piektdiena, jūnijs 22, 2007

I

Kas ir cilvēks šajā fotogrāfijā? Vai tas ir Roberts Lodziņš? Intrigas pēc uzreiz neatbildēšu, ka tas ir nevis Roberts Lodziņš, bet gan Rodžers Olbritons (Rogers Albritton), pirms pāris gadiem miris onkulis. Tā vietā teikšu, ka šis smēķējošais džentelmenis ir viena mistiska personība un ka turpmākā rakstu sērija sniegs nekoherentus un patvaļīgi izvēlētus ieskatus šī cilvēka dzīvē.

trešdiena, jūnijs 13, 2007

Ps

Tā kā šovakar neraisās metafiziskas pādomas, manas monogrāfijas uzmetums kļuvis tikai par dažām lapām biezāks. Tiešām, varbūt labāk to vispār iznīcināt un netērēt manu un citu laiku. (ticiet, ir cilvēki, kas uzskata, ka kāds, piemēram, kaut kur citur dzīvojošs rakstnieks var viņu (lasītāju) piespiest lasīt muļķības. Muļķības.) Pasaule ir pilna ar dažādām lietām, par kurām var runāt, kuras var pecelt un nolikt atpakaļ, tās var kaut kādā veidā savienot vai sadalīt. Tas viss ir pietiekoši jautri. Un arī laikietilpīgi (kas ir labi, ja mērķis ir aizpildīt laiku).

Šobrīd mani nodarbina doma, kā savu vārdu ierakstīt vēsturē. Visvienkāršākais atrisinājums ir tas pats visvienkāršākais - vajag savu vārdu kaut kur ierakstīt. Un vajag tā, lai arī kāds cits tavu vārdu ieraksta kādā vēstures sastāvdaļā, piemēram, kladē. Uzreiz prātā nāk divas idejas. Viena, rakstīt neaizmirstamus dzejoļus, ko skolotājas (jā, jā, iespējams es domāju arī/it īpaši latviešu valodas skolotājas) ierakstītu saviem skolēniem dāvināmās grāmatās vai savās kladēs. Otra iespēja ir rakstīt atziņu krājumu, ko ļaužu tūkstoši iepirks, lai dāvinātu, saņemtu dāvanās, lasītu (!), apspriestu (?) un galu galā ierakstītu turpat, kur jaukos dzejoļus.

Nesteigsim notikumiem priekšā. Dzejoļi ir jāraksta rūpīgi, bet domu graudi uzmanīgi jāmaļ prāta dzirnavās, lai no manas [krāsns] mutes izšautos tikai augstākās kvalitātes atziņu plāceņi. (Paradoksālā kārtā šī arī ir atziņa, bet tomēr nav vērā ņemama atziņa, jo neatbilst tajā uzstādītajam labas atziņas kritērijam, kas faktiski nav jāņem vērā, jo šī atziņa ir slikta atziņa, tādejādi demonstrējot, ka ir laba atziņa.) Labās atziņas nāks ar laiku, lai arī varbūt tās nāks sākot ar to brīdi, kad tiks sākts tās rakstīt.

Otra doma, kas man neliek mieru, ir saistīta ar praktisku problēmu, tādēļ šajā pārdomu stūrītī (šeit tad nu meistarīgi noslēpta ir ieraksta nosaukuma atslēga) tai nav vietas. Piebildīšu tik, ka pat esot ārpus šī stūrīša, minētā problēma liek man atvadīties. Līdz nākošajai piektdienai.

piektdiena, jūnijs 01, 2007

dzīves auto

že ne vē pā travajē,
že ne vē pā deženē,
že vē selmēn mublijē
e pui že fum.