Pigoru māka

Ļaujiet piedāvāt valodisku joku seno helēņu garā. Vabūt pareizāk (vai vismaz dažiem - saprotamāk) būtu teikt: prikolu seno helēņu garā. Jautājums ir, vai tas kādam tolaik šķita smieklīgi vai vismaz vienkārši forši, bet skaidrs ir, ka sekojošais sagrozījums radīts ar nolūku.

Tātad, ir tāds Nikons (nejaukt ar fotoaparātu zīmolu vai Japānu), kas ir arfas spēlētājs. Respektīvi viņš spēlē arfu. Mēs diemžēl nezinām, vai viņš to dara labi, vai slikti. Mēs šobrīd vispār gandrīz neko par viņu nezinām. Un tad ir tāds Teodors, par kuru zinām no vienas puses vēl mazāk. Bet no otras puses mēs zinām, ka viņš ir baigais asprātis un, dzīvotu viņš mūsdienās, gan nebūtu pazudis vīrs.

Tad nu Teodors saka par Nikonu (mums nezināmos apstākļos un tādu pat iemeslu vadīts): "Thratt' ei su" Ko? Kas? Vai tiešām Teodors gribēja teikt "Thratteis su"? Kā nekā otra frāze būtu piemērotāka situācijai - tā atveidojama kā "Tu arfas spēlētājs", kas ir visnotaļ precīzs sacījums. Teodors izliekas, ka tiešām tā ir teicis, bet mēs skaidri atceramies, ka viņš teica "Thratt' ei su", kas nenozīmē neko citu kā "Tu, trāķiešu apteksne." Forši nomaskēts uzbrauciens, vai ne?

Jāatzīst, ka būtu neprāts meklēt kaut kādu morāli šādā sīkā pigorā, kas garāmejot pieminēts kādā no seno dižgaru spriedelējumiem. Tomēr skaidrs, ka šādā pat veidā jautrība tiek uzturēta nevienā vien asprāšu un asmēļu pulciņā te (kaut kur tuvākā apkaimē) un tagad (mūslaikos).