Tātad - vajag rakstīt. Tas tā kā būtu skaidrs, turklāt jau sen. Vajag lasīt, neapšaubāmi, bet vajag rakstīt. Šo sakot, nav iespējams izvairīties no jautājumiem: ko rakstīt? kā rakstīt? kāpēc rakstīt? kam rakstīt? cik daudz rakstīt? kur rakstīt?
Es nezinu. Bet vajag rakstīt. Ko darīt, ja ir Tukšums? Tas nav labi, daļēji pat ir pizdjec. Var rakstīt par pašu Tukšumu. Problēmu gan sagādā, ka Tukšuma būtiskā īpašība (kas, faktiski, būtu jāapraksta, iepazīstinot lasītāju ar šo jēdzienu) ir, ka tas nav. Jo vairāk, Tukšums, ne tikai pasīvi ne-ir, bet arī izplatās (vai, ja tā labāk var saprast -- iesūc sevī) kā lipīga slimība, padarot par tukšumu tuvākā apkārtnē esošo netukšumu. Vēl jo vairāk -- Tukšums gluži kā lava, kas noklājusi zemi, neļauj rasties nekam jaunam.
Vienvārdsakot-Tukšumsirbaigāproblēma.
Tomēr dažas tēžveida atziņas, kas iespējams atbild uz dažiem jautājumiem:
-- vajag rakstīt vienalga ko
-- iespējamas, ka potenciāla rakstītā publicitāte kaut kā iespaido rakstīto. Nu skaidrs, ka iespaido. Uzliek rakstītājam pienākuma apziņu. Veicna disciplīnu.
-- internets, kāda mājaslapa, kāds blogs ir ļoti ērts veids, kā publicēt (nodrošināt publicitāti) savu rakstīto
-- vajag rakstīt kaut ko (ar šo tēzi tiek atcelta pirmā tēze).
-- vajag rakstīt vienalga ko kaut ko. Visprecīzākais formulējums, kas liekam iepriekšējo šādas tematikas tēžu vietā. Ir vienalga, ko raksta, bet ir svarīgi rakstīt kaut ko. "kaut kas" iekļauj sevī pilnīgas izvēles brīvības pieskaņu (to panāk pirmais no vārdiem -- "kaut"), tai pašā laikā norādot, ka rakstītais atbildīs "kas" kritējijiem.
-- jāraksta ar regularitāti. Tātad ar piespiešanos.
Es aizliedzu apstrīdēt jebko, ko saku. Ja manus vārdus grib apstrīdēt, tad tos nesaprot. Ja nesaprot, tad par to nevar runāt. Ja par maniem vārdiem nevar runāt, par tiem ir jāklusē.
Paldies par uzmanību, uz drīzu redzēšanos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru