kino, bija Londas maksima. Kalna galā bija vairāk ļaužu, bet lejasgalā brīvi tekalēja strazds. Saime vēl kavējās, bet kino sākās. Aktīvs Londu nosauca vārdā: „Londa.” Nepiespiests klusumus turpinājās. Saime tā arī neieradās, jo ķēra strazdu un mierināja īpašumu pārvaldienieku, kurš cigāru jau sen bija izmetis no prāta.

+++++++++++++++

Turpinājums tiks uzrādīts bez brīdinājuma pēc noteikta laika.

otrdiena, augusts 16, 2005

Title

Vai kāds zina teikt, kādēļ manis rakstītajam nav virsrakstu? Kādēļ kauliņš ir miris? Vai tas ir labi? Vai tas ir labi? Kā radīt virsrakstu? Kā parādīt citiem cilvēkiem kauliņu, kas ir ūnikums. Jebšu ūdeļkūms (nejaukt ar nēģerkrūmu, kas savā rīcībā daudz vairāk atgādina seili). Daudz neskaidrību kairina mani, bet es dodos tālāk.

Empedocles (490-430 B.C.) - dzīvoja Sicīlijā, neko neizdomāja, vienīgais, ar ko iekļuvis pasaules vēsturē ir viņa bezmugurkaulainība, ko skatām viņa mēģinājumos saminglēt (samiksēt) kopā divas itin pilnvērtīgas teorijas par visuma, dabas uzbūvi un izcelsmi. Izrauj visskaistāko no Parmenides teiktā, ka viss ir viens un ka nekāda veida kustība nav iespējama (tas nu būtu skaidrs) un sakombinē ar tobrīd popsīgo atomisma skatījumu (vai nu jāsaka, ka tas izpaužas visa dalāmībā nedalāmās daļiņās - atomos).
Šādam cilvēkam gribas uzkraut apsūdzību augstprātība, egocentrismā, sevis glorificēšanā (nevajadzīgā) un, protams, augstprātībā. Šādam viltus domātājam novēlam nāvi ielecot uz Sicīlijas salas augošajā kalnā-vulkalnā Etna.
Lidmašīnas paceļas šādi: tām ir noteikts laiks, kad izlidot (piemēram, 07:15). Tajā kāpj iekšā cilvēki. Nadzīgākie kāpēji nekur ātrāk nevar iekāpt, jo visi (nadzīgākie un laiskie) kāpj reizē.

Tad lidzmašina klusām aizzogas uz lidostas tālāko galu. Slēpjoties aiz dispičeru torņiem un citu lidmašīnu purniem un astēm, mūsu lidmašīna, neviena nemanīta, ir nokļuvusi vienatnē, krūmāju un dobrāju ielokā. Priekšā tik asfalts. Viņa (!) iebrēcas un sāk skriet. Skriet, skriet, vēzējoties ar spārniem un plivinot asti. Brēc un uzņem ātrumu. Visbeidzot mūsu varone palecas un aizlido pa gaisu projām. Ja ir vajadība doties citā virzienā -- bez problēmām -- pagriežamies gaisā riņķī un dodamies atpakaļ.
lidmašīna

piektdiena, augusts 12, 2005

Paldies tam kungam, beidzot man ļaut lietot sev piederošo vombata vārdu. Patīkami un likumsakarīgi.