Maks Bleks savā lendmārkiskajā Traktāta studijā, protams, aplūko arī pašas darba beigas, kur atrodam slaveno kāpņu metaforu un vēl jo vairāk slaveno aforismu 7. Viņš jautā - vai mums būtu burtiski jādomā, ka V. ir gribējis teikt, ka viņa darbam nav jēgas (resp., ka, izlasot Tr., mums jāsaprot, ka tas ir nejēdzīgs). Viņš uzrāda unsinng un sinnlos atšķirības. Ļer, ļer, ļer - lielākā traktāta daļa ir sinnlos - tā ir bez jēgas (resp., tai tipa ir jēgas potenciāls (neatbildu par saviem vārdiem), bet tā ir ar jēgu nepiepildīta - gluži kā tautoloģijas vai pretrunas). Bet daži aforismi, piemēram, 1.1 (Pasaule ir faktu, nevis lietu kopums.) ir nejēdzīgi -
Tad nu, manuprāt, priekšplānā izvirzās jautājums par V. motivāciju - kādēļ gan vajag rakstīt muļķības (tiesa, Bleks lieto korektāku valodu). Maks Bleks attīsta analoģiju ar matemātikas studijām, kur bieži vien, lai gūtu kādus panākumus, ir jāmēģina stiept disciplīnā izmantoto valodu - tas bieži vien izrādās nejēdzīgi (piemērs par konceptu 'lielākais skaitlis'), bet dažreiz tas kaut ko atlāj (atkal vulgārs piemērs par x kāpināts ar 0 (nulli) nozīmi). Tad nu M. B. uzskata, ka L. V. Traktāts būtu jāskata šādi - kā mēģinājums izplest konceptualizācijas ģenerējošo aprātu ārpus ikdienas valodas robežām.
Es, savukārt, gribu domāt par L. V. motivāciju kā par kaut ko estētisku - radīt Traktātā aprakstīto pasauli 'joka pēc', 'tādēļ, ka vajag kaut ko pateikt', 'jo tas ir foršs vingrinājums' vai 'jo kādēļ gan ne?'. Ja M. B. (šie spriedumi, protams, ir tentatīvi) L. V. veikumu izvērtē pragmatiski, es saskatu iespēju estētiskai motivācjai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru