Faktiski, varu teikt, ka tam, ka neko nesaku gan nav, gan arī ir iemesls. Respektīvi - kā jau katram kokam, arī kokam, kas reprezentē man lēmumu publicēt (vai nepublicēt) šajā interneta nostūrī savas, hmmm, pārdomas, idejas, ieskatus, humorzibšņus, neirozes, kompleksus utt., ir divi gali.
Publicēt(ies) ir labi, jo tas tur uzkačā kaut ko tur un tad vēl attīsta kaut ko tur citu, un tad vēl var sazināties ar Citiem, un tad vēl tipa visi tevi lasa un komentē, tad vēl baigais virtuālais involvments, un tad vēl tas ir kruta in dženeral. Tik tiešām, nenoliegsim, šie visi ir lieliski argumenti un to padomam vajadzētu klausīt.
Bet tagad otrs gals - blogisms ir baigais sūds (s**s)!! Rakstīt kaut ko uz papīra vai datora, turklāt apzinoties, ka rakstīto skatīs Citi cilvēki, kas tādejādi uzliek papildus atbildību un kvalitātes prasības, ir ok. Bet tad kad sākas blogošana, tāda spļaudīšanās, tāda runāšana ar sasvīdušiem, nemazgājušamies vārdiem, augstākminētā augtumaugstu vērtētā rakstīšana nozūd.
Man nepatīk blogi un visa šitā interneta saitos rakstīšana. Un nepatīk ne jau kāda atsevišķa bloga dēļ. Nepatīk tīmeklī rakstīšana, jo tā pārsvarā ir draņķīga. Turklāt - lasot tekstus, savas izdaudzinātās, labās smadzeņu puslodes suportētās iztēles dēļ, redzu to rakstītājus. Un tas ir vēl sliktāk - tie ir dumju, neveikli, smirdīgi tipi, kas tikko notiesājuši, piemēram, picu.
Tātad tipi un picas, un sviedru smaka, kas stāv aiz interneta (es, saprotams, te nedaudz pārspīlēju) ir koka otrs gals. Tas tādejādi kavē pirmā gala realizēšano te, KrāAnnālēs, atstājot gan iespēju izpausties kaut kur citur. Vismaz tā runā.
