Troxno ir ciets rieksts

Pēdējās 6 dienas esmu pavadījis netraujot savu pētniecisko interesi no jautājuma, kura atrisinājumu gaida vai puse cilvēces. Esmu ieguldījis trīs ceturtdaļas no savas kognitīvās kapacitātes, prāta enerģijas un saviem ietaupījumiem, bet šobrīd pa 1 metru garo progresa taisni esmu nogājis labi ja 4 cm. Spēki sāk zust, dzīve rādās nesakārtota un ar katru stundu, ar katru dienas cēlienu arvien vairāk uzmācas domas, ka problēmas risinājums netiks sasniegts manas apzinātās dzīves laikā. Ļoti iespējams, mīklas atrisinājuma svētsaldos augļus baudīs mūsu bērni.

Sākums šķita daudzsološs - aģents Troxno ir tas pats, kas leitnants Troxno. Viņi abi ir viens un tas pats cilvēks. Šķita viss jau ir atrisināts - aģents Toxno ir leitnants Troxno, un leitnants Troxno ir aģents Troxno. Katrs no no nezināmajiem nu kļuvis zināms, izskaidrots, izgaismots izvests saulītē. Tomēr rūpīga darba stundas laboratoriju kambaros izgaismoja ko citu - neizbēgamu patiesību. Šādi skaidrojot abu nezināmo peronības, mēs nokļūstam spirālē un galu galā no skaidrības viens čiks vien iznāk. Mēs nevarm skaidrot aģenta Troxno personību ar leitnanta Troxno personību. Tobiš - varam, bet tam nav jēgas, jo mēs taču nezinām, kas ir leitnants Troxno. Vai redzat argumenta ieciklētību? Vai saprotat to izmisumu?

Bet es nenolaidu galvu, atvēru maku un noalgoju brigādi, kas visā pasaulē un līdz ar to visā pasaules telpā, izķertu visu iespējamo informāciju par aģentleitnantu Troxno. Uzzināju sekojošo - visticamāk Troxno ir superslepens aģentleitnants. Visslepenākais no visslepenākajiem starp visslepenākajiem. Rādās, ka viņš guvi maģistra un maģistra grādu superslepenībā, Kembridžas universitātē. Tāpat domāju, ka nebūšu kļūdījies, ja teikšu, ka Troxno 15 gadus vadījis supersuperslepenības kvartālu pašā laimes un nelaimes zemē. Viņš rakstījis daudz superslepenu akadēmisku rakstu par to, kas ir slepens un kas nav slepens. Galu galā aģentleitnants Troxno nogājis pagrīdē, tādejādi kļūdams vēl desmitreiz slepenāks.

Ko rāda fakti? Neko. Internets ir sazvērējies un neko nerāda. Mēģiniet ierakstīt Troxno vārdu kādā interneta resursu pārmeklētājā. Ko jūs atradīsiet? Neko? Nē, ne gluži neko. Kādā brazīlijas ciematā, netālu no argentīnas robežas, strādā un mācās Troxno sekotāji. Skolnieki. Desaipļi. Bet viņi ir mazāk slepeni un tādēļ viņus var it viegli atmaksot. Tomēr, pārējie ieraksti ir manis paša izdarītas piezīmes. Visi gali ūdenī. Un tie, kas nav ūdenī, atduras pret manu pētniecisko laboratoriju.

Esmu izputināts, sabeidzis veselību, zaudējis savu sociālo ietekmi, sasmērējis smokingu un noguris no Troxno meklēšanas. Man nav jāataisnojas un es to nedarīšu. Man nav jāmeklē argumenti, kāpēc es pārstāju meklēt aģentleitnantu Troxno. Tas man nav jādar un es to nedarīšu. Es vienkārši gribu viņu vairs nemeklēt. Un vēl - negribu meklēt. Turkāt - kāpēc man tas būtu jādara. Es uzskatu, ka man nav nekādu pienākumu. Es jau tā esmu iztērējis kaudzi naudas un maisu dzīves enerģijas un man nevienam nav jāattaisnojas, kāpēc es kaut ko daru vai nedaru. Nevienam. Un tādēļ es arī neeattaisnošos. Jā, nē.