ceturtdiena, marts 01, 2007

Viss lielos vilcienos

Vakar, kā jau tas laiku pa laikam gadās, manī iedomājās doma. Kā jau tas gadās, doma nenāk viena, tā ved līdzi citas domas. Es domāju, ka tas ir speciāli – lai domātājs neizdomātu vienu domu līdz galam un tādejādi nesadomātos, ka ir nezin kas (respektīvi, tas, kas var kaut ko vienu izdomāt). Domas nāk viena aiz otras, un, atkarībā no gara stāvokļa, tās traucas garām vai nu kā vecas tvaika lokomotīves vilkts preču vilciens (id est – lēni) vai arī kā uz magnētiskā lauka radīta spilvena bezberzes kustībā esošs ātrvilciens. Jo lēnāk domu vilciens kustās, jo ilgāk ir iespēja kavēties pie vienas domas pirms to aizstāj nākamā, jo vairāk šī doma domājās. Ātrvilciena gadījumā vienā mirklī garām aizzib vesels domu sastāvs. Te arī vilciena analoģija (ar domu – vilciena kustības salīdzinājums ar domu kustību) beidzas.

Kāpēc šis te ir jāsaka? Atbilde „Nekapēc!” šķiet visai atbilstoša.

Lai nu kā, iedomājos, ka valoda ir baigā štelle – tu runā vai raksti šitā un visi domā, ka tu esi šitāds; tur runā vai raksti tā, un visi domā, ka tu esi citāds. Es kaut ko (pasaku) pasaku tā, kā es pasaku, bet Arnolds to pateiks citādāk, jo viņš citādāks. (Vai varbūt viņš ir citādāks, jo to pašu pasaka citādāk?) Pigori sākas, ja Arnolds to pašu pateiks vēlreiz, šoreiz atkal citādi.

Sakot, ka Eifeļa tornis ir līdzīgs lielai eglei, es piespiedīšu Annu domāt, ka tā patiešām ir. Tagad Anna uzskata, ka Eifeļa tornī ir kaut kas no egles, ka tas ir lielisks egliskuma paraugs. Gan jau tā ir veca fiška.

Bet tagad iedomājamies cirvi un to, kā tas iezvetē kādam (piemēram, Lizvetei), kā rezultātā iestājas nāve. Vai nāves pētniekam būtu jāpēta cirvis un tā kustība, lai noskaidrotu, kas tā nāve tāda ir? Un vai tev būtu jāpēta valoda, ar kuru esam ieraduši šķaidīt realitātes steliņģi (crack the crib of reality), lai saprastu kaut ko par realitāti? Huh?

Bet galvenais, ka tā var pateikt. Un vispār vis kaut ko var pateikt. Tas ir ļoti jauki.

Bet atgriežoties pie cirvja un valodas analoģijas, jāsecina, ka lielākā bēda ir, ka tu esi cirvis, tas pats cirvis, kas triecas nabaga Lizavetes pierē. Un nevis kaut kāds tur nāves (vai kaut kā cita pētnieks). Vienīgais, ko tu vari darīt, ir triekties pierē un tad atlēkt no tās. Kaut ko domāt par nāvi nav tas, ko tu vari darīt.

Bet no otras puses, visticamāk tu vienkārši esi cirvis.

Nav komentāru: