Kā lai es tieku iekšā? Labdien! – Uzgaidiet! – Lūdzu, noģērbieties! – Kāpēc? Stikla būris, baltas sienas, gaisma spiež acīs. Trīs dermantīna dīvāni. Un stikla avīžgaldiņš. Uz tā – raiba kartona plāksnīte ar uzrakstu Menu. Interesanta plāksnīte, nez kas ir otrā pusē? Oranži pupi! Cik lieli! Nedrīkst skatīties virsū, jāskatās klaunam sejā. Bet cik var? – Jā, mhm, skaidrs, aha! Jocīgas bikšu lences, pie biksēm piešūti bikšturi. Nefunkcionāli, manuprāt, jo tie neko netur – brīvi karājas uz pleciem. Varbūt bikses pa lielu? Nošļuka bikšturs, atkal atpakaļ uz pleca. Žestikulē, cilvēks aiz stikla sienas. Prom. Kapēc tik familiāri – uz tu? Ko lai es pasaku? Negribas pārtraukt. Bet kur lai es citur skatos – cik ilgi blenzīsi sejā? Siena ir pārāk balta, nav kur aci piesiet. Aci var piesiet pie lielajiem pupiem, bet pamanīs taču! Kur pati lūri? – Aha! Ko es gribu? Atkal pagāja garām – šoreiz baltas kurpes. Izskatās labi. Cik varētu būt 20% reiz 50 reiz 90? Uz aci izskatās, ka 20% kaut kā ērti reizinās ar 50. Tos varētu pa priekšu un tad pie rezultāta piereizināt 90. Bet varbūt darīt otrādi – apaļot 90 uz 100. Kaut kāda kļūda tur rastos, uzreiz nevar pateikt cik liela. Bet tad būtu trīs skaitļi – 1/5, 50 un 100 – būtu daudz ērtāk sareizināt; sajūta, ka rezultāts varētu būt diezgan skaists. Kāpēc es te esmu? Ko jums no manis vajag? Jāpasaka kaut kas! Varbūt uzdot šito jautājumu –izklausās labi. Un atbildei jābūt diezgan garai. Jāiet prom. Vairs neko neteikšu. Jāsmaida. – Nu labi, skaidrs! Pieklājības frāzes. Kaut kā īsti nesanāca. Nav jau nemaz tik neveikli. Cik var runāt; ko tur gribi no manis? Nez, kurā stāvā es esmu? Četri televizori savienoti vienā. Rāda beigtus cilvēkus un sajauktas mājas. Kā te var tikt laukā?