Citāds II (Otrais)

Nekādas privātās kosmoloģijas - šoreiz. Nekādi man-ir-salicies-tas-un-tas-par-to-un-to vai ir-tā-un-tā-un-jārīkojas-(vispār)-ir-tā-un-tā. Tāpat arī ne es-darīju-tad-to-un-to. Šoreiz Vienkārši Citāts, kas, starp citu, daļēji sasaucas ar citātu, kas redzams iepriekšējā ierakstā Citāds.

Citāts ir no 179E-180A. Pirmkārt, tas ir visnotaļ krāšņs pats par sevi; otrkārt, tas ir attiecināms uz lielu daļu tā sauc. ekspertu par lietām jeb filozofu un ilustrē, kā šajās aprindās notiek ne viena vien saruna; treškārt, pie joda filozofus, tā runā ne viens vien cilvēks, kas kaut ko ir ieņēmis galvā, lai arī bez jebkādām zināšanām par to, runā kaut nezina. Un zina retais. Lūdzu:

"Spēja turēties pie iztirzājum vai jautājuma, lai varētu mierīgi gan atbildēt, gan izvaicāt, viņos ir vēl mazāk nekā nemaz vai, drīzāk, - tās trūkst vēl daudz vairāk, ņemot vērā, ka šajos vīros nav ne kripatas miera. Bet ja tu kādam no viņiem ko pajautāsi, tas gluži kā no bultu maka izvilks un izšaus mīklainus izteicieniņus, un ja tu gribēsi noskaidrot teiktā jēgu, tevi atkal ķers kaut kas līdzigs, tikai citādi pateikts. Ne no viena tu nekad nekādu skaidrību nepanāksi, un tas neizdodas viņiem pašiem."

Ja runā ar pazīstamo, iesvaidīto (vai tik pat iesvaidīto, kā es), var atļauties būt nemierīgs un pārlek noteiktiem iztirzājamā jautājuma punktiem - jo ir skaidrs, par ko ir runa un nav vajadzība lieki muti dzesēt. Bet savādāk (vai ja jautājums ir svešs), Citāta uzrādītais nopēlums ir jāņem vērā.

Citāds

Izmantoju gadījumu, kad viss ir tieši tā, kā tas ir šobrīd (respektīvi - rīkojos), lai iluminētu (jo mūsu mērķis ir iluminēt). Iluminētu lasītāju. Tātad -- ir kāda teiktais, ko vēlos recitēt šeit un tagad. Recitēt - jo tas jau ir ticis citēts populāra rīta laikraksta Nesenajā numurā.

[raksturojot šībrīža situāciju filozofijā:] "Ir neomitologi, kas apreibinoši sarežģītā valodā stāsta ekstravagantas pasakas, un ir [neo]sholasti, kas analizē viens otra ražojumus, ģenerējot arvien jaunas teorijas un, šķiet, bieži vien aizmirstot, kāpēc ir radījuši iepriekšējās. Savukārt to, kas raksturīgs dzīvam, domājošam cilvēka -- mēģināt saprast pasauli un sevi tajā -- kaut ko tādu filozofijā šodien ir ļoti grūti atrast. Tāpēc to vairāk meklē mākslā, literatūrā."

Vārdi, vārdi, protams. Bet iluminējoši, sakārtojoši. Mēs, PVKF, redzam, kas ir domāts ar neomitoloģiju un kas - ar neosholastiku. Mēs jau sen zinām, ka ir cilvēki, kas nesaprot (kam nav svarīgi), ko viņi dara. Tāpat jau sen ir zināms, ka tie, kas nodarbojas ar filosofiju, tādi paši cilvēki vien ir. Daļa no viņiem (nebūt ne mazākā) lasa tekstu, izsaka spriedumu, diskutē, dara to godam - tāpat, kā būtu darījuši ko citu (matemātika mācīšanu, grāmatvešanu, žurnālu rakstīšanu, politikas studēšanu), ja vien apstākļu būtu mazliet savādāki. Būtībā -- runa ir par Iču. Cik nu katram tas Ičs ir, tik ir. Ičs pieprasa skaidrību, bet ar to neapmierinās.

Mēžam aizgaldu

Klasiskās izglītības vārdu krājums. Šī nav tēze, jo nav propoziconāla satura. Hipotēze – pat ne tik. Bet bez jēgas – augsnes pārdomām, vielas asociācijām, iegansta sarunām – gluži tomēr nē.

Tāpat, Borhesa blodziņš - pierakstam intelektuālas miniatūras, domāšanas eksperimentus, savas-dzīves un sa-dzīves ainiņas, asociācijas. Bet ko darīt, ja nav materiāltehniskās bāzes sava blodziņa uzturēšanai (e.g. nav vēl izdomāts dators)? Pavisam vienkārši, messieurs, pierakstam to uz papīra, sakrājam papīru kaudzīti un reizi pa kādiem gadiem uzcepam grāmatu.

"Matemātika ir juteklības dzeloņa notrulinātāja." Labrīt! Mēs ne tikai par to esam dzirdējuši, bet arī esam tur bijuši. Gājuši tam cauri. Bet labs punkts, čalīt!

Visbeidzot - "groteska objektivitāte." Tas tiešām ir kaut kas grotesks.