3

1) Kā jau prognozēju, vakar bija pilnmēness.

2) Manas pārdomas par intersubjektivitāti (via Huserls):
Husers ‘Kartēzisko meditāciju’ piektajā meditācijā raksta, ka primordiālā pasaule (jeb transcendence) ir „pati par sevi pirmā.” Tā „uzstājas kā sveša attiecībā pret Es, tā ir manam konkrēti savpatajam Es „ārēja” pasaule.” Tā nosaka mani (ego) kā konkrēti savpatu esamību. Uz primordiālās pasaules, kā uz platformas, noris sekundārās objektīvās transecndecnes – kā pieredzes – jēgdibināšana. Šajā pasaulē notiek ego pieredzes akti. Objektīvā pasaule, kas rodas no jēgas uzslāņošanas primordiālaijai pasaulei, ir pats pirmais svešējais Es. Tas rada iespējamību visiem citiem Svešējiem, tādejādi aktualizējot intersubjektivitātes problēmu.

Primordiālā pasaule rada Cita iespējamību, bet kā spert soli uz Citējo? Šo virzību uz Citu Huserls sauc par ‘aprezentāciju’ – sava veida klātbūtnes-līdz-veidošanu. Aprezentācija ir Cita „klātbūtnes apzinājuma līdzveidošana”, tā ir neredzamā Cita noteiktas satversmes veidošana. Kā Otra ķermeņa jēgas veidotājs var kalpot tikai manis paša ķermenis, kāds tas parādās būdams primordiāls. Mana ķermeņa jēga tiek pārnesta aperceptīvā pārnesumā, kas iespējams tikai pateicoties „saistošai līdzībai” starp manu un Otra ķermeni.

Augstākās pakāpes intermonadoloģiskās kopības konstituēšanās jānošķir no pirmās un zemākās pakāpes saistīšanās starp primordiālo monādi par sevi – mani – un aprezentatīvi uzrādāmu konstruētu monādi – manī esošo svešo. Tieši „citējo ireālā intencionālā iesniegšanās manā primordalitātē” ir patiesā kopība, „mainīgas „vienam-priekš-otra” attiecības.” Ietiecoties otra savpatnībā es pats saskaros ar viņa ķermeni un aptveru, ka Citējais izprot mani gluži kā tādu pašu Citējo, kā es viņu.