Tour de France

Re, kā ir – mums saliekas, ka kaut kas ir svarīgi kaut kas nav svarīgi vai ka kaut kas ir tā, nevis citādi, bet dienas beigās (pat pusdienlaikā) nevienam vairs neinteresē, ko tu esi domājis.

Kā lai to pēc iespējas labāk ilustrē? Labi, ņemsim pirmo piemēru, kas ienāk prātā, piemēru, kas būtu tuvs plašākai publikai. Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus), visiem zināmais pirmā gadsimta romiešu retors, slavenā (mūsdienās varbūt mazliet nepelnīti piemirstā) darba 'Institutio Oratoria' autors. Viņš, atbraucis uz Romu, satiek Domitiju Aferu (Domitius Afer), tā laika Romas neganto valdnieku pakalpiņu, ūdens sistēmas superintendantu, bet arī oratoru un advokātu. Markam, nākušam no tālas Romas provinces, saliekas, ka Domitijs ir lieliskākais orators, ko viņš (Marks) ir zinājis.

Markam ir tikai 25 gadi, kad Domitijs (saskaņā ar Eusēbija Sofronija Hieronīma (Eusebius Sophronius Hieronymus) vairāk kā trīssimt gadu vēlāk rakstītām liecībām) mirst no pārēšanās.

Šis piemērs sniedz vairākas mācības. Pirmkārt, tas norāda uz provinces – centra pretstatu. Kur dzīvojam mēs (respektīvi, kur ir Rīga)? Ļaužiem, nākušiem no kāda attālāka lauku nostūra, var likties, ka Rīgā viss ir daudz krutāk, nekā dzimtajā miestā (kā tas, visticamāk, arī ir). Baseini tik gari, kino tik esoši, trolejbusi tik ātri, pasniedzēji tik gudri, muzikālie naktstklubi tik elpu aizraujoši. Tāpat arī Marks satiek Domitiju un (vismaz saskaņā ar manu šī notikuma interpretāciju) pārvērtē šī resnuļa (vai tas ir fakts?) talantus. Un tad atkal, Rīga ir pašā Eiropas stūrī, un atliek vien iztēloties (vai arī lūkoties), kas notiek pārejā pasaulē.

Otra vērtīgā mācība, kas ir saistīta kā ar piemēru, tā ar pirmo no piemēra izrietošo mācību, vēstī, ka pats cilvēks var domāt, ka kaut kas ir kaut kā, bet tas nenozīmē, ka arī citi tā domā. Tas ir šausminoši, ja tā padomā. Tā vietā, lai grimtu patīkamās sarunās par kādu uz kopīgu izpratni balstītu tematu, ir jāvelta laiks otra cilvēka pārliecināšanai par acīmredzamu patiesību patiesību. Tāpat, domājams, vārētu justies Marks, kad viņa slavinošie vārdi par Domitriju Aferu tika līdzpilsoņu noraidošās ūjināšanas pārtraukti. Laika šķiešana!

Un vēl, ievērības cienīga ir asimetrija starp to, ko par sevi domā kāds cilvēks (uzskati, viedokļi), un to, ko citi domā, ko šis cilvēks par sevi domā. Tā, kāds romietis no mūsu ēras pirmā gadsimta sešdesmitajiem varētu spriest šādi: „Man nepatīk Domitijs, bet man patīk Marks, pirmais ir negausis, bet otrs – lielisks orators. Bet Markam patīk Domitijs... Bet tas nekas, Marks nezina, ko dara; viņš kaut ko nesaprot.” Tomēr Markam tā nebūt nešķiet, viņš ir pārliecināts, ka patiešām Domitijs ir varens likumu zinātājs un orators. Marks nebūt nedomā, ka viņš domā nepareizi. (Un vēl – noteikti, ka tas, ko Marks domā, ko citi domā, ko viņš domā, atšķiras no tā, ko citi domā par to, ko Marks domā. Un tā tālāk.)