otrdiena, septembris 19, 2006

Mazliet par gaumes spriedumiem

Imanuela Kanta Spriestspējas kritikas (jeb trešās kritikas) pirmās daļas pirmās nodaļas pirmās grāmatas pirmajā paragrāfā tiek skaidrots, ka gaumes spriedums ir estētisks spriedums. Parindenī tiem, kas nesaprot, tiek skaidrots, ka „gaume ir spēja spriest par skaisto.” Visnotaļ skaidrs problēmas uzstādījums – runa ir par tādiem spriedumiem, kas apgalvo, ka kaut kas ir (vai arī nav) skaists. „Par gaumi nestrīdas,” teiktu tu vai es, bet Kants to pašu saka sarežģītāk (bet nebūt ne sliktāk): „Gaumes spriedums tātad nav izziņas spriedums, tas līdz ar to nav loģisks, bet gan estētisks spriedums, ar ko izprot tādu spriedumu, kura noteicējpamats nevar būt citāds kā tikai subjektīvais.” Triviāla patiesība, ko zina katrs, tāpat, kā katrs zina, ka citam patīk mātei, citam – meita, bet vēl citam – raibā kleita. Tieši katra vērotāja viedoklis/vērojums/patika (nevis kādas objektīvas objekta īpašības) ļauj izdarīt gaumes spriedumu.

Tomēr šis vēl nav pats sāļākais sāls – šīs pašas grāmatas otrajā paragrāfā sastopam jo gar-zemi-bliezošāku ideju: „Labvēlīgums [jāsaprot kā „labpatika”], kas nosaka gaumes spriedumu, ir bez jebkādas ieinteresētības.” Ieinteresētību še būtu jāsaprot kā „labvēlīgumu, ko mēs saistām ar priekšstatu par kāda priekšmeta eksistenci.” Respektīvi, lai izdarītu riktīgu gaumes spriedumu, mums jābūt indiferentiem pret sprieduma objekta eksistenci. Kants sev ierastajā sofisticētajā manierē piedāvā pāris piemērus, kas sava ārpus-laikmetiskuma dēļ nav diez ko ilustratīvi. Tādēļ atļaujos nākt klajā ar īpaši ilustratīvu piemēru, kas tiks paskaidrots un ilustratīvi komentēts. Situācija gluži vienkārša – ir alkoholiķis, vai vēl labāk – jebkurš normāls draugs, kas gluži vienkārši aizrāvies ar alkohola lietošanu. Un tā nu sanācis, ka šim draugam pretēji viņa gribai jau kādu laiku nav bijusi iespēja lietot alkoholiskus dzērienus. Bet viņš to grib, ļoti grib. Un tad nu jūs abi ejat gar āra kafejnīcu, kur obers kādam klientam pasniedz, piemēram, konjaku. Tā nu konjaks, konjaka glāzē peldēdams, piesaista tava drauga uzmanību, un viņš, norādīdams uz glāzi, saka: „Cik skaista glāze ar konjaku!” Ko dari tu? Paķer viņu pie rokas un, viņu aiz pleciem purinādams, saki: „Mans draugs, lai cik sen es tevi pazītu un lai cik labi mēs vienmēr esam sapratušies (vai atceries kādu strīdu mūsu starpā? Es ne!), man šoreiz tev jāiebilst vai, precīzāk, jānorāda uz kļūdām tavā izteikumā. Redzi, tas ko tu tik tikko teici („Cik skaista glāze ar konjaku!”), patiesībā nav gaumes spriedums. Lai arī tu runā par skaisto un lai arī tas šķiet dziļi subjektīvs spriedums, tas nekādi nevar būt gaumes spriedums. Jo Kants ir teicis: „Lai gaumes lietās spriestu tiesu, mēs nemazākā mērā nedrīkstam būt labvēlīgi noskaņoti pret lietas eksistenci,” bet tu, mans draugs, pilnīgi noteikti esi labvēlīgi noskaņots pret lietas eksistenci, tev ir ieinteresētība attiecībā uz tava sprieduma objektu. Tādejādi (bet, lūdzu, neņem to pie sirds!) tevis izdarīgais spriedums nav tīri subjektīvs, jo tas, kas lika tev izsacīt šādus vārdus, bija gluži objektīva ķermeņa bioķīmija, kas tev, ieraugot konjaku, lika ielīksmoties, un ar grozītu prātu teikt šādus vārdus. Tavam spriedumam bija objektīvi pamati un tādejādi tas nebūtu saucams par gaumes spriedumu.”

Ilustratīvi piemēri kā, piemēram, tik tikko prezentētais ļauj daudz asāk saskatīt lietas būtību. Kanta idejas par gaumes spriedumu nosakošajiem kritērijiem ļauj mums un jums pieņemt daudz labākus lēmumus. Mēs izvairāmies no apkaunojošām situācijām, kādā bija iekūlies draugs Ilustratīvajā piemērā, mēs varam aizrādīt saviem draugiem un galu galā mēs (un jūs) varam saprast to, kā var saprast Kanta sapratni par gaumes spriedumiem.

otrdiena, septembris 05, 2006

Kas jādara II

- Labdien!
- Čau!
- Sakiet, lūdzu, kas jādara!
- Vajag būt konsekventi nekonsekventam.
- Ko tas nozīmē?
- Konsekventi jāievēro, ka esi nekonsekvents.
- Vai tas būtu konsekventi?
- Nē!
- Paldies!