Bezprieks

Izdomāju, ka pietiks moralizēt. Cik ilgi var stumt „Šitas ir labi, bet šitas nav...”? Vai arī „Šitā rīkoties ir muļķīgi, bet rīkoties savādāk (nu, aptuveni tā, kā rīkojos es) ir nenormāli gudri..” Labāk parunāsim par literatūru. Nevērtēsim to, neteiksim, ko mēs par to domājam (jo tas nav svarīgi) (lai arī, faktiski, tas ir svarīgi) (Kam? – jautāsiet? Nu, protams, man. Un varbūt arī kādam citam), tā vietā ļausim tekstam plūst. Ieklausieties –

Emma fut intérieurement satisfaite de se sentir arrivée du premier coup à ce rare idéal des existences pâles, où ne parviennent jamais les coeurs médiocres. (pâle – bezkrāsas, bāls, blāvs)

Praviešus netiesāsim, tiesāsim to atdarinātājus. Lūdzu, versija kādā citā romāņu valodā:

Emma was secretly pleased that she had reached at a first attempt the rare ideal of pale lives, never attained by mediocre hearts.

Manai ausij šis skan daudz sliktāk. Kas ir dzīve salīdzinot ar eksistenci (kā tas ir franču valodā)? Tāda apbružāta padarīšana (Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī...). Turklāt vēl daudzskaitlī. Lūkosim, vai friciski šī vārsma skan labāk:

Emma empfand eine innere Befriedigung darin, daß sie mit einem Male emporgehoben worden war in die hohen Regionen einer seltenen Gefühlswelt, in die Alltagsherzen niemals gelangen.

Vācu valodu jau vairākus gadus neesmu praktizējis, bet, piedodiet, kur ir palicis ideāls? Skaldām zilbes, līmējam vārdus, artikulējam, konjugējam, bet ideāla nav. Vienīgais, ko te varam uzteikt ir saspraudenis ‘ik-dienišķās-sirdis.” Griezīsimies mājas, un, lūk, variants valodā, kas stāvējusi pie jaundzimušās latviešu valodas šūpuļa:

Эмма в глубине души была довольна, что ей сразу удалось возвыситься до трудно достижимого идеала отрешения от всех радостей жизни - идеала, непосильного для людей заурядных.

Kaut kā ļoti tehniski, vai ne? Nu taisnība vien ir – bāla dzīve ir dzīve, kur esam novērsušies no visiem dzīves priekiem (jāievēro, ka prieku var sniegt ne tikai iekāru apmierināšana). Nu jā, šajā valodā var atļauties teikt ‘zaurjadnij’ tā vietā, lai teiktu ‘jezhednjevnij’. Pilna šūplāde ar valodas kūciņām, kā mēdz teikt.

Lai cilpa noslēdzas ar variantu daudzu no mums dzimtajā valodā:

Emma sirds dziļumos jutās apmierināta, ka uzreiz pacēlusies līdz tam retajam bezprieka esamības ideālam, kas uz visiem laikiem paliek neizsniedzams viduvējām dvēselēm.

Vai nav jauki? Bezprieka esamības ideāls. Vārdnīcās nav tāda vārda ‘bezprieks’. Tiec nu skaidrībā, ko tas nozīmē. Turklāt, tas veido kāda no mums esamības ideālu. Bet neziņa nemazina mūsu prieku par šādu esamība ideālu. Tā nav blāva dzīve, pat blāva eksistence ne. Nav runa par bālumu vai novēršanos no priekiem. Tas ir ‘bezprieks’, kuru izdzīvojot nepamet sajūta, ka prieks nesen vēl te ir bijis. Tas nav prieka noliegums, bet gan metafiziska prieka neesamība.