Par ko ir jārunā

Zelēju vistas ruletes šķēli un man blakus stāv siera rika, kuru gaida ruletei līdzīgs liktenis.

Bet nu pie lietas - pavisam nesen kādā globāla mēroga literārā notikumā (fenomenā) bija tas gods, tā bauda lasīt šādas rindas:

Jau piecus darba ceelienus
Es skaitu zelta sliekas
Man pieder liela garaazha
Kur sliekas guleet liekas

Jā, tieši tā. Tavas aizdomas tiek apstiprinātas. Tas IR dzejoli. Tā IR dzeja. Te ir melns uz balta uzrakstīta poēzija. Nevar teikt, ka pegazs te blakus nav stāvējis. Ir, ir, ir. Un ne tikai stāvējis, pegazs ir te sēdējis, lēkājis, dejojis, dziedājis, bijis iesaistījies.

Labi, pietiks liekvārdības. Lai taupītu papīru un visu ko citu, turpmāko argumentāciju piedāvāšu izvirzot premisas, kuras kombinējot tiks veidoti loģiski slēdzieni. Paskaidrojumu nebūs.

1) Mēs visi kaut ko gribam.
2) Sauksim to par patiesību.
3) Mēs visi gribam patiesību sasniegt.

4) Patiesība nav Rīga, ar vilcienu neaizbrauksi.

5) Mēs visi domājam vai arī nedomājam, bet tas pat nav tik svarīgi.
6) Mēs visi runājam, ar to pietiek.
7) Vienīgi ar runāšanu var sasniegt patiesību (bet var arī nesasniegt).

8) Patiesība ir tur ārā.

9) Mēs runājam par kaut ko lietojot vārdus.
10) Par kaut ko var runāt tikai lietojot vārdus. Citādi nevar.
11) Tātad - par kaut ko runājot, mēs rīkojamies tā, ka citādi nemaz nevarētu rīkoties.
12) Mēs lietojam vārdus, lai runātu par to, par ko var runāt tikai lietojot vārdus jebšu lietojam vārdus, lai runātu par vārdiem.
13) Tad, kad runājam par kaut ko, mēs esam vārdu aplī. Vārdi atsaucas uz vārdiem, kas atsaucas uz vārdiem. Atsaucas uz sevi.

14) Tātad, patiesību nevaram sasniegt, tik ilgi kamēr runājam par kaut ko.

Atliek iemērkt pienā sausiņu, aizdegt kamīnu, pārlocīt avīzi un secināt, ka nevajag runāt par kaut ko. Bet, ja tomēr vajag runāt, tad jārunā par sliekām, desām, garnadžezi, puutžubi vai, visieteicamāk, par klūdziņpaviliona medusspoku.