II

Maikls Frēde (nevis Frēge) kādā privātā intervijā kādam tika teicis: "Another person who’s hardly read because he’s written anything, but who, I think, really was a very good philosopher was Rogers Albritton, who was a professor in Harvard and then in Los Angeles, who was like that."

Pats Frēge nav nekāds knauzeris, daudz filosofijas putras strēbis, krēslos sēdējis, slavu baudījis. Lai arī viņa vārdi var izklausīties kā tukša skaņa, tie veiksmīgi iederas Rodžeram veltītajā albumā (kas pamazām tiek padarīt ne tik balts).

Jauna ziņa

Tā ir par to, ka tiku aizmirsis savu VISA viedkartes personisko identifikācija numuru kādā vitāli savarīgā brīdī esot Belgradas lidostas mazliet uzprišinātajā beznodokļu veikalā. Runā, ka Belgradas nosaukums nozīmē 'baltā pilsēta' (lai arī paši serbi to sauc par Beogradu [bez ell]). Lidosta sastāv no diviem ell veidā izvietotiem kanāliem. To krustpunktā ir lielie veikali un draudzīgās, bet (un) apvītušās reģistrācijas tantes. Kanāli ved uz Geitiem, bet tāpat tie ir piepildīti ar minibufetītēm, kur visi sēdošie sūc aliņu vai limpeni un nepārtraukti smēķē. Tiesa, arī nesmēķētājiem ir ierādīta sava vieta - starp divām bufetēm ir aptuveni 10m plata josla, kurā smēķēt ir aizliegts. Bet kartes numuru es joprojām neatceros.

I

Kas ir cilvēks šajā fotogrāfijā? Vai tas ir Roberts Lodziņš? Intrigas pēc uzreiz neatbildēšu, ka tas ir nevis Roberts Lodziņš, bet gan Rodžers Olbritons (Rogers Albritton), pirms pāris gadiem miris onkulis. Tā vietā teikšu, ka šis smēķējošais džentelmenis ir viena mistiska personība un ka turpmākā rakstu sērija sniegs nekoherentus un patvaļīgi izvēlētus ieskatus šī cilvēka dzīvē.

Ps

Tā kā šovakar neraisās metafiziskas pādomas, manas monogrāfijas uzmetums kļuvis tikai par dažām lapām biezāks. Tiešām, varbūt labāk to vispār iznīcināt un netērēt manu un citu laiku. (ticiet, ir cilvēki, kas uzskata, ka kāds, piemēram, kaut kur citur dzīvojošs rakstnieks var viņu (lasītāju) piespiest lasīt muļķības. Muļķības.) Pasaule ir pilna ar dažādām lietām, par kurām var runāt, kuras var pecelt un nolikt atpakaļ, tās var kaut kādā veidā savienot vai sadalīt. Tas viss ir pietiekoši jautri. Un arī laikietilpīgi (kas ir labi, ja mērķis ir aizpildīt laiku).

Šobrīd mani nodarbina doma, kā savu vārdu ierakstīt vēsturē. Visvienkāršākais atrisinājums ir tas pats visvienkāršākais - vajag savu vārdu kaut kur ierakstīt. Un vajag tā, lai arī kāds cits tavu vārdu ieraksta kādā vēstures sastāvdaļā, piemēram, kladē. Uzreiz prātā nāk divas idejas. Viena, rakstīt neaizmirstamus dzejoļus, ko skolotājas (jā, jā, iespējams es domāju arī/it īpaši latviešu valodas skolotājas) ierakstītu saviem skolēniem dāvināmās grāmatās vai savās kladēs. Otra iespēja ir rakstīt atziņu krājumu, ko ļaužu tūkstoši iepirks, lai dāvinātu, saņemtu dāvanās, lasītu (!), apspriestu (?) un galu galā ierakstītu turpat, kur jaukos dzejoļus.

Nesteigsim notikumiem priekšā. Dzejoļi ir jāraksta rūpīgi, bet domu graudi uzmanīgi jāmaļ prāta dzirnavās, lai no manas [krāsns] mutes izšautos tikai augstākās kvalitātes atziņu plāceņi. (Paradoksālā kārtā šī arī ir atziņa, bet tomēr nav vērā ņemama atziņa, jo neatbilst tajā uzstādītajam labas atziņas kritērijam, kas faktiski nav jāņem vērā, jo šī atziņa ir slikta atziņa, tādejādi demonstrējot, ka ir laba atziņa.) Labās atziņas nāks ar laiku, lai arī varbūt tās nāks sākot ar to brīdi, kad tiks sākts tās rakstīt.

Otra doma, kas man neliek mieru, ir saistīta ar praktisku problēmu, tādēļ šajā pārdomu stūrītī (šeit tad nu meistarīgi noslēpta ir ieraksta nosaukuma atslēga) tai nav vietas. Piebildīšu tik, ka pat esot ārpus šī stūrīša, minētā problēma liek man atvadīties. Līdz nākošajai piektdienai.

dzīves auto

že ne vē pā travajē,
že ne vē pā deženē,
že vē selmēn mublijē
e pui že fum.

Kas piedāvā redzēt filosofiju

Ir teksts. Kas nebūt nav mans. Tam, ka to nepārprotami norādu sava traktāta sākumā, var būt divi iemesli. Viens - es nevēlos piesavināties svešus laurus, kā mēdz teikt. Otrs - es nebūt nevēlos piesavināties to (jebko), kas pienāktos šī teksta autoram (rej), kā arī mēdz teikt. Izvēlos otro iespēju. Tā, kā tā ir piedāvāta, pieļauj, ka tekstam varētu tik i pozitīvi, i negatīvi vērtēts. Lai tas nu tiek vērtēts:

Kas esam mēs – pasaules daļa vai puteklis galaktikā un kas mūs vada? Tādi ir tie filozofiskie vaicājumi, kurus sev uzstāda daudzie iesācēji sevispētnieki, kad nolēmuši iedziļināties kas zin vien kādās citiem varbūt ne tik intriģējošās lietās. Pasaulē šodien meklē un rod atbildes uz jautājumiem par to, kas satur tautu kopā, kas ir tās izdzīvošanas garants. Laikam jau staigātāju un klejotāju kosmopolītiskie uzskati ir noveduši pie tā, kas tagad notiek, piemēram, ar tautām bijušajā PSRS un Balkānos. Var runāt arī par Amerikas kontinenta konglomerātu problēmām. Viena no atbildēm slēpjas tajā, ko tagad sauc par reģionālo, tautas un nācijas identitāti. Visaptveroša kultūras vēsture Latvijā nav uzrakstīta, nav arī pietiekami apzināta ideju vēsture, ja runājam par Latgali. Trūcīgi ir arī ar sociālo vēsturi. It kā jau moderni tagad atkal ikvienam noskaidrot, kas mēs esam, kā un kāpēc dzīvojam ? Vēlētos, lai tiek pārskatīti šie jautājumi no eiropeiskāka redzeslauka, kur redzams, ka piederība Latgalei, latgaliskā identitāte ir tas vienojošais, kas palīdz saglabāt visas Latvijas identitāti. Mūsu pragmātiskajā laikmetā Latvijas ģeogrāfiskā situācija, vēsture un kultūras mantojums liecina, ka piederība Baltijai, Latvijai, savam novadam ir īpašs Latvijas attīstības resurss. Protams, šādām diskusijām par iemeslu ir tas, ka latgaliskais latviskums ir ticis no dažādām pusēm izteiktāk apdraudēts un nomākts nekā vispārlatviskais, vai kā citādi teic – baltiskais latviskums. Tāpēc latgaliskais latviskums ticis un joprojām tiek aizstāvēts vairāk vai mazāk hiperbolizētās, sevī iecementētās formulās. Parādījies pat anekdotiskais aforisms: latgalietis ir latvietis ar kvalitātes zīmi. Tas arī liek meklēt atbildi uz vēl un vēl cilājamo jautājumu: kas mēs esam un ko ar (dažkārt īpaši akcentēto) latgaliskumu gribam iesākt? Vai tas mums dod kādas priekšrocības vai ir traucēklis?

Par ko ir runa, jautāsiet? Patiešām nezinu, bet vienīgais, ko varu teikt, ka šī ir bakalaura darba filosofijā anotācija. Tas ticis iesniegts (un pieņemts aizstāvēšanai) kādus gadus (lai neteiktu vienu gadu [kas, faktiski, būtu precīzāk]) atpakaļ. Saprotu, cik naivi tas izklausās, bet Kas, pie jebkā, tas ir?

Izšķiršanās

Viss, notiek. Varbūt ne viss, un varbūt šis ne-viss arī ne-notiek. Bet fakts ir sekojošs - ir vismaz 4 versijas Sprediķotāja dēlam. Nensija Sinatra, Areta Franklina, Jenisa Džoplina un Dastija Springfielda. Jautājums ir: Kura versija ir vislabākā? Lai arī virspusēja izpēte ļauj momentā izslēgt Aretas Franklinas piedāvāto versiju, atlikušās trīs dāmas sagādā daudz raižu. Kam par labu izšķirties? Kuru atmest, kuru nē?

Piens Pīrāgs Elektrība jeb

Philosophy, Politics and Economics (PPE) was established in Oxford in 1920 as a modern alternative to Classics (known as Greats) because it was thought that a course in Philosophy and Ancient History was no longer relevant for those entering the civil service. It was thus initially known as Modern Greats. It was also the first opportunity for students to study philosophy at Oxford without having to learn Ancient Greek or Latin and hence sparked a huge growth in the number of students studying philosophy at Oxford.

Redz kā, tiklīdz nav jāmācās veco kraķu valodas, tā spudūc - klausītavas piepildās ar visu (izņemot šīs divas valodas) zināt gribošiem studentiem.

starp citu, ir 2007. gada maijs. Jūs saprotat ko tas nozīmē? Tieši tas nenozīmē neko, bet, zinot, ka ir bijis 1997. gads un arī 1987. gads, 2007. gads kaut ko nozīmē.

Nu labi, satraukums un izbrīns par to, ka ir 2007. gada maijs, ir pārgājis. Viss, esam te un nekas nenotiek. Tomēr šādi zibšņi ir visnotaļ patīkami, neskatoties uz šausmām, kas dažbrīd pārņem. Patīkami ir tādēļ, ka saproti, ka vismaz tu zini, kas par šausmām te notiek. Vismaz tu redzi, ja ne, kas ir kā, tad vismaz, ka ir kaut kā.

par lietu

2/3 lapas pieblieztas ar tekstu. Nav tas sliktākais galarezultāts dienai, kas ilgusi tikai 12 stundas, un tās pašas likās būs aizpildītas ar vislielākajām nejēdzībām, ko slinks prāts var izgudrot. Starp citu,

Kas jādara, ja nesaprot

Gadās tā, ka nevar saprast, vai tas, ko kāds saka, vai tas, kā kaut kas ir, ir joks vai kaut kas cits. Šajās izšķiršanās krustcelēs ir trīs ceļi ejami. Var minēt, kā tas ir domāts, var skatīties, kā tas ir, un var lūkot, kā tas pašam saliekas. Otrais gadījums ir visnotaļ problemātisks vai arī no otras puses ir tik neproblemātisks, ka tur jokam nemaz nav vietas. Tādēļ to atmetam. Ar pirmo gadījumu ir mazliet labāk tādejādi, ka jokam vēl ir cerība īstenoties. Sekojoša saruna - A: "Monika gan ir reāli trula, nerubī, kas ir fenomenālā redukcija." B: "Vot, vot. Viņa ir pirmskaitlis starp 19 un 23." C: "Tāda čiksa kā Monika rubī tikai fenomenālo sedukciju." Kā lai A saprot B un C izteikumus, ja fenomenoloģijas studijas viņai/viņam ir laupījušas iespēju apgūt matemātikas un angļu valodas pamatus? Nekā A nesapratīs! Atliek tikai pašķirstīt 4. klases matemātikas mācību grāmatu un vārdnīcu un B un C izpēlētie joki (nu labi, varbūt ne joki, bet asprātības. Bet tas ir kaut kā saistīts.) īstenojas un visi ir priecīgi. Tāpēc meklēt, kas ar teikto ir ticis domāts, ir visnotaļ prātīgi. Tajā pašā laikā joka ieceres meklējumi var novest pie secinājuma, ka jokotājs ir visnotaļ debils/stulbs (korektāk mēdz teikt, ka jokotājam nav humora izjūtas, vai vēl korektāk - man ar jokotāju ir dažādas humora izjūtas), un no joka vai vismaz pacilāta garastāvokļa nav ne vēsts.

Trešā stratēģija, meklēt teiktā interpretāciju pašam, ir visnotaļ sarežģīta. Tā arī ir visai aroganta pozīcija. Bet eventuāli radušies joki gan ir labum labie. Ir sarežģīti, jo vispirms nākas meklēt kādu citu notikušā skaidrojumu. Tikai tad var ieņemt pozīciju, kurā izteikums vai situācija tiek interpetēta kā labs joks, kuru teicējs vai situācijas radītājs, auns būdams, nav spējis pamanīt. Ilustratīvs piemērs. Jūs esat Londonā un no Viktorijas torņa dārzu puses pa Ročesteras ielu dotaties Viktorijas stacijas virzienā. Piepeši ieraugāt sienā iebūvētu telefonu, kuram priekšā ir plastmasas aizsegs, uz kura skaidri un gaiši uzrakstīts, kā ugunskrēka gadījumā šis aizsegs ir jāsadauza un telefons jāizmanto, lai par nelaimi ziņotu ugunsdzēsējiem. Ļoti labi. Bet, paejot vēl dažus metrus uz priekšu, konstatējat, ka māja, kurā telefons iebūvēts, ir ugunsdzēsēju depo ar vairākiem vārtiem un ugunsdzēsēju auto. Visnotaļ smieklīgi, vai ne? Kāds sakars sadauzīt aizsegu un runāt pa telefonu, ja var vienkārši pieklauvēt pie durvīm un par negadījumu pavēstīt dežurantam? Nekāds. Gan jau ir kaut kāds iemesls, kādēļ tas telefons tur atrodas, bet daudz asprātīgāk būtu, ja šāds telefons būtu domāt kā joks. Tikpat smieklīgi būtu pludmalē nolikta ar smiltīm pildīta kaste, kas paredzēta sīka ugunsgrēka dzēšanai. Tieši trešās stratēģijas piekopšana sagādā daudz jauku brīžu pat tad, ja apkārt ir ļaudis, kam ir atšķirīga humura izjūta, vai ja apkārt vispār nav neviena. Bet kā jau visās darbībās, arī šajā ir jāievēro mērenība, jo tie, kas staigā apkārt un visu laiku pie sevis par kaut ko ķiķina, īstenībā ir traki. Tā lūk.

Kas (kurš) ir pasaules pamats

Dažbrīd nākas domāt, ka vienīgais lietu pamats esmu es. Tātad - es esmu substance. Pasaules pirmcēlonis un visu rīcību iemesls. (Vienīgi aizdomīgi, ka dažādu laiku gudrinieki par mani ir runājuši vēl pirms manas dzimšanas.)

Kāpēc es rīkojos šādi (vienalga kādi)? Viens variants - nu tāpēc, ka tā rīkoties ir pareizi, šī rīcība būtu visatbilstošākā dotajai situācijai. Pastāv konkrēti iemesli, kāpēc jārīkojas ir tieši tā.

Bet nākamā brīdi visi iemesli sabrūk, ja šāda rīcība man nav pa spalvai. Gadās (der Fall ist), ka šķiet, ka rīkojos nepareizi un neveiksmīgi (nav runa par negadījumiem, bet gan par plānotu rīcību). Kā lai pamato šo neveiksmi un neatbilstību? Nekas nav jāpamato, jo nekādas neveiksmes nav. Tam, kā nav, pamatu nevajag. Ir tas, kas ir (konkrētā rīcība), un tā pamats esmu es pats. Zinot sevi, varu teikt, ka nedarītu to, kas man nepatīk. Tātad tas, ko daru, man patīk. Nē, tas nav visai precīzi. Pareizāk: daru to, kas man patīk (visnotaļ plašā nozīmē). Daru šādi, tāpēc, ka tas mani interesē.

Protams, protams, vai es kādreiz atzītu, ka tas, ko es daru, mani nemaz neinteresē? Nezinu, bet realitātes steliņģis ir pietiekoši daudzslāņains, lai kādā no līmeņiem (pēc iespējas augstākā, ja hierarhijai šeit ir nozīme) es darītu tieši to, kas man interesē.

Kas ir interesanti

Interesanti ir tas, ka slavenās Lohnesa briesmoņa fotogrāfijas autora uzvārds ir Serls (Searle). Ko jūs par šito teiksiet?

3/4

Viss ir labi, viss ir kārtībā. Ārā spīd mēness, tas ir pilns. Tas daudz ko izskaidro.

Tāpat ir arī vēls. Cilvēki iet gulēt. To paredz viņu daba. Tas arī daudz ko izskaidro.

Krasts ir redzams. Vai labāk, ja jau runājam līdzībās, redzama ir airu laiva. Līdzeklis, kā nokļūt galā. Un laivā ir forši. Visiem patīk laivās. Viss ir labi.

Reiz zaļoja jaunība utt

Iz piektās klases, kas robežojas ar augstāko klasi.

1. Lokators nekur ar sevi dricelīgi pišas.
2. Oliņš Boliņš tualetē ar ledus cirtni gan ātri, gan lēni čakarē, bļe, smadzenes.
3. Gatis cisternā ar izkapti piepišot mūli saskaras ar mēlēm.

4. Cinītis sniedziņā ar labo roku vis kaut kā mētā kruto - to redzēja jocīgs kaķis plīsis un apdolbīti teica: "Es esmu pingvīns! Bļe!"
5. Kalnu kaza jūrmalā ar savu pirkstu pilnīgā bezsakarā pišās - to redzēja gigantisks salatētis un murminot zem deguna teica: "Man patīk, kāds es esmu!"
6. Kauliņš Centrālstacijas tunelī ar oļiem glupi dračī - to redzēja vakardienas gludeklis un klusējot teica: "Mazs cinītis tup ceļa malā!"
7. Pimpis ceturtajā klasē ar pimpi idiotiski izskatās pēc narkomāna - to redzēja smirdīgs Raimonds Pauls un mirdams teica: "Ha, tas ir pretīgi!"
8. Skolas direktors nav tava darīšana, kur, ar vijoli nervozi aizdrāž - to redzēja resnais tramvajnieks un lecot uz vienas kājas teica: "Bļe, pimpis."
9. Katrs no mums uz ežiņas ar puņķi ļoti skaļi strīdas par Lemberga apcietināšanu - to redzēja zaļš perversuālis un knapi dvešot teica: "Eu, baigi labi."

Patiecība

Lūk, kādu manis slavinošu dzejoli ar vakumpasta starpniecību saņēmu no kādas vai kāda anonīma manas daudzšķautņainās un talantīgās personības cienītāja/s:

To, ko citi nespēj, to spēj
Vombats B
Spēlē vijoli kā sirdi
Vombats B
Atrod zudušo un atdod
Vombats B
Trīs reiz dzīvo, sveiks lai dzīvo
Vombats B

Viss, ko varu darīt, ir pateikt paldies anonīmajam/anonīmajam talantam, kas tik precīzi spējis saskatīt manas labās īpašības un tās ietērpt vārdos.

Pasaule ir maza

Pirms kāda laika, lasot atbilstoša satura literatūru angļu valodā, uzdūros teikumam, kas, iesviežot mani neparedzamu un ārkārtīgi bīstamu notikumu virpulī, sagrieza manu dzīvi kājām gaisā. Nu labi, tā nemaz nebija. Lai nu kā, šis teikums iet kā šis: "He Sang His Didn't He Danced His Did." Baigi coini, es pie sevis noteicu, jo tieši tā arī nodomāju. Visai neparasts teikums. Faktiski, ir grūti saprast, ko tas nozīmē vai kas ar to ir domāts. Lai nu kā, šis teikums momentā iesēdās manā atmiņā, lai visai regulāri no tās līstu ārā un man par sevi atgādinātu.

Bet tad nu tik tikko dažādu iemeslu un apstākļu sakritību vadīts atklāju, kas ir šīs rindas autors. Ir kādi kandidāti? Tieši tā, tas ir tas pats viltīgais misters e e kummings (cunning mister e e cumming). Par viņu jautājiet savām omām vai meklējiet meklējiet interneta saitos, bet tas, ko es varu pateikt, ir, ka kumminga kungs ir interesants kaut vai ar savu formālo māžošanos (respektīvi, formas neievērošanu). Tāpat viņš ir iedomājies pateikt "viņš nodziedāja savu nē, viņš nodancoja savu jā." Nu jā, pasaule ir maza.

Pigoru māka

Ļaujiet piedāvāt valodisku joku seno helēņu garā. Vabūt pareizāk (vai vismaz dažiem - saprotamāk) būtu teikt: prikolu seno helēņu garā. Jautājums ir, vai tas kādam tolaik šķita smieklīgi vai vismaz vienkārši forši, bet skaidrs ir, ka sekojošais sagrozījums radīts ar nolūku.

Tātad, ir tāds Nikons (nejaukt ar fotoaparātu zīmolu vai Japānu), kas ir arfas spēlētājs. Respektīvi viņš spēlē arfu. Mēs diemžēl nezinām, vai viņš to dara labi, vai slikti. Mēs šobrīd vispār gandrīz neko par viņu nezinām. Un tad ir tāds Teodors, par kuru zinām no vienas puses vēl mazāk. Bet no otras puses mēs zinām, ka viņš ir baigais asprātis un, dzīvotu viņš mūsdienās, gan nebūtu pazudis vīrs.

Tad nu Teodors saka par Nikonu (mums nezināmos apstākļos un tādu pat iemeslu vadīts): "Thratt' ei su" Ko? Kas? Vai tiešām Teodors gribēja teikt "Thratteis su"? Kā nekā otra frāze būtu piemērotāka situācijai - tā atveidojama kā "Tu arfas spēlētājs", kas ir visnotaļ precīzs sacījums. Teodors izliekas, ka tiešām tā ir teicis, bet mēs skaidri atceramies, ka viņš teica "Thratt' ei su", kas nenozīmē neko citu kā "Tu, trāķiešu apteksne." Forši nomaskēts uzbrauciens, vai ne?

Jāatzīst, ka būtu neprāts meklēt kaut kādu morāli šādā sīkā pigorā, kas garāmejot pieminēts kādā no seno dižgaru spriedelējumiem. Tomēr skaidrs, ka šādā pat veidā jautrība tiek uzturēta nevienā vien asprāšu un asmēļu pulciņā te (kaut kur tuvākā apkaimē) un tagad (mūslaikos).

Tour de France

Re, kā ir – mums saliekas, ka kaut kas ir svarīgi kaut kas nav svarīgi vai ka kaut kas ir tā, nevis citādi, bet dienas beigās (pat pusdienlaikā) nevienam vairs neinteresē, ko tu esi domājis.

Kā lai to pēc iespējas labāk ilustrē? Labi, ņemsim pirmo piemēru, kas ienāk prātā, piemēru, kas būtu tuvs plašākai publikai. Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus), visiem zināmais pirmā gadsimta romiešu retors, slavenā (mūsdienās varbūt mazliet nepelnīti piemirstā) darba 'Institutio Oratoria' autors. Viņš, atbraucis uz Romu, satiek Domitiju Aferu (Domitius Afer), tā laika Romas neganto valdnieku pakalpiņu, ūdens sistēmas superintendantu, bet arī oratoru un advokātu. Markam, nākušam no tālas Romas provinces, saliekas, ka Domitijs ir lieliskākais orators, ko viņš (Marks) ir zinājis.

Markam ir tikai 25 gadi, kad Domitijs (saskaņā ar Eusēbija Sofronija Hieronīma (Eusebius Sophronius Hieronymus) vairāk kā trīssimt gadu vēlāk rakstītām liecībām) mirst no pārēšanās.

Šis piemērs sniedz vairākas mācības. Pirmkārt, tas norāda uz provinces – centra pretstatu. Kur dzīvojam mēs (respektīvi, kur ir Rīga)? Ļaužiem, nākušiem no kāda attālāka lauku nostūra, var likties, ka Rīgā viss ir daudz krutāk, nekā dzimtajā miestā (kā tas, visticamāk, arī ir). Baseini tik gari, kino tik esoši, trolejbusi tik ātri, pasniedzēji tik gudri, muzikālie naktstklubi tik elpu aizraujoši. Tāpat arī Marks satiek Domitiju un (vismaz saskaņā ar manu šī notikuma interpretāciju) pārvērtē šī resnuļa (vai tas ir fakts?) talantus. Un tad atkal, Rīga ir pašā Eiropas stūrī, un atliek vien iztēloties (vai arī lūkoties), kas notiek pārejā pasaulē.

Otra vērtīgā mācība, kas ir saistīta kā ar piemēru, tā ar pirmo no piemēra izrietošo mācību, vēstī, ka pats cilvēks var domāt, ka kaut kas ir kaut kā, bet tas nenozīmē, ka arī citi tā domā. Tas ir šausminoši, ja tā padomā. Tā vietā, lai grimtu patīkamās sarunās par kādu uz kopīgu izpratni balstītu tematu, ir jāvelta laiks otra cilvēka pārliecināšanai par acīmredzamu patiesību patiesību. Tāpat, domājams, vārētu justies Marks, kad viņa slavinošie vārdi par Domitriju Aferu tika līdzpilsoņu noraidošās ūjināšanas pārtraukti. Laika šķiešana!

Un vēl, ievērības cienīga ir asimetrija starp to, ko par sevi domā kāds cilvēks (uzskati, viedokļi), un to, ko citi domā, ko šis cilvēks par sevi domā. Tā, kāds romietis no mūsu ēras pirmā gadsimta sešdesmitajiem varētu spriest šādi: „Man nepatīk Domitijs, bet man patīk Marks, pirmais ir negausis, bet otrs – lielisks orators. Bet Markam patīk Domitijs... Bet tas nekas, Marks nezina, ko dara; viņš kaut ko nesaprot.” Tomēr Markam tā nebūt nešķiet, viņš ir pārliecināts, ka patiešām Domitijs ir varens likumu zinātājs un orators. Marks nebūt nedomā, ka viņš domā nepareizi. (Un vēl – noteikti, ka tas, ko Marks domā, ko citi domā, ko viņš domā, atšķiras no tā, ko citi domā par to, ko Marks domā. Un tā tālāk.)

Es laižu uz Džeksonu (jo apprecējos drudzī)

Ir tā - tu klausies mūziku, tev fonā skan mūzika (vai pareizāk - kaut kur pa vidu starp šīm galējībām), un domā, ka tev tā patīk (tā tevi iesper). Un tad tu domā, ka būtu labi, ja šis gabals nekad nebeigtos. Lai visu laiku būtu kāpinājums, piedziedājums vai atrisinājums. Un tad tu (ja vien esi uz to spējīgs) atminies, cik ļoti besīgi ir klausīties vienu un to pašu. Kā apnīk vienkāršās melodiskās struktūras, nozelētie mākslinieciskie izteiksmes līdzekļu vai tukšie ritmi.

Un kas ir tālāk? Tu vienkārši nezini, ko tieši tu gribi. Kā ir ar mani? Gluži pretēji.