?

Vai gadījumā kāds nezina (var varbūt zina kādu, kas zina) kaut ko par muzikantu (laikam) vārdā Džons Frūčante (vai kaut kā tā)? Esmu dzirējis, ka spēlējot normālus gabalus; gribēju uzzināt kaut ko vairāk..

Komentārs

Lasot internetā kādu publicistiska rakstura tekstu, kuram ir dota iespēja publicēt komentārus, es vienmēr kā beidzamo komentāru ierakstu: "Muļķības!" vai "Idiotisms" vai arī "Visi ir muļķadesas!" Tas ir ļoti ērti - divi (~daudzi) zaķi ar vienu šāvienu, kā saka - es izsaku savu viedokli par publicistiskā rakstura tekstu, par šī teksta komentāriem, par autoriem (kā tekstā, tā komentāru autoriem), par viņiem visiem kopā, par viņu intencēm rakstīt kaut ko tādu (kā minētais teksts vai minētie komentāri), par apstākli, ka kaut kas tāds vispār ir noticis.. īsāk - par visu pasauli (ar akcentu uz tekstu un komentāriem, protams).

Es saprotu, ka šādi neizbēgami veicu atsauci uz sevi pašu, nostādīdams sevi vai sevis teikto tajā pat līmenī, kur gribu ievietot autoru un komentāru rakstītājus. Zinu, pozīcija balansē uz paradoksa robežas, bet ko lai tur dara?

grrr...

Ja būtu viņa teikšana, cigaretēs būtu nevis 6 bet 20mg darvas un nevis 0,5 bet 2mg nikotīna. Un uz paciņām tiktu drukātas jēlības un preteklības. Un visi cilvēki valkātu sarkanos briežu ragus visu cauru gadu. Bet ziemassvētku laikā katram būtu pienākums valkāt divus ragu pārus.

Vai man vajag kaut ko teikt?

Padomāsim, kas ir svarīgāk – stāstīt (ar to es domāju: stāstīt citiem, rakstīt domrakstu, padomāt ar sevi, ierakstīt privātā piezīmju grāmatiņā vai arī ierakstīties interneta vālos vai, piemēram, blogā) to, vai tur kaut kāds Šmatons vai Batons ir risinājis morālas dabas jautājumus, norādot, ka sarunas māksla (dialektika) ir tas, kas vislabāk spēj norādīt uz kaut kāda tur runātāja koncepciju nesakritību, vai svarīgāk ir stāstīt, ko tu domā par kaut ko? Vai te ir par ko parunāt? Vai mēs varam sniegt atbildi?

Es domāju, ka svarīgāk ir stāstīt, ko tu domā par kaut ko. Sniegsim ilustratīvu piemēru: kāds saka, ko viņš/viņa domā: „Es uzskatu, ka cilvēki iedalās trīs kategorijās (a) tie, kas ir labi un to saprot; (b) tie, kas ir slikti un to saprot; (c) tie, kas ir slikti un to nesaprot. Varētu vēl būt tādi, kas ir labi un to nesaprot, bet tas būtu maz ticams, jo labajam pienākas visu saprast.” Šis kāds ir devis (vai kā saka filosofi – uzdevis [atsauce uz bilžu piesātināto un uz laba papīra izdoto prof. Dr. Phil M. Kūles grāmatu]) savu dzīves skatījumu. Protams, tas nav pilnīgs, bet jaušamas saprāta iezīmes. Vai ne?

Kāpēc rakstīt šādas muļķības ir svarīgāk? A tāpēc, ka ir (piez #1).

Atrunas, kā gan bez tām: ja Šmatons vai Kratons runā par lietām, kas ir svarīgas, vajag runāt par tām. Būtu muļķīgi sarauties čokurā, iežmiegt asti kājstarpī un nestāstīt lietas, kas šķiet patiesas esam, ja nejaušā kārtā nācies uzzināt, ka kāds jau iepriekš teicis kaut ko līdzīgu, turklāt teicis to itin skaidri, precīzi un tā, ka ne atņemt, ne pielikt. Cita atruna: Minētais nenozīmē, ka būtu jāsaka kaut kas muļķīgs, nesvarīgs vai idiotisks. Protams, grūti nošķirt šīs iezīmes no iezīmēm, kas piemīt izteikumiem, kas ir labi izteikumi, jo katrs, kas domā, ka domā, ir atšķirīgs no cita, kas arī domā, ka domā. Bet te jau neko nevar darīt. Lai apkopotu atrunas: ir muļķīgi noklusēt to, kas ir svarīgs pat, ja to ir teicis kāds cits, un ir muļķīgi teikt kaut ko no sevis, ja tas kaut kas debils. Muļķīgi nav rīkoties gluži pretēji.

