Es gulēju uz dīvāna, pavērsis skatu grieztos un salicis rokas aiz pakauša, kad Verners ienāca manā istabā. Viņš apsēdās krēslā, nolika spieķi stūrī, nožāvājās un paziņoja, ka ārā kļūst karsts. Es atbildēju, ka mani uztrauc mušas, un mēs abi apklusām.
– Ievērojiet, dārgais doktor, – es teicu, – ka bez muļķiem šajā pasaulē būtu ļoti garlaicīgi. Paskatieties, lūk, uz mums, diviem gudriem cilvēkiem; mēs jau laikus zinām, ka par visu var strīdēties līdz bezgalībai, un tādēļ nestrīdamies; mēs zinām teju visas otra slēptākās domas; viens vienīgs vārds – tas mums ir vesels stāsts; mēs redzam katru mūsu jūtu graudiņu pat aiz trīskārša aizsega. Bēdīgais mums ir smieklīgs, smieklīgais – skumjš, un vispār, patiesībā mēs esam vienaldzīgi pret visu, izņemot mūs pašus. Tad nu apmaiņa ar jūtām un domām starp mums nav iespējama: mēs viens par otru zinām visu, ko gribam zināt, un vairāk zināt negribam. Atliek tikai viena izeja – stāstīt jaunumus. Pastāstiet man kaut kādus jaunumus.
Paguris no garās runas, es aizvēru acis un nožāvājos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru