Spīd katram kaut kas krūtīs

Mana pirmā prozas darba, garstāsta (vismaz 400 lpp. saskaņā ar trešās puses novērtējumu, es gan nedotu vairāk par 200) rūpīgi – vismaz desmit stundas no vietas – veidoto plānu, kas saturēja visnotaļ oriģinālu sižeta shēmu, kurā bija jau pagūts ieskicēt galveno personāžu raksturojumus un būtiskāko situāciju un darbības telpu aprakstus un kur jau bija sagatavotas pāris pasāžas un viena nekautra mīlēšanās aina, šos ne tik vien daudzsološos, bet arī jau daļēji realizējušamies plānus izjauca mana pamošanās. Jutos kā zvejnieks, kas ļāvis izslīdēt jau rokās satvertai rekordlielai zivij (ja godīgi – es tikai domāju, ka zvejnieks varētu justies tā, kā jutos es). Ja ņem vērā, ka visu nakti man šķita, ka es neesmu aizmidzis un ka no paša rīta celšos un visas neskaitāmas reizes atkārtotās idejas uzlikšu uz papīra, ceru, ka saprotamāks kļūst mans izmisums – plaši izvērstās garstāsta skices vietā savos atmiņas apcirkņos varēju atrast tikai saburzītu kopējās darba ieceres skrandu; visi smalkumi, šķiet, zuduši uz neatgriešanos (tiesa, nekautrā aina nez kāpēc atmiņā saglabājusies visspilgtāk, daudz nezaudējot no sākotnējā spožuma). Turklāt es tač’ visu plānošanas laiku ik pa brīdim atkārtoju līdz šim izdomāto, lai no rīta, kad to pierakstīšu, nekādā ziņā kaut ko nepalaistu garām.

Darbs bija iecerēts visnotaļ neparasts. Tas attēlotu ar kādu jaunu vīrieti (kā vēlāk izrādās, viņš ir arī aktieris) saistītos notikumus hronoloģiskā secībā. Bet āķis ir sekojošs – darba beigās lasītājs attopas, ka šī stāsta turpinājums (tas, kas notiek ar varoni vēlāk) ir... izlasāms šajā pašā stāstā – atliek lasīt grāmatu no sākumu un būs zināms, kas notiek tālāk. Vai no otras puses – lai zinātu, kas ar varoni ir noticis pirms stāsta darbības sākuma, vajag vienkārši ieskatīties grāmatas beigās. Bet atkārtoju – paša darba ietvaros laiks rit uz priekšu, nav nekādu lēcienu laikā, nav kā filmās, kur sākumā kaut kas notiek un vēlāk tiek izskaidrots, kā un kādēļ tā tas ir.

Mēģināšu rekonstruēt garstāsta plānu. Ir zināms, ka, atstāstot sapni (jādomā, ka tas tāds ir bijis), nezināmās vietas tiek nevis atminētas, bet gan izdomātas no jauna. Tādēļ koherece nav būtiska; šī rekonstrukcija ir kā ceļojuma albums – fragmentāra un spilgtākos momentus izceļoša.

Ir vīrietis. Viņš ir jauns, noteikti zem 30, tērpies (sākumā, vidū un beigās) bēšā plašķī. Varbūt, ka plašķis ir mētelis, iespējams pat darināts no kādas ādas, jo tas ir smags. Mētelis ir bēšā, smilšu krāsā. Viņš smēķē Pall Mall cigaretes (atceros, ka to ieteica neidentificētā trešā puse; iespējams, ka tādēļ, ka šī cigarešu marka pasaulē ir atpazīstama – tās visu mūžu esot smēķējis Vonnegūts un Bukovskis). Un tad ir divas sievietes. Viena atgādina 80o gadu padomju smuko sievieti – jauna, smuka, bet nekopta, mati īsi, tumši brūni, apcirpti tādā kā zēngalviņā, mugurā (vismaz vienā epizodē) ir sarkans, vienkrāsains, no biezas dzijas adīts džemperis ir augsto apkakli. Otra sieviete – par to var zināt daudz mazāk, jo tieši viņa ir tā, kas iesaistās ar minēto vīrieti nekautrajā darbībā. Katrā ziņā viņai ir gari, gaiši mati (iespējams zirgastē). Laba figūra (tas, ko mūsdienās uzskata par labu figūru), noteikti seksīga. Nav zināms, kā viņa ir ģērbusies. Ielaižoties afērā ar otro sievieti, vīrietis dara pāri pirmajai sievietei (vai tā vismaz viņa domā, lai arī ‘objektīvi’ viss ir kārtībā).

Noskaņa. Lai arī darbs nav rakstīts pirmajā personā, nenoliedzami centrā ir jaunais vīrietis. Tiek sekots viņa darbībām. Viņš ir mazrunīgs. Viņš iet caur noteiktajām situācijām it kā raugoties no malas – tas gan netiek tieši eksplicēts, jo darbā netiek atainoti iekšējie monologi, bet gan tiek smalki aprakstītas visa viņa kustības; par pārējo tiek sniegts tik vien garām ejošs apraksts. Tas veido noskaņu – viss apkārt vārās, bet pieklusināti, fonā, vienīgais, kas ir spilgts, ir varoņa darbības.

Tieši detaļas, darbojošos personu apraksts un darba attieksme un noskaņa ir tas, kas visam stāstam piešķir literāro vērtību. Paradoksālā grāmatas uzbūve (lai arī auglīgi interpretējama) ir lielā mērā publiku piesaistoša ekstravagance. Bet kā gan veidojas šāda uzbūve? Kā var panākt apļa struktūru hronoloģiskā izklāstā? Palūkosimies uz apli – kādas ir abas caur centru vilktas taisnes nodalītās puses? Vienādas. Tā arī ir atslēga. Grāmatā notikumi atkārtojas divas reizes. Pirmajā reizē „viss notiek pa īstam” – varoni satiekam soļojam iespējams-ādas mētelī, smēķējam Pall Mall cigaretes. Viņš satiek otro sievieti, turpat ir pirmā sieviete, notikumi attīstās (šķiet, stāsta laiks šajā gadījumā ir mērāms stundās). Viņš ir nekautrās attiecības ar otro sievieti (attiecību norises vieta mazliet atgādina kādu kafejnīcu, kur ir sarkani, pufīgi dīvāni un spoguļi), pēc tam varonis dodas uz, iespējams, kādu tipisku 60o restorānu vai kultūras namu, kur saviesīgais pasākums ir izgājis ārpus rāmjiem (kungi žaketēs un/vai izmetušies baltā kreklā vairs nevalda pār sevi. Ir flīģelis, kurš ticis izjaukts tā, ka palicis ir tik vien stīgu rāmis un klaviatūra ar āmuriņiem – tad nu stīgas tiek atstutētas pret trepju margām un klaviatūra ar vālītēm tiek atbilstoši pietuvināta, lai būtu iespējams spēlēt kādu melodiju). Varonis klīst pa telpām, it kā piedalās jautrībā, it kā nē. Pasākums beidzas un varonis – gluži tāpat, kā sākumā, smēķēdams Pall Mall un tērpies bēšajā iespējams-ādas mētelī dodas prom uz savu darba vietu. (Šāda ir gan prelūdija gan interlūde.)

Tad nu mēs uzzinām, ka vīrietis ir aktieris. Viņš dodas uz darba vietu – kinostudiju –, kur kā izrādās viņam ir jāfilmējas filmā, kur tiek attēloti uz mata tādi paši notikumi, kā iepriekš. Tad nu viss notiek otrreiz, bet šoreiz it kā „viss nenotiek pa īstam.” Lai gan, ir tāds pats darbības fons, tādas pašas darbības partneres, tāda pati balle un (kas ir netipiski filmēšanai – iespējams šī ir kāda ekscentriska režisora filma) visi notikumi notiek bez filmēšanas pārtraukumiem, tiešajā. Varonis izturas tieši tāpat; tāpat ir vīri žaketēs; tie spēlē saplēstu flīģeli, tāpat filmēšanas pasākums beidzas, kā beidzas īstais pasākums. Un atkal mūsu varonis iet smēķēdams Pall Mall (gluži kā sākumā, gluži kā vidū), apvilcis bēšo iespējams-ādas mēteli. Un viss sākas no jauna, kā jau noprotams.

Šī ir tikai īstā sauciena atbalss, suņa aste vai, ja tā labāk, aisberga redzamā daļa. Oriģinālajā plānā bija teju viss – sižets (kādēļ vīrietis ir tur, kur viņš ir, kas ir sievietes, kas tas par pasākumu, kas notiek pasākumā, kā viss beidzas, kā viņš iekļūst filmēšanas studijā), detaļas (mīlas trīsstūra analīze visos smalkumos, pasākuma pārējo viesu porterti un izrīcības un visas pārējās – pašvērtīgās detaļas) un pat dialogu un situāciju izvērsumi jau teju pabeigtā formā. Stāstā lietotā valoda bija bagātīga, asprātīga, precīza un sarkastiska – papildināta ar izdomas bagātām literārām figūrām un kalambūriem.

Vienīgais, ko atliek piebilst –

Viss iet

Viss ir kārtībā - atrisinājām problēmas ar USB - saņēmām gan attēlus, gan Skarlati, gan Monteverdi muzonu, gan atdevām FED-3 un Leningrad-8. Viss ir kārtībā, tas vairs nav būtiski. Kad nav svarīgi, tad nesaprotam, cik slikti ir, ja nav labi, un tad ejam raksīt.

Niekus.

Ko niekus! Ja šķiet, ka patīk baroka mūzika.

Kad neiet

Man nestrādā USB. Laikam tas nav precīzi teikts, nezinu. Zinu, ka iespraužot zibatmiņu atbilstošajā caurumā, man paziņo, ka nekas tālāk nenotiks. Ka varu aizmirst par mietiņā atrodamajām bagātībām. Ja godīgi, kaut kas tāds jau laikam ir gadījies arī iepriekš, bet par to nebēdēju (i.e. nerakstīju par to ziņu), jo tas nebija svarīgi. Kad ir svarīgi, tad saprotam, cik labi ir, ja nav slikti, un tad ejam rakstīt.

Niekus.

Ko niekus! Atradīsim risinājumu, jo, ja ne šī, tad kura no visām dzīves problēmām būtu viegli atrisināma?

Rekomendācija

Ū, au, čells patīk visiem. Visi ir visi. Tātad visiem patīk čells.

Lai vai kā, čells pats par sevi nav būtisks. Bet ja jau esam iesākuši par baroku, lūdzu, pazemīgi pieņemiet šo.

Labu vakaru!

Publicēt ziņu!

Kā kļūt slavenam

Izrādās, ka nebūt nav jābrīnās, ja diviem dažādiem autoriem ir skaņdarbi ar identisku (ļoti līdzīgu) nosaukumu - turklāt specifisku nosaukumu (i.e. runa nav par nosaukumu "Fūga La minorā"). Runa ir par "Tombeau de Monsieur Blancrocher", kas ir nosaukums skaņdarbiem, ko vienā un tajā pašā - 1652 - gadā sacerējuši divu dažādu tautību komponisti -- Džei Džei Frobergers un Ljuī Kuperēns.

Izrādās, ka vārds "tombeau" skaņdarbu nosaukumos nenozīmē vienkārši "kaps", kā varētu šķist jebkuram paviršam un kādu romāņu valodu zinošam lasītājam. "Blankrošē kunga kaps" noteikti būtu visnotaļ oriģināls nosaukums skaņdarbam klavesīnam, bet, ja tā tiek saukti vairāku autoru garadarbi, no oriģinalitātes vairs ne vēsts. "Tombeau" ir apzīmējums muzikālam veltījumam, nekrologam. Lai nu viss būtu kārtīgi sakārtotos pa plauktiņiem, jāapstiprina, ka Blankrošē kungs bija mazpazīstams lautas spēlētājs, kas mira (tik tiešām -) 1652. gadā un kas bija draugos ar abiem jau minētajiem komponistiem. (Kuri par godu B. kunga nāvei sakomponēja skaņdarbus un tos, kā pieņemts, marķēja.)

Džei Džei radīto Blankrošē kapakmeni dažādos veidos var aplūkot šeit (klavesīns jebšu hapsikords ir oriģinālais instruments).

Foto vietā

- Vai tu esi atradi darbu? - viņš jautāja.
- Nē... Man ir viena tikšanās tūlīt un viena rīt.
- Kādu darbu tu meklē?
- O! Vienalga ko. Lai tik viņi man dod naudu. Puķes maksā ļoti dārgi.
- Jā, - viņš piekrita.
[..]
- Tātad?... - jautāja direktors
- Nu ko, lūk!...
- Ko jūs protat darīt? - jautāja direktors
- Es esmu apguvis rudimentus...
- Es gribu sacīt, - teica direktors, - kā jūs pavadāt savu laiku?
- Savu visgaišāko laiku es pavadu, to aptumšojot.
- Ā!... Hmmm!... - direktors rūca. - Jūs zināt, kādam amatam šeit kāds ir vajadzīgs?
- Nē!
- Es ne tik.. - atzinās direktors. - Bet neizskatās, ka spēsit pildīt šo amatu...
- Kāpēc?
- Es nezinu... - teica direktors.
Viņš izskatījās satraukts un mazliet atbīdīja savu atzveltni.
- Netuvojieties!... - viņš ātri teica.
- Bet... es neesmu pakustējies...
- Jā.. jā... - purpināja direktors. - Tā saka... Un tad...
[..]
- Vācieties, - kliedza direktors. - Satīna līdzskrējējs!
- Jūs esat vecs muļķis!