Nieki vien! - panaceja pasaules šausmām.
Amicus cognoscitur amore, more, ore, re - ievērojam saistību starp pēdējiem četriem vārdiem šajā brīnišķīgajā teicienā, kas pirms nonākt šeit ir pabijis romiešu tūkstošu mutēs. Katrs nākamais vārds sastāv no tiem pašiem simboliem, kas iepriekšējā vārdā, izņemot iepriekšējā vārda pirmo simbolu. Turklāt simbolu kārtība netiek jaukta. Id est - katreiz tiek atdalīts pirmais burts. (Latviešu valodā līdzīgu teicienu (utterance) varētu veidot no vārda pasaka. Piemēram: "Martins Heidegggggers ir pasaka [stāsta to], [ir kā] asaka, [viņš] saka, [ir dziļš kā] aka, [Haidegers ir pakārtojuma saiklis] ka.")
Lai gan, ir noskaidrots, ka Haidegggers ir establišojies depresīviķis.
Un visbeidzot, kosmoloģijas un to ķīlēšana - deriatīva un deviatīva domāšana ekonomikas (arī matenes) modeļos. Nezinājis, kas ir modelis, cik vienkārši var vienkāršot pasauli, kā var asūmēt kādas lietas nemainīgas, lai pētītu sakarības starp citām lietām - nezinājis šo, cilvēks nemēģinātu (vai arī darītu to tik triviāli, ka pat beigtam zirgam jāsmejas) konstruēt pasaules un savas attiecības tā, kā tas tiek darīts.
3 komentāri:
ā-a, šie te 'parastie' cilvēki,
kas pasauli tver kā vienu amorfu blāķi
kas nevar atšķirt savu elkoni no savas pakaļas
Nē, frāze nav pabijusi Romiešu mutēs, tā ir viduslaiku izcelsmes. That kind of word play is not the sort of thing you would expect from Vergil or a classical Roman writer. It is much more typical of later Latin - and it shows up in the work of the Jesuit author and scholar Athanasius Kircher (1602-1680) in an even more elaborate form, with clamore added in as a first term in the series: Tibi vero gratias agam quo clamore? Amore more ore re.
labi
Ierakstīt komentāru