III

Pirms kāda laika noskaidrojām, ka Rodžers Ōlbritons ir filosofs (tas bija noprotams, izlasot ierakstu ar nosaukumu "II", kur par Rodžeru izteicās Maikls Frēde).

Nu labi, lai ko arī nozīmē 'būt par filosofu', bet sakiet -- kāds filosofs Rodžers bija?

Mūsu varonis nepieslējās nevienai no mūslaiku filosofijā pastāvošajām dogmām vai teorijām. Viņu interesēja antīkā filosofija, jautājums par gribas brīvību (par to viņš esot runājis arī gulēdams uz savas nāvesgultas), tāpat viņš uzskatīja, ka Vitgenšteins (tas pats ērms, kurš izcēlās ar supernetalantīgo finanšu līdzekļu pārvaldi, kas izraisītu tiesvedību, ja vien Vitgenšteins nebūtu atdāvinājis visus savus milijonus) ir 20. gs. varenākais filosofs.

Jā, labi, bet jautājums bija, vai Rodžers bija labs filosofs?

Labs? Olbritons ticis dēvēts par 'filosofu [dzsk. Ģen] filosofu [vsk. Acc]'. Faktiski, viņš savas filosofēšanas manieres dēļ ticis salīdzināts ar Sokratu. Vai nav vareni? Divdesmitajā gadsimtā!

Bezprieks

Izdomāju, ka pietiks moralizēt. Cik ilgi var stumt „Šitas ir labi, bet šitas nav...”? Vai arī „Šitā rīkoties ir muļķīgi, bet rīkoties savādāk (nu, aptuveni tā, kā rīkojos es) ir nenormāli gudri..” Labāk parunāsim par literatūru. Nevērtēsim to, neteiksim, ko mēs par to domājam (jo tas nav svarīgi) (lai arī, faktiski, tas ir svarīgi) (Kam? – jautāsiet? Nu, protams, man. Un varbūt arī kādam citam), tā vietā ļausim tekstam plūst. Ieklausieties –

Emma fut intérieurement satisfaite de se sentir arrivée du premier coup à ce rare idéal des existences pâles, où ne parviennent jamais les coeurs médiocres. (pâle – bezkrāsas, bāls, blāvs)

Praviešus netiesāsim, tiesāsim to atdarinātājus. Lūdzu, versija kādā citā romāņu valodā:

Emma was secretly pleased that she had reached at a first attempt the rare ideal of pale lives, never attained by mediocre hearts.

Manai ausij šis skan daudz sliktāk. Kas ir dzīve salīdzinot ar eksistenci (kā tas ir franču valodā)? Tāda apbružāta padarīšana (Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī...). Turklāt vēl daudzskaitlī. Lūkosim, vai friciski šī vārsma skan labāk:

Emma empfand eine innere Befriedigung darin, daß sie mit einem Male emporgehoben worden war in die hohen Regionen einer seltenen Gefühlswelt, in die Alltagsherzen niemals gelangen.

Vācu valodu jau vairākus gadus neesmu praktizējis, bet, piedodiet, kur ir palicis ideāls? Skaldām zilbes, līmējam vārdus, artikulējam, konjugējam, bet ideāla nav. Vienīgais, ko te varam uzteikt ir saspraudenis ‘ik-dienišķās-sirdis.” Griezīsimies mājas, un, lūk, variants valodā, kas stāvējusi pie jaundzimušās latviešu valodas šūpuļa:

Эмма в глубине души была довольна, что ей сразу удалось возвыситься до трудно достижимого идеала отрешения от всех радостей жизни - идеала, непосильного для людей заурядных.

Kaut kā ļoti tehniski, vai ne? Nu taisnība vien ir – bāla dzīve ir dzīve, kur esam novērsušies no visiem dzīves priekiem (jāievēro, ka prieku var sniegt ne tikai iekāru apmierināšana). Nu jā, šajā valodā var atļauties teikt ‘zaurjadnij’ tā vietā, lai teiktu ‘jezhednjevnij’. Pilna šūplāde ar valodas kūciņām, kā mēdz teikt.

Lai cilpa noslēdzas ar variantu daudzu no mums dzimtajā valodā:

Emma sirds dziļumos jutās apmierināta, ka uzreiz pacēlusies līdz tam retajam bezprieka esamības ideālam, kas uz visiem laikiem paliek neizsniedzams viduvējām dvēselēm.

Vai nav jauki? Bezprieka esamības ideāls. Vārdnīcās nav tāda vārda ‘bezprieks’. Tiec nu skaidrībā, ko tas nozīmē. Turklāt, tas veido kāda no mums esamības ideālu. Bet neziņa nemazina mūsu prieku par šādu esamība ideālu. Tā nav blāva dzīve, pat blāva eksistence ne. Nav runa par bālumu vai novēršanos no priekiem. Tas ir ‘bezprieks’, kuru izdzīvojot nepamet sajūta, ka prieks nesen vēl te ir bijis. Tas nav prieka noliegums, bet gan metafiziska prieka neesamība.

Mme Bovary

"Kauns, kauns!" -- man no ekrāna virsū bļauj stulbuma pārņemti ģīmji. Varbūt teikt 'pārņemti' pat ir nekorekti, jo tas paredz, ka ir bijis brīdis, kad stulbums tur nemaz nav mājojis. Vicina dūres, bola acis, spļaudās, grūstās, izteic rupjus vārdus un tāpat veic arī dažādus gara noziegumus. Un es arī viņiem pretī bļauju: "Kauns, kauns!" Viss visnotaļ ērmoti izvēršas - mēs visi bļaujam, bet otra bļāvienus dzirdu tikai es (viņi mani nedzird). Man kauns par viņiem, bet viņiem nav kauna par mani. Un arī par sevi viņiem nav kauna.

Kauns ir nepatīkama sajūta. To iepazinuši būs visi. Vai kauns ir tikpat privāts kā, piemēram, sāpju izjūta? Ja kādu dzirdam sakām "Kauns!", tas drīzāk tiek attiecināts uz kādu citu, tas ir tāda kaunterfaktuālu izjūtu deklarācija. Teikt, ka man par tevi ir kauns, ir aptuveni tas pats, kas teikt, ka, ja es būtu tavā vietā, tad es nu gan kaunētos.

Nu labi, es bļauju "Kauns!", jo iedomājos sevi šo bļaujošo dunduku vietā. Bet vai šie dunduki iedomājas sevi esam kaunināmo dāmu un kungu vietā? Par ko dāmām un kungiem būtu jākaunās? Varbūt vienīgi par šo rupekļu pūli, kas aiz bezdarbības un bezprātības sanākuši pilsētas sirdī un uzvedas kā pēdīgie pajoliņi.

Bet oktobris...

"Kas bez biksēm, tas bez bēdām," saka tautas paruna. Ja bikses saprotam kā komplicētu artefaktu, kas nosedz mātes Dabas radīto kailo vienkāršību, tad paruna saka gluži to pašu, ko teikšu es nākamajā teikumā. Problēmas ir tikai tiem, kas tās saskata. Vārdam 'problēma' ir divas mazliet atšķirīgas nozīmes. Viena ir negatīva (kā piemērā "Ja neatdosi tagad visu savu naudu, tev būs liieeeelas problēmas") un otra visnotaļ neitrāla (angļu valodā ar vārdu problem apzīmē arī uzdevumu (piemēram, matemātikas) vai kādu jautājumu, kas jārisina). Tieši neitrālo nozīmi vēlos akcentēt.

Dzīve ir visnotaļ vienkārša. Plašā informācijas telpa piedāvā mums neskaitāmus veidus, kā rīkoties, kādas vērtība pieņemt, kā domāt. Bet tad ir tie, kas saskata problēmu tajā, ka pēc augstskolas ir jāmeklē normāls darbs un jāsāk rukāt. Viņi vaicā: "Kas man dzīvē ir jādara?" Tā lielā mērā ir mākslīga problēma, bet nesteigsimies šos cilvēkus nosodīt, jo standarta dzīves ceļa ignorēšana (nevis nezināšana) norāda uz indivīdam piemītošām saprāta druskām.

Faktiski, problēmu meklēšana ir vienīgais instruments kaut kā saprašanai. "Kas ir filsofija?" vaicā A. "Filosofija ir mūžīga jautājumu uzdošana," atbild B -- ar šādu vai līdzīgu situāciju būs saskāries katrs 20ais Latvijas iedzīvotājs. Lūk, problēmu meklēšana ir tas pats kas (vai arī ved pie) jautājumu uzdošanas. Tiklīdz kā jautājums uzdots, atbildes atrašana ir tehniskas dabas (vai arī, piemēram, laika) jautājums.

Un kā trešo apjausmu līdzās problēmas meklēšanai un jautājuma uzdošanai vēlos minēt Izbrīnu. Tas rakstās ar lielo burtu, jo ir īpašs. Šāda veida vārdus ne kā sakarīgi pasakaidrot nevar, bet, ko var teikt, ir, ka Izbrīns ir baigi krutā spēja, kas cilvēkam ļauj ieraudzīt problēmu un, ja vien gadās kāds kam, uzdot jautājumu.

Septembris ir gada 9 mēnesis

Varētu domāt, ka esmu izrakstījies sauss. Alnis vienā lekcijā teica, ka tā ir izplatīta padarīšana -- jaunībā raksta visādus štruntus (dzejolis, stāsts), bet tad vienu brīdi pārtrauc, jo vairs nav vajadzības rakstīt. Tieši rakstīt, nevis radīt (dzejoli, stāstu), jo ir atšķirība (arguably), ka tas nav viens un tas pats. Vienā pusē liksim rakstīšanu, bet otrā -- radīšanu. Tīņiem (tīnēm ar matu pīnēm un pinnēm) ir pubertāte vai vajadzība atrast tēviņu (tīņu gadījumā) un viņas raksta dzejoļus. Bet tad, savu tēviņu atradušas un ligzdu uzpinušas (vai vismaz aizpinušas), atsakās rakstīt. Viss mums vairs šitas neinteresē.

Viņas (vai viņi) nav autores. Viņām, kā Alnis to nosauca, rakstīšana pilda fizioloģisku funkciju. Gluži kā, piemēram, svīšana, kuras rezultātā no ķermeņa tiek izdalīti liekie sāļi.

Un tad ir autori, kuriem svarīgi ir radīt, nevis rakstīt. Radīt Mākslas Darbu (RMD). Te nu arī tentatīvā MD definīcija - tas ir tas, ko tev ir svarīgi radīt.

Lupus in fabula!

Bet ne gluži. Nevis 'Kā vilku piemin, vilks klāt!", bet gan "Kā vilku piemin, vilks prom." Tas, protams, attiecināms uz iepriekšējā ierakstā minēto Maiklu Frēdi (nejaukt ne ar ko), kas jau nedēļa būs apkārt kā, uzbrīdi uzmirdzējis akadēmiskās pasaules zvaigznājā un spējis ielausties pat vismazapmeklētākajos blokos, pametis šo brīnišķo pasauli. Uz jautājumu, kas ar viņu notiks viņa nāves brīdī, viņš neminstinoties atbild angliski: "Well, I myself don’t really know, but what is the case is that at least at present I have no difficulty with the idea that if I die tomorrow…" Piesauca vilku, kā mēdz teikt.

II

Maikls Frēde (nevis Frēge) kādā privātā intervijā kādam tika teicis: "Another person who’s hardly read because he’s written anything, but who, I think, really was a very good philosopher was Rogers Albritton, who was a professor in Harvard and then in Los Angeles, who was like that."

Pats Frēge nav nekāds knauzeris, daudz filosofijas putras strēbis, krēslos sēdējis, slavu baudījis. Lai arī viņa vārdi var izklausīties kā tukša skaņa, tie veiksmīgi iederas Rodžeram veltītajā albumā (kas pamazām tiek padarīt ne tik balts).

Jauna ziņa

Tā ir par to, ka tiku aizmirsis savu VISA viedkartes personisko identifikācija numuru kādā vitāli savarīgā brīdī esot Belgradas lidostas mazliet uzprišinātajā beznodokļu veikalā. Runā, ka Belgradas nosaukums nozīmē 'baltā pilsēta' (lai arī paši serbi to sauc par Beogradu [bez ell]). Lidosta sastāv no diviem ell veidā izvietotiem kanāliem. To krustpunktā ir lielie veikali un draudzīgās, bet (un) apvītušās reģistrācijas tantes. Kanāli ved uz Geitiem, bet tāpat tie ir piepildīti ar minibufetītēm, kur visi sēdošie sūc aliņu vai limpeni un nepārtraukti smēķē. Tiesa, arī nesmēķētājiem ir ierādīta sava vieta - starp divām bufetēm ir aptuveni 10m plata josla, kurā smēķēt ir aizliegts. Bet kartes numuru es joprojām neatceros.

I

Kas ir cilvēks šajā fotogrāfijā? Vai tas ir Roberts Lodziņš? Intrigas pēc uzreiz neatbildēšu, ka tas ir nevis Roberts Lodziņš, bet gan Rodžers Olbritons (Rogers Albritton), pirms pāris gadiem miris onkulis. Tā vietā teikšu, ka šis smēķējošais džentelmenis ir viena mistiska personība un ka turpmākā rakstu sērija sniegs nekoherentus un patvaļīgi izvēlētus ieskatus šī cilvēka dzīvē.

Ps

Tā kā šovakar neraisās metafiziskas pādomas, manas monogrāfijas uzmetums kļuvis tikai par dažām lapām biezāks. Tiešām, varbūt labāk to vispār iznīcināt un netērēt manu un citu laiku. (ticiet, ir cilvēki, kas uzskata, ka kāds, piemēram, kaut kur citur dzīvojošs rakstnieks var viņu (lasītāju) piespiest lasīt muļķības. Muļķības.) Pasaule ir pilna ar dažādām lietām, par kurām var runāt, kuras var pecelt un nolikt atpakaļ, tās var kaut kādā veidā savienot vai sadalīt. Tas viss ir pietiekoši jautri. Un arī laikietilpīgi (kas ir labi, ja mērķis ir aizpildīt laiku).

Šobrīd mani nodarbina doma, kā savu vārdu ierakstīt vēsturē. Visvienkāršākais atrisinājums ir tas pats visvienkāršākais - vajag savu vārdu kaut kur ierakstīt. Un vajag tā, lai arī kāds cits tavu vārdu ieraksta kādā vēstures sastāvdaļā, piemēram, kladē. Uzreiz prātā nāk divas idejas. Viena, rakstīt neaizmirstamus dzejoļus, ko skolotājas (jā, jā, iespējams es domāju arī/it īpaši latviešu valodas skolotājas) ierakstītu saviem skolēniem dāvināmās grāmatās vai savās kladēs. Otra iespēja ir rakstīt atziņu krājumu, ko ļaužu tūkstoši iepirks, lai dāvinātu, saņemtu dāvanās, lasītu (!), apspriestu (?) un galu galā ierakstītu turpat, kur jaukos dzejoļus.

Nesteigsim notikumiem priekšā. Dzejoļi ir jāraksta rūpīgi, bet domu graudi uzmanīgi jāmaļ prāta dzirnavās, lai no manas [krāsns] mutes izšautos tikai augstākās kvalitātes atziņu plāceņi. (Paradoksālā kārtā šī arī ir atziņa, bet tomēr nav vērā ņemama atziņa, jo neatbilst tajā uzstādītajam labas atziņas kritērijam, kas faktiski nav jāņem vērā, jo šī atziņa ir slikta atziņa, tādejādi demonstrējot, ka ir laba atziņa.) Labās atziņas nāks ar laiku, lai arī varbūt tās nāks sākot ar to brīdi, kad tiks sākts tās rakstīt.

Otra doma, kas man neliek mieru, ir saistīta ar praktisku problēmu, tādēļ šajā pārdomu stūrītī (šeit tad nu meistarīgi noslēpta ir ieraksta nosaukuma atslēga) tai nav vietas. Piebildīšu tik, ka pat esot ārpus šī stūrīša, minētā problēma liek man atvadīties. Līdz nākošajai piektdienai.

dzīves auto

že ne vē pā travajē,
že ne vē pā deženē,
že vē selmēn mublijē
e pui že fum.

Kas piedāvā redzēt filosofiju

Ir teksts. Kas nebūt nav mans. Tam, ka to nepārprotami norādu sava traktāta sākumā, var būt divi iemesli. Viens - es nevēlos piesavināties svešus laurus, kā mēdz teikt. Otrs - es nebūt nevēlos piesavināties to (jebko), kas pienāktos šī teksta autoram (rej), kā arī mēdz teikt. Izvēlos otro iespēju. Tā, kā tā ir piedāvāta, pieļauj, ka tekstam varētu tik i pozitīvi, i negatīvi vērtēts. Lai tas nu tiek vērtēts:

Kas esam mēs – pasaules daļa vai puteklis galaktikā un kas mūs vada? Tādi ir tie filozofiskie vaicājumi, kurus sev uzstāda daudzie iesācēji sevispētnieki, kad nolēmuši iedziļināties kas zin vien kādās citiem varbūt ne tik intriģējošās lietās. Pasaulē šodien meklē un rod atbildes uz jautājumiem par to, kas satur tautu kopā, kas ir tās izdzīvošanas garants. Laikam jau staigātāju un klejotāju kosmopolītiskie uzskati ir noveduši pie tā, kas tagad notiek, piemēram, ar tautām bijušajā PSRS un Balkānos. Var runāt arī par Amerikas kontinenta konglomerātu problēmām. Viena no atbildēm slēpjas tajā, ko tagad sauc par reģionālo, tautas un nācijas identitāti. Visaptveroša kultūras vēsture Latvijā nav uzrakstīta, nav arī pietiekami apzināta ideju vēsture, ja runājam par Latgali. Trūcīgi ir arī ar sociālo vēsturi. It kā jau moderni tagad atkal ikvienam noskaidrot, kas mēs esam, kā un kāpēc dzīvojam ? Vēlētos, lai tiek pārskatīti šie jautājumi no eiropeiskāka redzeslauka, kur redzams, ka piederība Latgalei, latgaliskā identitāte ir tas vienojošais, kas palīdz saglabāt visas Latvijas identitāti. Mūsu pragmātiskajā laikmetā Latvijas ģeogrāfiskā situācija, vēsture un kultūras mantojums liecina, ka piederība Baltijai, Latvijai, savam novadam ir īpašs Latvijas attīstības resurss. Protams, šādām diskusijām par iemeslu ir tas, ka latgaliskais latviskums ir ticis no dažādām pusēm izteiktāk apdraudēts un nomākts nekā vispārlatviskais, vai kā citādi teic – baltiskais latviskums. Tāpēc latgaliskais latviskums ticis un joprojām tiek aizstāvēts vairāk vai mazāk hiperbolizētās, sevī iecementētās formulās. Parādījies pat anekdotiskais aforisms: latgalietis ir latvietis ar kvalitātes zīmi. Tas arī liek meklēt atbildi uz vēl un vēl cilājamo jautājumu: kas mēs esam un ko ar (dažkārt īpaši akcentēto) latgaliskumu gribam iesākt? Vai tas mums dod kādas priekšrocības vai ir traucēklis?

Par ko ir runa, jautāsiet? Patiešām nezinu, bet vienīgais, ko varu teikt, ka šī ir bakalaura darba filosofijā anotācija. Tas ticis iesniegts (un pieņemts aizstāvēšanai) kādus gadus (lai neteiktu vienu gadu [kas, faktiski, būtu precīzāk]) atpakaļ. Saprotu, cik naivi tas izklausās, bet Kas, pie jebkā, tas ir?

Izšķiršanās

Viss, notiek. Varbūt ne viss, un varbūt šis ne-viss arī ne-notiek. Bet fakts ir sekojošs - ir vismaz 4 versijas Sprediķotāja dēlam. Nensija Sinatra, Areta Franklina, Jenisa Džoplina un Dastija Springfielda. Jautājums ir: Kura versija ir vislabākā? Lai arī virspusēja izpēte ļauj momentā izslēgt Aretas Franklinas piedāvāto versiju, atlikušās trīs dāmas sagādā daudz raižu. Kam par labu izšķirties? Kuru atmest, kuru nē?

Piens Pīrāgs Elektrība jeb

Philosophy, Politics and Economics (PPE) was established in Oxford in 1920 as a modern alternative to Classics (known as Greats) because it was thought that a course in Philosophy and Ancient History was no longer relevant for those entering the civil service. It was thus initially known as Modern Greats. It was also the first opportunity for students to study philosophy at Oxford without having to learn Ancient Greek or Latin and hence sparked a huge growth in the number of students studying philosophy at Oxford.

Redz kā, tiklīdz nav jāmācās veco kraķu valodas, tā spudūc - klausītavas piepildās ar visu (izņemot šīs divas valodas) zināt gribošiem studentiem.

starp citu, ir 2007. gada maijs. Jūs saprotat ko tas nozīmē? Tieši tas nenozīmē neko, bet, zinot, ka ir bijis 1997. gads un arī 1987. gads, 2007. gads kaut ko nozīmē.

Nu labi, satraukums un izbrīns par to, ka ir 2007. gada maijs, ir pārgājis. Viss, esam te un nekas nenotiek. Tomēr šādi zibšņi ir visnotaļ patīkami, neskatoties uz šausmām, kas dažbrīd pārņem. Patīkami ir tādēļ, ka saproti, ka vismaz tu zini, kas par šausmām te notiek. Vismaz tu redzi, ja ne, kas ir kā, tad vismaz, ka ir kaut kā.

par lietu

2/3 lapas pieblieztas ar tekstu. Nav tas sliktākais galarezultāts dienai, kas ilgusi tikai 12 stundas, un tās pašas likās būs aizpildītas ar vislielākajām nejēdzībām, ko slinks prāts var izgudrot. Starp citu,

Kas jādara, ja nesaprot

Gadās tā, ka nevar saprast, vai tas, ko kāds saka, vai tas, kā kaut kas ir, ir joks vai kaut kas cits. Šajās izšķiršanās krustcelēs ir trīs ceļi ejami. Var minēt, kā tas ir domāts, var skatīties, kā tas ir, un var lūkot, kā tas pašam saliekas. Otrais gadījums ir visnotaļ problemātisks vai arī no otras puses ir tik neproblemātisks, ka tur jokam nemaz nav vietas. Tādēļ to atmetam. Ar pirmo gadījumu ir mazliet labāk tādejādi, ka jokam vēl ir cerība īstenoties. Sekojoša saruna - A: "Monika gan ir reāli trula, nerubī, kas ir fenomenālā redukcija." B: "Vot, vot. Viņa ir pirmskaitlis starp 19 un 23." C: "Tāda čiksa kā Monika rubī tikai fenomenālo sedukciju." Kā lai A saprot B un C izteikumus, ja fenomenoloģijas studijas viņai/viņam ir laupījušas iespēju apgūt matemātikas un angļu valodas pamatus? Nekā A nesapratīs! Atliek tikai pašķirstīt 4. klases matemātikas mācību grāmatu un vārdnīcu un B un C izpēlētie joki (nu labi, varbūt ne joki, bet asprātības. Bet tas ir kaut kā saistīts.) īstenojas un visi ir priecīgi. Tāpēc meklēt, kas ar teikto ir ticis domāts, ir visnotaļ prātīgi. Tajā pašā laikā joka ieceres meklējumi var novest pie secinājuma, ka jokotājs ir visnotaļ debils/stulbs (korektāk mēdz teikt, ka jokotājam nav humora izjūtas, vai vēl korektāk - man ar jokotāju ir dažādas humora izjūtas), un no joka vai vismaz pacilāta garastāvokļa nav ne vēsts.

Trešā stratēģija, meklēt teiktā interpretāciju pašam, ir visnotaļ sarežģīta. Tā arī ir visai aroganta pozīcija. Bet eventuāli radušies joki gan ir labum labie. Ir sarežģīti, jo vispirms nākas meklēt kādu citu notikušā skaidrojumu. Tikai tad var ieņemt pozīciju, kurā izteikums vai situācija tiek interpetēta kā labs joks, kuru teicējs vai situācijas radītājs, auns būdams, nav spējis pamanīt. Ilustratīvs piemērs. Jūs esat Londonā un no Viktorijas torņa dārzu puses pa Ročesteras ielu dotaties Viktorijas stacijas virzienā. Piepeši ieraugāt sienā iebūvētu telefonu, kuram priekšā ir plastmasas aizsegs, uz kura skaidri un gaiši uzrakstīts, kā ugunskrēka gadījumā šis aizsegs ir jāsadauza un telefons jāizmanto, lai par nelaimi ziņotu ugunsdzēsējiem. Ļoti labi. Bet, paejot vēl dažus metrus uz priekšu, konstatējat, ka māja, kurā telefons iebūvēts, ir ugunsdzēsēju depo ar vairākiem vārtiem un ugunsdzēsēju auto. Visnotaļ smieklīgi, vai ne? Kāds sakars sadauzīt aizsegu un runāt pa telefonu, ja var vienkārši pieklauvēt pie durvīm un par negadījumu pavēstīt dežurantam? Nekāds. Gan jau ir kaut kāds iemesls, kādēļ tas telefons tur atrodas, bet daudz asprātīgāk būtu, ja šāds telefons būtu domāt kā joks. Tikpat smieklīgi būtu pludmalē nolikta ar smiltīm pildīta kaste, kas paredzēta sīka ugunsgrēka dzēšanai. Tieši trešās stratēģijas piekopšana sagādā daudz jauku brīžu pat tad, ja apkārt ir ļaudis, kam ir atšķirīga humura izjūta, vai ja apkārt vispār nav neviena. Bet kā jau visās darbībās, arī šajā ir jāievēro mērenība, jo tie, kas staigā apkārt un visu laiku pie sevis par kaut ko ķiķina, īstenībā ir traki. Tā lūk.

Kas (kurš) ir pasaules pamats

Dažbrīd nākas domāt, ka vienīgais lietu pamats esmu es. Tātad - es esmu substance. Pasaules pirmcēlonis un visu rīcību iemesls. (Vienīgi aizdomīgi, ka dažādu laiku gudrinieki par mani ir runājuši vēl pirms manas dzimšanas.)

Kāpēc es rīkojos šādi (vienalga kādi)? Viens variants - nu tāpēc, ka tā rīkoties ir pareizi, šī rīcība būtu visatbilstošākā dotajai situācijai. Pastāv konkrēti iemesli, kāpēc jārīkojas ir tieši tā.

Bet nākamā brīdi visi iemesli sabrūk, ja šāda rīcība man nav pa spalvai. Gadās (der Fall ist), ka šķiet, ka rīkojos nepareizi un neveiksmīgi (nav runa par negadījumiem, bet gan par plānotu rīcību). Kā lai pamato šo neveiksmi un neatbilstību? Nekas nav jāpamato, jo nekādas neveiksmes nav. Tam, kā nav, pamatu nevajag. Ir tas, kas ir (konkrētā rīcība), un tā pamats esmu es pats. Zinot sevi, varu teikt, ka nedarītu to, kas man nepatīk. Tātad tas, ko daru, man patīk. Nē, tas nav visai precīzi. Pareizāk: daru to, kas man patīk (visnotaļ plašā nozīmē). Daru šādi, tāpēc, ka tas mani interesē.

Protams, protams, vai es kādreiz atzītu, ka tas, ko es daru, mani nemaz neinteresē? Nezinu, bet realitātes steliņģis ir pietiekoši daudzslāņains, lai kādā no līmeņiem (pēc iespējas augstākā, ja hierarhijai šeit ir nozīme) es darītu tieši to, kas man interesē.

Kas ir interesanti

Interesanti ir tas, ka slavenās Lohnesa briesmoņa fotogrāfijas autora uzvārds ir Serls (Searle). Ko jūs par šito teiksiet?

3/4

Viss ir labi, viss ir kārtībā. Ārā spīd mēness, tas ir pilns. Tas daudz ko izskaidro.

Tāpat ir arī vēls. Cilvēki iet gulēt. To paredz viņu daba. Tas arī daudz ko izskaidro.

Krasts ir redzams. Vai labāk, ja jau runājam līdzībās, redzama ir airu laiva. Līdzeklis, kā nokļūt galā. Un laivā ir forši. Visiem patīk laivās. Viss ir labi.