Dažbrīd nākas domāt, ka vienīgais lietu pamats esmu es. Tātad - es esmu substance. Pasaules pirmcēlonis un visu rīcību iemesls. (Vienīgi aizdomīgi, ka dažādu laiku gudrinieki par mani ir runājuši vēl pirms manas dzimšanas.)
Kāpēc es rīkojos šādi (vienalga kādi)? Viens variants - nu tāpēc, ka tā rīkoties ir pareizi, šī rīcība būtu visatbilstošākā dotajai situācijai. Pastāv konkrēti iemesli, kāpēc jārīkojas ir tieši tā.
Bet nākamā brīdi visi iemesli sabrūk, ja šāda rīcība man nav pa spalvai. Gadās (der Fall ist), ka šķiet, ka rīkojos nepareizi un neveiksmīgi (nav runa par negadījumiem, bet gan par plānotu rīcību). Kā lai pamato šo neveiksmi un neatbilstību? Nekas nav jāpamato, jo nekādas neveiksmes nav. Tam, kā nav, pamatu nevajag. Ir tas, kas ir (konkrētā rīcība), un tā pamats esmu es pats. Zinot sevi, varu teikt, ka nedarītu to, kas man nepatīk. Tātad tas, ko daru, man patīk. Nē, tas nav visai precīzi. Pareizāk: daru to, kas man patīk (visnotaļ plašā nozīmē). Daru šādi, tāpēc, ka tas mani interesē.
Protams, protams, vai es kādreiz atzītu, ka tas, ko es daru, mani nemaz neinteresē? Nezinu, bet realitātes steliņģis ir pietiekoši daudzslāņains, lai kādā no līmeņiem (pēc iespējas augstākā, ja hierarhijai šeit ir nozīme) es darītu tieši to, kas man interesē.
1 komentārs:
dari
Ierakstīt komentāru