Kas jādara, ja nesaprot

Gadās tā, ka nevar saprast, vai tas, ko kāds saka, vai tas, kā kaut kas ir, ir joks vai kaut kas cits. Šajās izšķiršanās krustcelēs ir trīs ceļi ejami. Var minēt, kā tas ir domāts, var skatīties, kā tas ir, un var lūkot, kā tas pašam saliekas. Otrais gadījums ir visnotaļ problemātisks vai arī no otras puses ir tik neproblemātisks, ka tur jokam nemaz nav vietas. Tādēļ to atmetam. Ar pirmo gadījumu ir mazliet labāk tādejādi, ka jokam vēl ir cerība īstenoties. Sekojoša saruna - A: "Monika gan ir reāli trula, nerubī, kas ir fenomenālā redukcija." B: "Vot, vot. Viņa ir pirmskaitlis starp 19 un 23." C: "Tāda čiksa kā Monika rubī tikai fenomenālo sedukciju." Kā lai A saprot B un C izteikumus, ja fenomenoloģijas studijas viņai/viņam ir laupījušas iespēju apgūt matemātikas un angļu valodas pamatus? Nekā A nesapratīs! Atliek tikai pašķirstīt 4. klases matemātikas mācību grāmatu un vārdnīcu un B un C izpēlētie joki (nu labi, varbūt ne joki, bet asprātības. Bet tas ir kaut kā saistīts.) īstenojas un visi ir priecīgi. Tāpēc meklēt, kas ar teikto ir ticis domāts, ir visnotaļ prātīgi. Tajā pašā laikā joka ieceres meklējumi var novest pie secinājuma, ka jokotājs ir visnotaļ debils/stulbs (korektāk mēdz teikt, ka jokotājam nav humora izjūtas, vai vēl korektāk - man ar jokotāju ir dažādas humora izjūtas), un no joka vai vismaz pacilāta garastāvokļa nav ne vēsts.

Trešā stratēģija, meklēt teiktā interpretāciju pašam, ir visnotaļ sarežģīta. Tā arī ir visai aroganta pozīcija. Bet eventuāli radušies joki gan ir labum labie. Ir sarežģīti, jo vispirms nākas meklēt kādu citu notikušā skaidrojumu. Tikai tad var ieņemt pozīciju, kurā izteikums vai situācija tiek interpetēta kā labs joks, kuru teicējs vai situācijas radītājs, auns būdams, nav spējis pamanīt. Ilustratīvs piemērs. Jūs esat Londonā un no Viktorijas torņa dārzu puses pa Ročesteras ielu dotaties Viktorijas stacijas virzienā. Piepeši ieraugāt sienā iebūvētu telefonu, kuram priekšā ir plastmasas aizsegs, uz kura skaidri un gaiši uzrakstīts, kā ugunskrēka gadījumā šis aizsegs ir jāsadauza un telefons jāizmanto, lai par nelaimi ziņotu ugunsdzēsējiem. Ļoti labi. Bet, paejot vēl dažus metrus uz priekšu, konstatējat, ka māja, kurā telefons iebūvēts, ir ugunsdzēsēju depo ar vairākiem vārtiem un ugunsdzēsēju auto. Visnotaļ smieklīgi, vai ne? Kāds sakars sadauzīt aizsegu un runāt pa telefonu, ja var vienkārši pieklauvēt pie durvīm un par negadījumu pavēstīt dežurantam? Nekāds. Gan jau ir kaut kāds iemesls, kādēļ tas telefons tur atrodas, bet daudz asprātīgāk būtu, ja šāds telefons būtu domāt kā joks. Tikpat smieklīgi būtu pludmalē nolikta ar smiltīm pildīta kaste, kas paredzēta sīka ugunsgrēka dzēšanai. Tieši trešās stratēģijas piekopšana sagādā daudz jauku brīžu pat tad, ja apkārt ir ļaudis, kam ir atšķirīga humura izjūta, vai ja apkārt vispār nav neviena. Bet kā jau visās darbībās, arī šajā ir jāievēro mērenība, jo tie, kas staigā apkārt un visu laiku pie sevis par kaut ko ķiķina, īstenībā ir traki. Tā lūk.