Ko mēs katrs darām

Šausmas. Kas notiek!? Kur vien griezies, visur stulbības. Avīzēs, televīzijā, internetā, draugu lokā, paziņu lokā, skolā, mājās, uz ielas, iekš kafē, trolejbusā. Politika, bļe. Rupeklības. Vērtības. Dziedi ar zvaigzni. Zenta Mauriņa. Letonika. Dzīves māksla. Inflācija. Kredīti. Jauno-veco literātu attiecības. Referāti. Ak die's!!

Citēju: "Es raudzījos uz ielu un skaidri sapratu, kas tur notiek. [..] Es pats sev teicu, ka idiots to nevarētu darīt. [..] Man nepaslīdēja garām ne mazākais sīkums. Mana uzmanība bija tik spraiga, ka es visu pamanīju un pārdomāju. Tātad ar sprātu viss bija kārtībā. Un kādēļ lai tas tā nebūtu? [..] Vai tā būtu ārprāta pazīme, ja cilvēks tik skaidri ievēro un izprot itin visu?"

Bet varbūt es kaut ko nepamanu? Atzīstu, nepamanīju pa kuru brīdi profesore Kūle ir habilitējusies. Nu viņa ir jāsauc par Dr. habil. phil. [XX]. Bet jebkurš var samulst un nepamanīt visvienkāršākās lietas. Tas neko neliecina, tā ir tikai nejaušība.

Es staigāju pa istabu, sarunādamies pats ar sevi, un mana jautrība pieauga.

III

Pirms kāda laika noskaidrojām, ka Rodžers Ōlbritons ir filosofs (tas bija noprotams, izlasot ierakstu ar nosaukumu "II", kur par Rodžeru izteicās Maikls Frēde).

Nu labi, lai ko arī nozīmē 'būt par filosofu', bet sakiet -- kāds filosofs Rodžers bija?

Mūsu varonis nepieslējās nevienai no mūslaiku filosofijā pastāvošajām dogmām vai teorijām. Viņu interesēja antīkā filosofija, jautājums par gribas brīvību (par to viņš esot runājis arī gulēdams uz savas nāvesgultas), tāpat viņš uzskatīja, ka Vitgenšteins (tas pats ērms, kurš izcēlās ar supernetalantīgo finanšu līdzekļu pārvaldi, kas izraisītu tiesvedību, ja vien Vitgenšteins nebūtu atdāvinājis visus savus milijonus) ir 20. gs. varenākais filosofs.

Jā, labi, bet jautājums bija, vai Rodžers bija labs filosofs?

Labs? Olbritons ticis dēvēts par 'filosofu [dzsk. Ģen] filosofu [vsk. Acc]'. Faktiski, viņš savas filosofēšanas manieres dēļ ticis salīdzināts ar Sokratu. Vai nav vareni? Divdesmitajā gadsimtā!

Bezprieks

Izdomāju, ka pietiks moralizēt. Cik ilgi var stumt „Šitas ir labi, bet šitas nav...”? Vai arī „Šitā rīkoties ir muļķīgi, bet rīkoties savādāk (nu, aptuveni tā, kā rīkojos es) ir nenormāli gudri..” Labāk parunāsim par literatūru. Nevērtēsim to, neteiksim, ko mēs par to domājam (jo tas nav svarīgi) (lai arī, faktiski, tas ir svarīgi) (Kam? – jautāsiet? Nu, protams, man. Un varbūt arī kādam citam), tā vietā ļausim tekstam plūst. Ieklausieties –

Emma fut intérieurement satisfaite de se sentir arrivée du premier coup à ce rare idéal des existences pâles, où ne parviennent jamais les coeurs médiocres. (pâle – bezkrāsas, bāls, blāvs)

Praviešus netiesāsim, tiesāsim to atdarinātājus. Lūdzu, versija kādā citā romāņu valodā:

Emma was secretly pleased that she had reached at a first attempt the rare ideal of pale lives, never attained by mediocre hearts.

Manai ausij šis skan daudz sliktāk. Kas ir dzīve salīdzinot ar eksistenci (kā tas ir franču valodā)? Tāda apbružāta padarīšana (Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī...). Turklāt vēl daudzskaitlī. Lūkosim, vai friciski šī vārsma skan labāk:

Emma empfand eine innere Befriedigung darin, daß sie mit einem Male emporgehoben worden war in die hohen Regionen einer seltenen Gefühlswelt, in die Alltagsherzen niemals gelangen.

Vācu valodu jau vairākus gadus neesmu praktizējis, bet, piedodiet, kur ir palicis ideāls? Skaldām zilbes, līmējam vārdus, artikulējam, konjugējam, bet ideāla nav. Vienīgais, ko te varam uzteikt ir saspraudenis ‘ik-dienišķās-sirdis.” Griezīsimies mājas, un, lūk, variants valodā, kas stāvējusi pie jaundzimušās latviešu valodas šūpuļa:

Эмма в глубине души была довольна, что ей сразу удалось возвыситься до трудно достижимого идеала отрешения от всех радостей жизни - идеала, непосильного для людей заурядных.

Kaut kā ļoti tehniski, vai ne? Nu taisnība vien ir – bāla dzīve ir dzīve, kur esam novērsušies no visiem dzīves priekiem (jāievēro, ka prieku var sniegt ne tikai iekāru apmierināšana). Nu jā, šajā valodā var atļauties teikt ‘zaurjadnij’ tā vietā, lai teiktu ‘jezhednjevnij’. Pilna šūplāde ar valodas kūciņām, kā mēdz teikt.

Lai cilpa noslēdzas ar variantu daudzu no mums dzimtajā valodā:

Emma sirds dziļumos jutās apmierināta, ka uzreiz pacēlusies līdz tam retajam bezprieka esamības ideālam, kas uz visiem laikiem paliek neizsniedzams viduvējām dvēselēm.

Vai nav jauki? Bezprieka esamības ideāls. Vārdnīcās nav tāda vārda ‘bezprieks’. Tiec nu skaidrībā, ko tas nozīmē. Turklāt, tas veido kāda no mums esamības ideālu. Bet neziņa nemazina mūsu prieku par šādu esamība ideālu. Tā nav blāva dzīve, pat blāva eksistence ne. Nav runa par bālumu vai novēršanos no priekiem. Tas ir ‘bezprieks’, kuru izdzīvojot nepamet sajūta, ka prieks nesen vēl te ir bijis. Tas nav prieka noliegums, bet gan metafiziska prieka neesamība.

Mme Bovary

"Kauns, kauns!" -- man no ekrāna virsū bļauj stulbuma pārņemti ģīmji. Varbūt teikt 'pārņemti' pat ir nekorekti, jo tas paredz, ka ir bijis brīdis, kad stulbums tur nemaz nav mājojis. Vicina dūres, bola acis, spļaudās, grūstās, izteic rupjus vārdus un tāpat veic arī dažādus gara noziegumus. Un es arī viņiem pretī bļauju: "Kauns, kauns!" Viss visnotaļ ērmoti izvēršas - mēs visi bļaujam, bet otra bļāvienus dzirdu tikai es (viņi mani nedzird). Man kauns par viņiem, bet viņiem nav kauna par mani. Un arī par sevi viņiem nav kauna.

Kauns ir nepatīkama sajūta. To iepazinuši būs visi. Vai kauns ir tikpat privāts kā, piemēram, sāpju izjūta? Ja kādu dzirdam sakām "Kauns!", tas drīzāk tiek attiecināts uz kādu citu, tas ir tāda kaunterfaktuālu izjūtu deklarācija. Teikt, ka man par tevi ir kauns, ir aptuveni tas pats, kas teikt, ka, ja es būtu tavā vietā, tad es nu gan kaunētos.

Nu labi, es bļauju "Kauns!", jo iedomājos sevi šo bļaujošo dunduku vietā. Bet vai šie dunduki iedomājas sevi esam kaunināmo dāmu un kungu vietā? Par ko dāmām un kungiem būtu jākaunās? Varbūt vienīgi par šo rupekļu pūli, kas aiz bezdarbības un bezprātības sanākuši pilsētas sirdī un uzvedas kā pēdīgie pajoliņi.

Bet oktobris...

"Kas bez biksēm, tas bez bēdām," saka tautas paruna. Ja bikses saprotam kā komplicētu artefaktu, kas nosedz mātes Dabas radīto kailo vienkāršību, tad paruna saka gluži to pašu, ko teikšu es nākamajā teikumā. Problēmas ir tikai tiem, kas tās saskata. Vārdam 'problēma' ir divas mazliet atšķirīgas nozīmes. Viena ir negatīva (kā piemērā "Ja neatdosi tagad visu savu naudu, tev būs liieeeelas problēmas") un otra visnotaļ neitrāla (angļu valodā ar vārdu problem apzīmē arī uzdevumu (piemēram, matemātikas) vai kādu jautājumu, kas jārisina). Tieši neitrālo nozīmi vēlos akcentēt.

Dzīve ir visnotaļ vienkārša. Plašā informācijas telpa piedāvā mums neskaitāmus veidus, kā rīkoties, kādas vērtība pieņemt, kā domāt. Bet tad ir tie, kas saskata problēmu tajā, ka pēc augstskolas ir jāmeklē normāls darbs un jāsāk rukāt. Viņi vaicā: "Kas man dzīvē ir jādara?" Tā lielā mērā ir mākslīga problēma, bet nesteigsimies šos cilvēkus nosodīt, jo standarta dzīves ceļa ignorēšana (nevis nezināšana) norāda uz indivīdam piemītošām saprāta druskām.

Faktiski, problēmu meklēšana ir vienīgais instruments kaut kā saprašanai. "Kas ir filsofija?" vaicā A. "Filosofija ir mūžīga jautājumu uzdošana," atbild B -- ar šādu vai līdzīgu situāciju būs saskāries katrs 20ais Latvijas iedzīvotājs. Lūk, problēmu meklēšana ir tas pats kas (vai arī ved pie) jautājumu uzdošanas. Tiklīdz kā jautājums uzdots, atbildes atrašana ir tehniskas dabas (vai arī, piemēram, laika) jautājums.

Un kā trešo apjausmu līdzās problēmas meklēšanai un jautājuma uzdošanai vēlos minēt Izbrīnu. Tas rakstās ar lielo burtu, jo ir īpašs. Šāda veida vārdus ne kā sakarīgi pasakaidrot nevar, bet, ko var teikt, ir, ka Izbrīns ir baigi krutā spēja, kas cilvēkam ļauj ieraudzīt problēmu un, ja vien gadās kāds kam, uzdot jautājumu.