Labdien, kā jums sokas? Āaa, prieks dzirdēt - man vienmēr bijis prieks par cilvēkiem, kas ir laimīgi. Kāpēc? Ne jau tādēļ, ka es tāds nebūtu. Gluži otrādi, man ir visi priekšnoteikumi būt tik priecīgam kā priecīgākajiem no priecīgākajiem. Es priecājos, ja cilvēki priecājas. Tieši tā. Tieši tādēļ man tik mīļa dziesma, kuras vārdus meklējiet šeit. Smieties, sadoties rokās, lēkāt, atbrīvot sejas muskulatūru, lai ļautu tajā ieplūst patiesi patiesam samaidam. Uzvilkt baltu kreku un skriet pa pļavām un lek pāri sniegpulkstenītēm, kārkliem, pienenēm, brūnaļām, ausainēm, piena kannām, mīlētājiem un grābekļiem. Neuzkāpt uz grābekļa, bet iekrist mīlētājā un pašam kļūt par mīlētāju. Un skrējiens/lidojiens turpinās. Ūuuu, īiiiiii, ku' feini.
Šobrīd būtu īstais laiks pajautāt, kā jūtos es. Es jūtos sūdīgi. Fiziskie spēki man pametuši, ir grūti piecelties no krēsla, tagad man onkulis no datora saka - "You are so beautiful to me!", manas rokas? - tās ir atbalstītas pret galdu un prakstiski nekustas, tikai pirksti skraida pa tastatūru, mans ķermenis ir tik tukšs (bezspēcīgs), kā dažu labu reizi mans prāts. Briesmīgi! Bet viss sākas tik nevainīgi - es noskatījos divas Latvijas pagrīdē itin populāras, kā saka - uz izķeršanu esošas mega-sega-dzega-tērga-purga(torija)-(tit)urga-žļurga-surga populāras video filmas ("Banālais Kanāls" un "labaakaa aarzemju iifilma latvieshu valodaa" - tieši tā, par brangu samaksu, dārgais neko-no-īsta-kino-nebaudījušais lasītāj, es tev norādīšu procedūru, kas ļautu tev kvalificēties rindai uz šo filmu uzsūkšanu), pasūtīju nezināmas izcelsmes mēli (nu mēles izcelsme ir mute, tas ir skaidrs, bet kas (kurš/kāds) ir mutes izcelsme?), apēdu to, izkalkulējo tos apstākļus/faktorus/fenomenus/jēdzienus/apjēgumus, kuri ir jebkuras problēmas, sarežģījuma, Neskaidrības, bezjēzības, jēdzības ļer ļer pamatā, noformulēju fundametālu jebkura cilvēka kritiku, izplānoju savu dzīvi un galu galā iekritu īsā (toties murgpilnā) miegā. Viss beidzās ar kārtējo dienas iztrūkumu manos ledgeros, T-accountos un visādos šītos. Tad bija ceturtdiena, tagad ir piektdiena, kas būs nākamā?
Šobrīd apsveru sekojošus turpmākās rīcības plānus:
1) Skatīties Vakara interviju pa tv.lv
2) Iekrist krēslā vai gultā, izkārt mēli un analizēt savu kāju sāpes
3) Iepazīstināt lasītāju ar viņu pašu. Norādīt, ka pastāv 3 iespējas: 1) viņš ir nekrietnelis/skauģis/nodevējs; 2) viņš ir dumš; 3) viņš tomēr nelasa šo (to) rakstu un tātad nav lasītājs
4) dzert tēju
5) izslēgt televīzoru (bet tas nav iespējams, jo kāds to televīzoru skatās)
6) lasīt kaut ko no filosofijas (e.g. Rortiju, Hēgeli, Nīči vai kādu no amerikāņu valodas fil džekiem)
7) man sāp kājas un nav spēka
8) es nezinu; kaut ko citu.
Vēlētos visu (šeit- ierakstu, globālāk - visu visu) beigt ar dzejas rindām. Tieši dzeja ir glābiņš, kad nekas cits nespēj palīdzēt. Diemžēl ir problēma, ka pārsvarā visi dzejnieki ir debili, neizglītoti jūtu cilvēki, kas, par nožēlu, viņiem liedz rakstīt dzeju par to, par ko jāraksta. Velna milti - viss jādara pašam:
Kūze melnu caurumu dobj,
Tai pārliecība osīs vīd
Bet paklau, krūze, jopcig
Nu nafig tu to visu dari?
/Kalnu Māris/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru