Teorijas Pauze

Kādā inspirējošā grāmatelē (varbūt illuminējošā – bet tā varētu teikt, ja vien tā būtu spējīga izgaismot kaut ko, ar domu kaut ko īsteni (kāds, neapšaubāmi, ir, piemēram, īlens) pastāvošu) uzdūros vārdam epistemofīlija. Ko tas nozīmē? Etimioloģija pasaka visu priekšā. Epistēmē – zināšanas (grieķ. [sen] valod.), philia – nevaldāma iekāre, bļe, mīlestība uz, phi, vai vienkārši – draudzība (tā pat. valod.). Īsāk – dzenulis zināt. Šis vārds tika saistīts ar vēstījuma jeb naratīva funkciju – tas ļauj epistomofīlajam lasītājam apmierināt savu iekāri uzzināt, kā gan tieši turpinās un beidzas (bei[gās saslē]dzas) kāds nebūt stāsts. Šajā sakarā radās doma, kas pati par sevi nav būtiska, jo būtisks vienādā mērā izrādās a) fakts, ka šī doma vispār radās; b) šīs domas konsekvences. Doma (varbūt asociācija) ir sekojoša: jā, patiesi, lasot, piemēram, romānu (kurā varam sazīmēt noteiktu sižetu) bieži vien domas traucas uz priekšu nevis pa kādu interpretatīvu literatūra teorijas sliedi vai pa kādas konkrētas fiškas (kas ir fiška – mēs vai nu jau zinām, kas tas ir, vai arī kādu dien sagaidīsim šī [ļoti] [daudz] nozīmīgā jēdziena atšifrējumu) (starp citu, šādi iestarpinājumi baigi traucē lasīšanu, tādus vajadzētu likt zemsvītras piezīmēs) līniju, bet gan tiecas stipulēt (nesaprotu, no kurienes šī tīksme (sic!) lietot ērmotus [sveš]vārdus (sic!2) un formalizētā manierē piedāvātas vārdspēles) par iespējamo sižeta attīstību. Šāda koncentrēšanās uz vienu (sižetu) liek palaist garām lērumu citu interpretācijas iespēju. Liedz saskatīt konkrētas fiškas. Šī doma liek atminēties par nabūt nesvarīgo Nabūkovu, kurš, kā runā, esot teicis (aptuveni tā), ka grāmatu pa īstam var lasīt tikai ar otro reizi. Faktiski, nebōt nav būtiski zināt, ko teici Nebōkovs, lai šī ideja šķistu… oukei. Pavisam vienkārši – izlasi grāmatu vienreiz, apmierini savu epistemofīlo tieksmi un lasi otrreiz, lai, lai dievs dod, ieraudzītu vēl kaut ko.

Tagad pie būtiskā (saistītu ar apjausmu, kādēļ radās šī doma, un ar domas formu kā tādu). Runa iet par šajā pašā grāmatelē plaši iztirzāto teorijas jēdzienu. Teorija šeit tiek saprasta kā stipulatīvu pieņēmumu kopums par kaut kādu lietu (varbūt pat ne lietu, bet gan tikpat stipulatīvu jēdzienu) savstarpējām attiecībām. Respektīvi, kaut kas prātā izdomāts, uz aksiomām nebalstīts, kā veidošanai un eksistencei nav nekāda objektīva vai praktiska iemesla. Punkts ir sekojošs – gan tas, ka man vispār ienāca prātā saistīt no konteksta izrautu vārdu epistemofīlija ar aptuveno nojausmu par Nabokova teikto, gan pats šis saistījums (par kuru noteikti varētu runāt un teoretizēt) ir cieši saistīti ar minēto teorijas izpratni. Tagad pavisam īsi un ar morāli: ikdienā, (katram) domājot par lietām utt., tiek veidotas vairāk vai mazāk gudras/dumjas, izvērstas/aptuvenas, universālas/šauras teorijas par to (nevis kā ir, bet gan par to), kā mūsu privātajā valodiskajā, seksualizētajā, psihotraumatizētajā pasaulītē lietas salietojas. Labi, morāle izpalika, jo man nav teorijas par to, vai tukši muldēt (i.e. veidot teoriju) ir… oukei. Un, klau, lai pamatotu savu izteikumu par teoriju kā tukšu muldēšanu, man tāpat būtu jāveido teorija (šajā izpratnē).