Labdien,
Es esmu mainījies. Esmu pavisam cits cilvēks. Šādu mani esmu manījis tikai es pats. Un arī pa retam.
Man interesē sociāla rakstura problēmas. Piemēram -- sieviete, kas stumj bērnu ratiņus (vai jāpiezīmē, ka tajos duss zīdainis), pat acis nemirkšķinot dodas pāri itin plašam krustojumam, kamēr luksoforos (trejačos) spīd sarkanā gaisma. Protams, protams. Auto vēl nav tikuši līdz vietai, kur sieviete šķērso ielu. Var vēl paspēt, tik pāri. Ka ņefig, tikai mazliet jāpaskrien. It kā viss būtu ok? Ja? NĒ! Tas nav ok, un tātād tas nav pieņemami. Tas ir nepareizi (un nevajag sākt visas tās muļķības, ka es nezinu, kas ir Pareizums kā tāds. Es zinu -- skriet ar bērnu ratiņiem pār ielu, kad tuvojas daudz ātru mašīnu -- lūk tas ir nepareizi). Kaut kāds pizdecs. Saucās sieviete. Saucām māte. Phu. Fui. Es, protams, nevaru neiejautkies. Man ir jādara kaut kas. Es nedrīkstu palikt malā (lai arī es esmu ielas malā). "Ūuuuuu, labais! Baigi forshi izskrēji! Tīrā malace, (bļe*)!!" -- es reaģēju nekavējoties. Man ir ko teikt. Man ir viedoklis. Mans viedoklis rada manis teiktā intonāciju, kas visnotaļ nav draudzīga. Jā, es varu būt indīgs, es to varu un tieši šādi momenti, kad kādai debilai apbērnojušamies (<-- jā, labi, ka pamanīju. Šī problēma, ka debilie valodnieki vēl joprojām nav spējīgi izdomāt labskanīgu substantivēta atgriezeniska darbības vārda datīva formu (gan vnsk., gan dzsk.) , ir pati par sevi jo izvērstāka par šo ierakstu vērta) tiiniitei varu iespļaut sejā kaut ko, kas viņai liks padomāt un varbūt pārvērtēt savu rīcību (kur nu dzīvi? Kā gan var pārvērtēt kaut ko tādu, kā nav?) , liek man būt lepnam par sevi.
"Kurš gan, ja ne jūs?" teica kāds cilvēks, un, lūk, kā izrādās -- absolūta taisnība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru