Iespējams, ka šodien ir piektdienas vakars. Tas nemaz nebūtu tik pārsteidzoši - piektdienas vakari ir viena no parādībām, fenomeniem, ko mēs, cilvēki, dzīvojoši uz zemes, piedzīvojam itin bieži. Katrā ziņā - regulāri. Tieši piekdienu regularitātē slēpjas pārliecība, ka laiks iet uz priekšu, ka dabā pastāv likumsakarības, kuras dabas zinātnes itin veiksmīgi spēj saskatīt un formalizēt, tā, ka spējam izdarīt paredzējumus par lietu kārtību un galu galā esam pamanījušies gūtās zināšanas izmantot dzīves kvalitāti uzlabojošu pričendāļu ražošanai.
Tātad regularitāte. Viss ir regulārs. Ko nozīmē regulārs? - man jautātu kāds, kas vainu ir viltīgs kā lapsa vai arī stulbs kā zābaks. Hmm, es atbildētu, regulārs nozīmē, ka starp kaut ko, kas ir regulārs, ir vienādi laika nogriežņi. Tava definīcija ir pilnīgi nederīga, ne viss, kas ir regulārs ir laicisks. Ir arī pāra skaitļi visu skaitļu rindā parādās samērā regulāri. To man teiktu cilvēks-lapsa un teiktu pamatoti. Labi, regulārs saistās ar noteiktu kārtību. Ar kārtību kādā kaut kas, kas ir regulārs parādās mūsu uztverē. Jau labāk, jau labāk. Neveikli, un bez zināmām atrunām arī neprecīzi, bet jau labāk.
Turpinām - piekdienu regularitāte. Rūpīgam lasītājam jau būtu jābūt skaidrs, ko ar to jāsaprot. Tieši tā - parādīšanās noteiktā kārtībā. Pat Pīgoznis zinās par kādu kārtību runājam. Ir pirmdiena, otrdiena un tā tālāk. Un ir piektdiena, bet pirms piektdienas ir ceturtdiena. Dāmas un kungi, pirms piektdienas ir CETURTDIENA! Ir vienmēr bijis un, esmu pārliecināts, arī būs!!! Tā būs. Būs, būs. BET, jopcig, kur pie velna ir ceturdiena. Kur ir ceturdiena. Vakar bija trešdiena, kur ir ceturtdiena??? Pag, vai es varbūt kļūdos, un starp vakardienu un šodienu ir kāda cita diena, kas tad nu būtu cetrudiena? Vai tā tu gribi teikt? Kaut kādas muļķības, bullšits, ārprāts, bezsakras. Tā nav. Ir vakardiena un tad ir šodiena. Tas nu būtu skaidrs, bet nekas nav skaidrs. Kur ir ceturtdiena?!@?# Pagaisusi? Tās nepagaist! Izgaisusi? Tās neizgaist! Gaisā uzlidojusi vabūt? Bāc, dienas tač nelido. Tā vienkaŗši ne-bija. Es saku ne-bija, jo man nebija iespējas teikt "šodiena, ceturtdiena, ne-ir (nav)", jo es šādu dienu nepiedzīvoju. Ja būtu spiests atrasties neesošā dienā, nebūtu arī manis, kas varētu teikt, ka dienas nav.
Dārgais lasītājs smaida, vīpsnā, smej ūsās, dīdās ūzās. Heh, hek, šitais gan ir baigais jocīgais. Yes, sam, indeed, jocīgs pēc velna. But, but, kur gan tāds radies. Stulbās zivis! Nav ko smieties, ja neko nesaprot, un jūs, paūdens iemītnieki, Poseidona valstības pavalstnieki, labāk valstieties par smiltīm un domājiet par citām zivīm, nevis izsakiet nekompetentus izteikumus par mani. Tas nav āķis, tas ir padoms, ko der uzklausīt.
Es sāku kļūt nervozs. Mierīgs ievads, iztirzājums stingri pieklājīgos rāmjos, problēma - uz goda, bet te atnāk zivi un visu manis teikto pārvērš par balagānu. Es ievelku elpu, pulss norimst. Būs labi. Man nebija jāstāsta par savu ceturtdienu, kura nebija mana, jo tādas nemaz nebija (ja kādam vēl nav skaidrs - nebija vakardienas (kā ceturtdienas), bija tikai vakardiena kā trešdiena).
Secinājumam - vēl ir pāragri izdarīt secinājumus. IR pazudusi viena dienas. Tas ir fakts. TAS ir fakts. Tas IR fakts. Un, visskaidrāk, tas ir FAKTS. Vai pazudīs vēl kāda diena? Tas ļautu atrast pazudušo dienu regularitāti. Varbūt zūd pati regularitāte? Tad gan nekādu regularitāti atrast neizdotos. Varbūt nekas tāds vairs neatkārtosies, un varēšu pievienoties zivju pulkam, lai smietos par sevi. Bet varbūt tas nenotiks.
piektdiena, marts 31, 2006
trešdiena, marts 29, 2006
Krāsu jautājums
Mans blogs ir gluži līdzīgs daudziem citiem. Piemēram, SS III. Tāds pats fons, tāda pati mūzika, tādi paši burti un tikpat pretīgas atstarpes starp rindkopām. Es esmu izšķiršanās priekšā -- vai ir nozīmīgi kādā krāsā ir tavs blogs? Bet pirms tam es gribētu, norādīt, ka, neskatoties uz to, ka lietoju vārdu "blogs" pa labi un pa kreisi, man tomēr šis vārds (kā jau jebkurš cits svešvalodu ienesums mūsu mušu valodā) škiet nepieņemams un nīdējams.
Par krāsām. Kā lai atbild uz šādas neskaidrības mesto izaicinājumu? Es uzskatu, ka jābūt objektīvam vērtēšnas kritērijam un ierosinu noteikt "mājīgumu" kā pirmo un pēdējo kritēriju. Labi. Ko varu teikt secinājumā? Ir, ir, ir. Krāsai ir nozīme. Piemēram, balta krāsa nav mājīga, bet zaļa ir. Nav grūti uzminēt, ka blogi attiecīgās krāsās būs vainu mājīgi vai arī nemājīgi.
Tomēr jāatzīst, ka nedrīkst neizvērtēt iespējamos draudus, kas rastos no bloga fona krāsas maiņas. VAR pazusts viss latviskojums. Tas būtu jāveido no jauna. Varbūt, ka nebūtu, bet kā lai to zina?
Šķiet, ka pa krāsu viss jau ir pateikts. Tomēr ir daži krikumi, kuru izteikšana ir svarīga, tomēr tie ir pārāk sīki, lai būtu par pamatu jaunam ierakstam (kas ir būt tiesīgs par pamatu jaunam ierakstam un kas nē? -- to lasiet nākamajos.. KraaAnnāļu (jocīgs nosaukums) turpinājumos).
-- šodien redzēju kā deg trolejbusu vadi. Sēdēju ēkā, kas ir pašā centrā. Ceturtā stāvā. Iekšā kaut kas notika, kam man bija jāpievērš uzmanība. Piepeši ārā kaut kas noskanēja, kam sākumā netika pievērsta uzmanība. Nākamā brī'di šķita, ka ārā (turpat pie ceturtā stāva loga) kāds kaut ko metina. Pag, bet tas tak jocīgi - tu nodomāsi. Tā arī nodomāju es. Bet atspīdumi no zilganiem zibšņīem bija neabšaubāmi. Nu jā un tad konstatējām, ka deg trolejbusu vadi, un ka trolejbusi nevar pabraukt, jo deg vadi. Un tad sākās trādi rīdi. Bija baigais sastrēgums, atbrauca daudz dažādu palīdzības dienestu, bet, diemžēl, jau pēc 25min viss haoss tika likvidēts un dzīve atgriezās normālajās sliedēs. Spožs notikums.
-- Ko lai dara atstarpēm starp rindkopām? Es negribu, ka ir vesela rinda kā stapre. Vajag tā, it kā Wordā Pragraph Speisings būtu uzstellēts uz 6pts (provided fonts ir 12pts). Nu lietpratējam būs skaidrs, ko gribu, bet kā lai to izdaru?
-- mana telefona aparāta augšējā podziņa bija tik izdilusi, ka es to pagājušajā nedēlā izrāvu un izmetu. Tagad telefonu ieslēgt varu vai nu ar pildsvpalvu vai arī ar pirkstu, ja vien ir novākts telefonoa oranžais stīvais mundierītis.
-- izlasīju Gata blogu, izlasīju kauliņa blogu, izlasīju jāzepa blogu (šis ieraksts varbūt par nekandidē uz atsevišķa buletpointa jaunizveidi. Piemērotāks būtu iestarpinājums iekavās).
-- jau sen nosolījos piezīmēt savā rakstā, ka jau ir vēls. Es domāju, ka ir vēls. Tātad ir vēls.
Par krāsām. Kā lai atbild uz šādas neskaidrības mesto izaicinājumu? Es uzskatu, ka jābūt objektīvam vērtēšnas kritērijam un ierosinu noteikt "mājīgumu" kā pirmo un pēdējo kritēriju. Labi. Ko varu teikt secinājumā? Ir, ir, ir. Krāsai ir nozīme. Piemēram, balta krāsa nav mājīga, bet zaļa ir. Nav grūti uzminēt, ka blogi attiecīgās krāsās būs vainu mājīgi vai arī nemājīgi.
Tomēr jāatzīst, ka nedrīkst neizvērtēt iespējamos draudus, kas rastos no bloga fona krāsas maiņas. VAR pazusts viss latviskojums. Tas būtu jāveido no jauna. Varbūt, ka nebūtu, bet kā lai to zina?
Šķiet, ka pa krāsu viss jau ir pateikts. Tomēr ir daži krikumi, kuru izteikšana ir svarīga, tomēr tie ir pārāk sīki, lai būtu par pamatu jaunam ierakstam (kas ir būt tiesīgs par pamatu jaunam ierakstam un kas nē? -- to lasiet nākamajos.. KraaAnnāļu (jocīgs nosaukums) turpinājumos).
-- šodien redzēju kā deg trolejbusu vadi. Sēdēju ēkā, kas ir pašā centrā. Ceturtā stāvā. Iekšā kaut kas notika, kam man bija jāpievērš uzmanība. Piepeši ārā kaut kas noskanēja, kam sākumā netika pievērsta uzmanība. Nākamā brī'di šķita, ka ārā (turpat pie ceturtā stāva loga) kāds kaut ko metina. Pag, bet tas tak jocīgi - tu nodomāsi. Tā arī nodomāju es. Bet atspīdumi no zilganiem zibšņīem bija neabšaubāmi. Nu jā un tad konstatējām, ka deg trolejbusu vadi, un ka trolejbusi nevar pabraukt, jo deg vadi. Un tad sākās trādi rīdi. Bija baigais sastrēgums, atbrauca daudz dažādu palīdzības dienestu, bet, diemžēl, jau pēc 25min viss haoss tika likvidēts un dzīve atgriezās normālajās sliedēs. Spožs notikums.
-- Ko lai dara atstarpēm starp rindkopām? Es negribu, ka ir vesela rinda kā stapre. Vajag tā, it kā Wordā Pragraph Speisings būtu uzstellēts uz 6pts (provided fonts ir 12pts). Nu lietpratējam būs skaidrs, ko gribu, bet kā lai to izdaru?
-- mana telefona aparāta augšējā podziņa bija tik izdilusi, ka es to pagājušajā nedēlā izrāvu un izmetu. Tagad telefonu ieslēgt varu vai nu ar pildsvpalvu vai arī ar pirkstu, ja vien ir novākts telefonoa oranžais stīvais mundierītis.
-- izlasīju Gata blogu, izlasīju kauliņa blogu, izlasīju jāzepa blogu (šis ieraksts varbūt par nekandidē uz atsevišķa buletpointa jaunizveidi. Piemērotāks būtu iestarpinājums iekavās).
-- jau sen nosolījos piezīmēt savā rakstā, ka jau ir vēls. Es domāju, ka ir vēls. Tātad ir vēls.
otrdiena, marts 28, 2006
Empedokls2
Iesniegumu izskatīšanas padomei:
Labdien,
Es joprojām uzskatu, ka Empedokls ir arogants jāklis. Pareizāk -- bija tāds. Un labi vien, ka bija un izbija.
Mans viedoklis par Empedoklu ir tik spēcīgi nostabilizējies, ka, lai manifistētu pasaulei, cik ārkārtīgi pārliecināts par sava viedokļa pareizību es esmu, esmu gatavs pieņemt Empedokla vārdu.
Ar cieņu,
Empedokls
Labdien,
Es joprojām uzskatu, ka Empedokls ir arogants jāklis. Pareizāk -- bija tāds. Un labi vien, ka bija un izbija.
Mans viedoklis par Empedoklu ir tik spēcīgi nostabilizējies, ka, lai manifistētu pasaulei, cik ārkārtīgi pārliecināts par sava viedokļa pareizību es esmu, esmu gatavs pieņemt Empedokla vārdu.
Ar cieņu,
Empedokls
Neziņa
Sakiet, vai tekstus ir vieglāk radīt, ja esi ne savā prātā? Man, piemēram, shobrīd šķiet, ka varu radīt tekstu itin viegli. Nē, es neesmu lietojis kādu ķīmisku vielu, kas modificē apziņu, bet tomēr..
Varbūt tieši tā ir problēma.
Varbūt tieši tā ir kaut kas cits, ne problēma.
Manuprāt es esmu traks. Jau otro vakaru pēc kārtas es esmu traks. Nē, nē, pa dienu es esmu normāls. Es neesmu traks. Man ir ko darīt. Es esmu normāls, jo es daru lietas, ko dara normāli cilvēki. Bet tad (t.i. tagad) es esmu traks. Ir satraukums. Nav kur likties. Labprāt grieztos kā vilciņš. Prāts un domāšana ir kā sastingusi. Vai zini, tu, man lasītāj, kāda ir sajūta, kad jāizšķiras starp divām alternatīvām, bet tajā brīdī prāts apstulbst. Tas notiek (domājams) visbiežāk brīžos, kad abas alternatīvas ir visai līdzīgas, kad ir grūti izšķirties. Prāts nezina, ar ko lai sāk izvēļu izvērtēšanu. Nu jā, kad ir jāizšķiras, un ir grūti, tad sākumā, pirms izvēļu racionālas (cik nu katram tas racio ir) problēmas izsvēršanas iestājas stāvoklis, ka neko nevar saprast. Parasti tas ilgst tikai kādu mirkli.
BET nē, tas neilgst mirkli. Tas ilgst jau otro vakaru. Ko var darīt? Nevar saprast! Tur jau tas āķis, tur jau tas pigors, ka nevar izvēlēties. Visu laiku prāts ir apjucis, nezina, ar ko lai sāk. Es esmu atradi izeju (vai es esmu atradi izeju?) ļaujoties impulsiem. Ieslēgt datoru. Iet ēst karbonādi. Ieslēgt kabatas bateriju (un izslēgt). Ēst to karbonādi. Atpakaļ uz savu ovālo kabinetu ar tikpat ovalu lustru un paklāju. Ohoo - ieslēgts dators. Sēsties. Ar ierastu kustību izbaudīt epasta kastes. Draugus nē -- tie ir pretīgi. Piecelties, pastaigāt pa istabu. Pa kabinetu. Ir buklets. to izlasīt. Piezīmēt uz papīra piezīmes. Kaut ko plānot. Lauzīt rokas. Internets. Blogi. Lasīt. Lasīt. Rakstīt, rakstīt. ko raksīt? ko? koko-loko.. aaahaaahahaaaaaaaa
Varbūt tieši tā ir problēma.
Varbūt tieši tā ir kaut kas cits, ne problēma.
Manuprāt es esmu traks. Jau otro vakaru pēc kārtas es esmu traks. Nē, nē, pa dienu es esmu normāls. Es neesmu traks. Man ir ko darīt. Es esmu normāls, jo es daru lietas, ko dara normāli cilvēki. Bet tad (t.i. tagad) es esmu traks. Ir satraukums. Nav kur likties. Labprāt grieztos kā vilciņš. Prāts un domāšana ir kā sastingusi. Vai zini, tu, man lasītāj, kāda ir sajūta, kad jāizšķiras starp divām alternatīvām, bet tajā brīdī prāts apstulbst. Tas notiek (domājams) visbiežāk brīžos, kad abas alternatīvas ir visai līdzīgas, kad ir grūti izšķirties. Prāts nezina, ar ko lai sāk izvēļu izvērtēšanu. Nu jā, kad ir jāizšķiras, un ir grūti, tad sākumā, pirms izvēļu racionālas (cik nu katram tas racio ir) problēmas izsvēršanas iestājas stāvoklis, ka neko nevar saprast. Parasti tas ilgst tikai kādu mirkli.
BET nē, tas neilgst mirkli. Tas ilgst jau otro vakaru. Ko var darīt? Nevar saprast! Tur jau tas āķis, tur jau tas pigors, ka nevar izvēlēties. Visu laiku prāts ir apjucis, nezina, ar ko lai sāk. Es esmu atradi izeju (vai es esmu atradi izeju?) ļaujoties impulsiem. Ieslēgt datoru. Iet ēst karbonādi. Ieslēgt kabatas bateriju (un izslēgt). Ēst to karbonādi. Atpakaļ uz savu ovālo kabinetu ar tikpat ovalu lustru un paklāju. Ohoo - ieslēgts dators. Sēsties. Ar ierastu kustību izbaudīt epasta kastes. Draugus nē -- tie ir pretīgi. Piecelties, pastaigāt pa istabu. Pa kabinetu. Ir buklets. to izlasīt. Piezīmēt uz papīra piezīmes. Kaut ko plānot. Lauzīt rokas. Internets. Blogi. Lasīt. Lasīt. Rakstīt, rakstīt. ko raksīt? ko? koko-loko.. aaahaaahahaaaaaaaa
Svarīga lieta
Labdien,
Es esmu mainījies. Esmu pavisam cits cilvēks. Šādu mani esmu manījis tikai es pats. Un arī pa retam.
Man interesē sociāla rakstura problēmas. Piemēram -- sieviete, kas stumj bērnu ratiņus (vai jāpiezīmē, ka tajos duss zīdainis), pat acis nemirkšķinot dodas pāri itin plašam krustojumam, kamēr luksoforos (trejačos) spīd sarkanā gaisma. Protams, protams. Auto vēl nav tikuši līdz vietai, kur sieviete šķērso ielu. Var vēl paspēt, tik pāri. Ka ņefig, tikai mazliet jāpaskrien. It kā viss būtu ok? Ja? NĒ! Tas nav ok, un tātād tas nav pieņemami. Tas ir nepareizi (un nevajag sākt visas tās muļķības, ka es nezinu, kas ir Pareizums kā tāds. Es zinu -- skriet ar bērnu ratiņiem pār ielu, kad tuvojas daudz ātru mašīnu -- lūk tas ir nepareizi). Kaut kāds pizdecs. Saucās sieviete. Saucām māte. Phu. Fui. Es, protams, nevaru neiejautkies. Man ir jādara kaut kas. Es nedrīkstu palikt malā (lai arī es esmu ielas malā). "Ūuuuuu, labais! Baigi forshi izskrēji! Tīrā malace, (bļe*)!!" -- es reaģēju nekavējoties. Man ir ko teikt. Man ir viedoklis. Mans viedoklis rada manis teiktā intonāciju, kas visnotaļ nav draudzīga. Jā, es varu būt indīgs, es to varu un tieši šādi momenti, kad kādai debilai apbērnojušamies (<-- jā, labi, ka pamanīju. Šī problēma, ka debilie valodnieki vēl joprojām nav spējīgi izdomāt labskanīgu substantivēta atgriezeniska darbības vārda datīva formu (gan vnsk., gan dzsk.) , ir pati par sevi jo izvērstāka par šo ierakstu vērta) tiiniitei varu iespļaut sejā kaut ko, kas viņai liks padomāt un varbūt pārvērtēt savu rīcību (kur nu dzīvi? Kā gan var pārvērtēt kaut ko tādu, kā nav?) , liek man būt lepnam par sevi.
"Kurš gan, ja ne jūs?" teica kāds cilvēks, un, lūk, kā izrādās -- absolūta taisnība.
Es esmu mainījies. Esmu pavisam cits cilvēks. Šādu mani esmu manījis tikai es pats. Un arī pa retam.
Man interesē sociāla rakstura problēmas. Piemēram -- sieviete, kas stumj bērnu ratiņus (vai jāpiezīmē, ka tajos duss zīdainis), pat acis nemirkšķinot dodas pāri itin plašam krustojumam, kamēr luksoforos (trejačos) spīd sarkanā gaisma. Protams, protams. Auto vēl nav tikuši līdz vietai, kur sieviete šķērso ielu. Var vēl paspēt, tik pāri. Ka ņefig, tikai mazliet jāpaskrien. It kā viss būtu ok? Ja? NĒ! Tas nav ok, un tātād tas nav pieņemami. Tas ir nepareizi (un nevajag sākt visas tās muļķības, ka es nezinu, kas ir Pareizums kā tāds. Es zinu -- skriet ar bērnu ratiņiem pār ielu, kad tuvojas daudz ātru mašīnu -- lūk tas ir nepareizi). Kaut kāds pizdecs. Saucās sieviete. Saucām māte. Phu. Fui. Es, protams, nevaru neiejautkies. Man ir jādara kaut kas. Es nedrīkstu palikt malā (lai arī es esmu ielas malā). "Ūuuuuu, labais! Baigi forshi izskrēji! Tīrā malace, (bļe*)!!" -- es reaģēju nekavējoties. Man ir ko teikt. Man ir viedoklis. Mans viedoklis rada manis teiktā intonāciju, kas visnotaļ nav draudzīga. Jā, es varu būt indīgs, es to varu un tieši šādi momenti, kad kādai debilai apbērnojušamies (<-- jā, labi, ka pamanīju. Šī problēma, ka debilie valodnieki vēl joprojām nav spējīgi izdomāt labskanīgu substantivēta atgriezeniska darbības vārda datīva formu (gan vnsk., gan dzsk.) , ir pati par sevi jo izvērstāka par šo ierakstu vērta) tiiniitei varu iespļaut sejā kaut ko, kas viņai liks padomāt un varbūt pārvērtēt savu rīcību (kur nu dzīvi? Kā gan var pārvērtēt kaut ko tādu, kā nav?) , liek man būt lepnam par sevi.
"Kurš gan, ja ne jūs?" teica kāds cilvēks, un, lūk, kā izrādās -- absolūta taisnība.
Kas ir jādara
Tātad - vajag rakstīt. Tas tā kā būtu skaidrs, turklāt jau sen. Vajag lasīt, neapšaubāmi, bet vajag rakstīt. Šo sakot, nav iespējams izvairīties no jautājumiem: ko rakstīt? kā rakstīt? kāpēc rakstīt? kam rakstīt? cik daudz rakstīt? kur rakstīt?
Es nezinu. Bet vajag rakstīt. Ko darīt, ja ir Tukšums? Tas nav labi, daļēji pat ir pizdjec. Var rakstīt par pašu Tukšumu. Problēmu gan sagādā, ka Tukšuma būtiskā īpašība (kas, faktiski, būtu jāapraksta, iepazīstinot lasītāju ar šo jēdzienu) ir, ka tas nav. Jo vairāk, Tukšums, ne tikai pasīvi ne-ir, bet arī izplatās (vai, ja tā labāk var saprast -- iesūc sevī) kā lipīga slimība, padarot par tukšumu tuvākā apkārtnē esošo netukšumu. Vēl jo vairāk -- Tukšums gluži kā lava, kas noklājusi zemi, neļauj rasties nekam jaunam.
Vienvārdsakot-Tukšumsirbaigāproblēma.
Tomēr dažas tēžveida atziņas, kas iespējams atbild uz dažiem jautājumiem:
-- vajag rakstīt vienalga ko
-- iespējamas, ka potenciāla rakstītā publicitāte kaut kā iespaido rakstīto. Nu skaidrs, ka iespaido. Uzliek rakstītājam pienākuma apziņu. Veicna disciplīnu.
-- internets, kāda mājaslapa, kāds blogs ir ļoti ērts veids, kā publicēt (nodrošināt publicitāti) savu rakstīto
-- vajag rakstīt kaut ko (ar šo tēzi tiek atcelta pirmā tēze).
-- vajag rakstīt vienalga ko kaut ko. Visprecīzākais formulējums, kas liekam iepriekšējo šādas tematikas tēžu vietā. Ir vienalga, ko raksta, bet ir svarīgi rakstīt kaut ko. "kaut kas" iekļauj sevī pilnīgas izvēles brīvības pieskaņu (to panāk pirmais no vārdiem -- "kaut"), tai pašā laikā norādot, ka rakstītais atbildīs "kas" kritējijiem.
-- jāraksta ar regularitāti. Tātad ar piespiešanos.
Es aizliedzu apstrīdēt jebko, ko saku. Ja manus vārdus grib apstrīdēt, tad tos nesaprot. Ja nesaprot, tad par to nevar runāt. Ja par maniem vārdiem nevar runāt, par tiem ir jāklusē.
Paldies par uzmanību, uz drīzu redzēšanos.
Es nezinu. Bet vajag rakstīt. Ko darīt, ja ir Tukšums? Tas nav labi, daļēji pat ir pizdjec. Var rakstīt par pašu Tukšumu. Problēmu gan sagādā, ka Tukšuma būtiskā īpašība (kas, faktiski, būtu jāapraksta, iepazīstinot lasītāju ar šo jēdzienu) ir, ka tas nav. Jo vairāk, Tukšums, ne tikai pasīvi ne-ir, bet arī izplatās (vai, ja tā labāk var saprast -- iesūc sevī) kā lipīga slimība, padarot par tukšumu tuvākā apkārtnē esošo netukšumu. Vēl jo vairāk -- Tukšums gluži kā lava, kas noklājusi zemi, neļauj rasties nekam jaunam.
Vienvārdsakot-Tukšumsirbaigāproblēma.
Tomēr dažas tēžveida atziņas, kas iespējams atbild uz dažiem jautājumiem:
-- vajag rakstīt vienalga ko
-- iespējamas, ka potenciāla rakstītā publicitāte kaut kā iespaido rakstīto. Nu skaidrs, ka iespaido. Uzliek rakstītājam pienākuma apziņu. Veicna disciplīnu.
-- internets, kāda mājaslapa, kāds blogs ir ļoti ērts veids, kā publicēt (nodrošināt publicitāti) savu rakstīto
-- vajag rakstīt kaut ko (ar šo tēzi tiek atcelta pirmā tēze).
-- vajag rakstīt vienalga ko kaut ko. Visprecīzākais formulējums, kas liekam iepriekšējo šādas tematikas tēžu vietā. Ir vienalga, ko raksta, bet ir svarīgi rakstīt kaut ko. "kaut kas" iekļauj sevī pilnīgas izvēles brīvības pieskaņu (to panāk pirmais no vārdiem -- "kaut"), tai pašā laikā norādot, ka rakstītais atbildīs "kas" kritējijiem.
-- jāraksta ar regularitāti. Tātad ar piespiešanos.
Es aizliedzu apstrīdēt jebko, ko saku. Ja manus vārdus grib apstrīdēt, tad tos nesaprot. Ja nesaprot, tad par to nevar runāt. Ja par maniem vārdiem nevar runāt, par tiem ir jāklusē.
Paldies par uzmanību, uz drīzu redzēšanos.
Abonēt:
Ziņas (Atom)