sestdiena, aprīlis 01, 2006

Parunā ar mani!

Tātad. Ir tā, ka mēs varam runāt par kaut ko. Bet tikpat labi mēs varam runāt par to, kā mēs varam runāt par kaut ko. Arī otrā gadījumā mēs runājam par kaut ko, resp., mūsu sarunas objekts ir veids kā mēs runājam par kaut ko. Te, šķiet, šis "kaut kas" kļūst mazāk svarīgs.

Bet ne jau par to ir runa. Ne jau tas ir svarīgi. Bet varbūt tieši tas IR svarīgi. Lūk, jau iesākot šādu diskusiju, saruna neizbēgami ir novirzījusies no sākotnējā temata. Tātad tas ir svarīgi.

Labi, jebkurā gadījumā iecerētais punkts iet kā šis: lai arī šķiet, ka varam izvērst bezgalīgu ķēdi:
runāt par x --> runāt par "runāt par x" --> runāt par "runāt par "runāt par x"" --> utt,
tomēr tā mēs nevaram. Nav tiesa, ka tā varam, precīzāk.

Šādai bezgalīgai ķēdei ir divi problēmgali (kā jau jebkurai ķēdei): sākums un beigas. Beigas nav tik interesantas, cik ļoti piesaista sākums. Vai precīzāk - sākuma iztrūkums (nejaukt ar tūkumu, kūkumu, kūku un, kā gadās visbiežāk, ar iztrūkumu kasē). Iekš "runāt par x" vislielākais iks ir tieši x. Tas ir viesietilpīgākais, jo var ietilpināt jebko. Ja jebko, tad arī augstāk minēt bezgalīgo ķēdi. Runājot par bezgala garo ķēdi (kas, citu starpā, šeit tiek veikts), mēs cienījama lasītājam esam nojaukuši prātu. Un tas nav labi.

Rezumējot - izvērst bgg ķēdi ir bezjēdzīgi. Pietiek teikt "es runāju par x" un viss. Nevajag teikt neko vairāk. Pietiek teikt un sist sev droši pa krūti un saukt - Es runāju par ..! Vārdošanās ap vārdošanos ir pati vārdošanās. Kādēl vārdoties, ja var vārdoties - to jautāju un novēlu!

1 komentārs:

Anonīms teica...

Tomēr vismaz teorētiskā līmenī metavalodiski spriedelējumi var būt noderīgi.