"Kauns, kauns!" -- man no ekrāna virsū bļauj stulbuma pārņemti ģīmji. Varbūt teikt 'pārņemti' pat ir nekorekti, jo tas paredz, ka ir bijis brīdis, kad stulbums tur nemaz nav mājojis. Vicina dūres, bola acis, spļaudās, grūstās, izteic rupjus vārdus un tāpat veic arī dažādus gara noziegumus. Un es arī viņiem pretī bļauju: "Kauns, kauns!" Viss visnotaļ ērmoti izvēršas - mēs visi bļaujam, bet otra bļāvienus dzirdu tikai es (viņi mani nedzird). Man kauns par viņiem, bet viņiem nav kauna par mani. Un arī par sevi viņiem nav kauna.
Kauns ir nepatīkama sajūta. To iepazinuši būs visi. Vai kauns ir tikpat privāts kā, piemēram, sāpju izjūta? Ja kādu dzirdam sakām "Kauns!", tas drīzāk tiek attiecināts uz kādu citu, tas ir tāda kaunterfaktuālu izjūtu deklarācija. Teikt, ka man par tevi ir kauns, ir aptuveni tas pats, kas teikt, ka, ja es būtu tavā vietā, tad es nu gan kaunētos.
Nu labi, es bļauju "Kauns!", jo iedomājos sevi šo bļaujošo dunduku vietā. Bet vai šie dunduki iedomājas sevi esam kaunināmo dāmu un kungu vietā? Par ko dāmām un kungiem būtu jākaunās? Varbūt vienīgi par šo rupekļu pūli, kas aiz bezdarbības un bezprātības sanākuši pilsētas sirdī un uzvedas kā pēdīgie pajoliņi.
1 komentārs:
hmmm-- vai vombats -- arī -- ir DEBILS?
jautājums paliek atklāts.
Ierakstīt komentāru