Un vēl – vēlos piebilst, ka laiks ir pienācis, lai galvanizētu (apcinkotu).
_____________
piez. 1 Minētā argumentācija būtu jāsaprot sekojoši: ja autors apgalvotu, ka svarīgi ir atreferēt citu domas [lai arī pēc iespējas koherentāk], viņš nonāktu pretrunā, jo autora minētais arguments balstīts tikai un vienīgi un viņa paša uzskatiem. Ja svarīgāk būtu runāt par Šmatonu, autora viedoklim nebūtu ne mazākās nozīmes. Izvēloties starp apļveida pamatojumu un pretrunu, autors izvēlējies apļveida pamatojumu. (Tulk.)

Last Sunday

One day I proposed
- Hey, why don't we fly to the mountains?
- Why?
- Why not?
- Why yes?
- Why why?
And then we had a good laugh.

Mazliet par gaumes spriedumiem

Imanuela Kanta Spriestspējas kritikas (jeb trešās kritikas) pirmās daļas pirmās nodaļas pirmās grāmatas pirmajā paragrāfā tiek skaidrots, ka gaumes spriedums ir estētisks spriedums. Parindenī tiem, kas nesaprot, tiek skaidrots, ka „gaume ir spēja spriest par skaisto.” Visnotaļ skaidrs problēmas uzstādījums – runa ir par tādiem spriedumiem, kas apgalvo, ka kaut kas ir (vai arī nav) skaists. „Par gaumi nestrīdas,” teiktu tu vai es, bet Kants to pašu saka sarežģītāk (bet nebūt ne sliktāk): „Gaumes spriedums tātad nav izziņas spriedums, tas līdz ar to nav loģisks, bet gan estētisks spriedums, ar ko izprot tādu spriedumu, kura noteicējpamats nevar būt citāds kā tikai subjektīvais.” Triviāla patiesība, ko zina katrs, tāpat, kā katrs zina, ka citam patīk mātei, citam – meita, bet vēl citam – raibā kleita. Tieši katra vērotāja viedoklis/vērojums/patika (nevis kādas objektīvas objekta īpašības) ļauj izdarīt gaumes spriedumu.

Tomēr šis vēl nav pats sāļākais sāls – šīs pašas grāmatas otrajā paragrāfā sastopam jo gar-zemi-bliezošāku ideju: „Labvēlīgums [jāsaprot kā „labpatika”], kas nosaka gaumes spriedumu, ir bez jebkādas ieinteresētības.” Ieinteresētību še būtu jāsaprot kā „labvēlīgumu, ko mēs saistām ar priekšstatu par kāda priekšmeta eksistenci.” Respektīvi, lai izdarītu riktīgu gaumes spriedumu, mums jābūt indiferentiem pret sprieduma objekta eksistenci. Kants sev ierastajā sofisticētajā manierē piedāvā pāris piemērus, kas sava ārpus-laikmetiskuma dēļ nav diez ko ilustratīvi. Tādēļ atļaujos nākt klajā ar īpaši ilustratīvu piemēru, kas tiks paskaidrots un ilustratīvi komentēts. Situācija gluži vienkārša – ir alkoholiķis, vai vēl labāk – jebkurš normāls draugs, kas gluži vienkārši aizrāvies ar alkohola lietošanu. Un tā nu sanācis, ka šim draugam pretēji viņa gribai jau kādu laiku nav bijusi iespēja lietot alkoholiskus dzērienus. Bet viņš to grib, ļoti grib. Un tad nu jūs abi ejat gar āra kafejnīcu, kur obers kādam klientam pasniedz, piemēram, konjaku. Tā nu konjaks, konjaka glāzē peldēdams, piesaista tava drauga uzmanību, un viņš, norādīdams uz glāzi, saka: „Cik skaista glāze ar konjaku!” Ko dari tu? Paķer viņu pie rokas un, viņu aiz pleciem purinādams, saki: „Mans draugs, lai cik sen es tevi pazītu un lai cik labi mēs vienmēr esam sapratušies (vai atceries kādu strīdu mūsu starpā? Es ne!), man šoreiz tev jāiebilst vai, precīzāk, jānorāda uz kļūdām tavā izteikumā. Redzi, tas ko tu tik tikko teici („Cik skaista glāze ar konjaku!”), patiesībā nav gaumes spriedums. Lai arī tu runā par skaisto un lai arī tas šķiet dziļi subjektīvs spriedums, tas nekādi nevar būt gaumes spriedums. Jo Kants ir teicis: „Lai gaumes lietās spriestu tiesu, mēs nemazākā mērā nedrīkstam būt labvēlīgi noskaņoti pret lietas eksistenci,” bet tu, mans draugs, pilnīgi noteikti esi labvēlīgi noskaņots pret lietas eksistenci, tev ir ieinteresētība attiecībā uz tava sprieduma objektu. Tādejādi (bet, lūdzu, neņem to pie sirds!) tevis izdarīgais spriedums nav tīri subjektīvs, jo tas, kas lika tev izsacīt šādus vārdus, bija gluži objektīva ķermeņa bioķīmija, kas tev, ieraugot konjaku, lika ielīksmoties, un ar grozītu prātu teikt šādus vārdus. Tavam spriedumam bija objektīvi pamati un tādejādi tas nebūtu saucams par gaumes spriedumu.”

Ilustratīvi piemēri kā, piemēram, tik tikko prezentētais ļauj daudz asāk saskatīt lietas būtību. Kanta idejas par gaumes spriedumu nosakošajiem kritērijiem ļauj mums un jums pieņemt daudz labākus lēmumus. Mēs izvairāmies no apkaunojošām situācijām, kādā bija iekūlies draugs Ilustratīvajā piemērā, mēs varam aizrādīt saviem draugiem un galu galā mēs (un jūs) varam saprast to, kā var saprast Kanta sapratni par gaumes spriedumiem.

Kas jādara II

- Labdien!
- Čau!
- Sakiet, lūdzu, kas jādara!
- Vajag būt konsekventi nekonsekventam.
- Ko tas nozīmē?
- Konsekventi jāievēro, ka esi nekonsekvents.
- Vai tas būtu konsekventi?
- Nē!
- Paldies!

Kas ir jādara

- Kas ir jādara?
- Vajag visu izvērtēt, saliekot iespējamos plusus un mīnusus!
- Paldies!

Mon jour

Izdarot dažas atrunas, var teikt, ka mana šodiena bijusi gluži tukša. Atminos, ka tāda bija arī vakardiena, aizvakardiena, arī ceturtdiena, un, atļaujos minēt, tāda būs arī rītdiena un arī trešdiena. Ja neskaita dažus sastaptos cilvēkus (Alfrēds, K. C. vai arī ēdināšanas iestādes bufetniece, piemēram), dažas sajūtas (pretīgums, nogurums, tukšums, prieks, harmonija, ermonika, trombons [pēdīgie šeit minēti tikai formas pēc {un ne jau šo lietu formas dēļ}]), dažas fiziloģiskas sajūtas (miegs, ēstgriba, dzertgriba), dažus vērtību spriedumus (pretīgā briļļu bodes pārdevēja-okultiste, forshi milžu cīņas vidus bungājieni, autovadītāja ir dieviete, smieklīgs kora vidū stāvošs, bet nedziedošs džeks), dažus lēmumus (jāceļas no gultas), secinājumus (man nepatīk šie ļaudis, bet ir ļaudis, kas man patīk), dažus telefona zvanus (dana, kārlis, toms, aija, alfrēds, zanda, jānis, henrijs, mārtiņš, ingars) un dažas jaukas melodijas (ūūūū-ūūūū-ūū) mana diena ir bijusi (lai arī tā vēl nav pagājusi) gluži tukša.

Es nebūt neesmu personisks. Viss, ko es saku un runāju (vai arī, piemēram, rakstu) ir objektīvs.

aaaaaa

rprāts.
dams.
da.
lēties.
bols.
ksts.
rsts.
men (baznīcā).
lava.
bece.
ķis.
zis.
rsts.
frika.
murs (lod-).
rpus (reglamenta attiecības).
tr(laiva).
rzemes.
va.
rietis.

- Var visādi būt, bet galvenais ir ārprāts.
- Ko? Ārprāts kaut kāds!!

Saraksts

2005/2006

1202 Izziņas un apziņas teorija

Maģistrantūras rakstiskais eksāmens

Hjūms D., Pētījums par cilvēka sapratni, Rīga 1987, 190. lpp.

Loks Dž., Esejas par cilvēka sapratni, Rīga 1987, 125. lpp.

Dekarts R., Pārruna par metodi, Rīga 1978, 91. lpp.

Bērklijs Dž., Traktāts par cilvēka izziņas principiem ; Trīs sarunas starp
Hilasu un Filonusu, Rīga 1989, 220. lpp.

Kants I., Prolegomeni 1990, Rīga, 153. lpp.

Huserls E., Fenomenoloģija, Rīga, 2002, 438 (daļēji!)

Vitgenšteins L., Filosofiskie pētījumi, Rīga, 254 (daļēji!)

Guttenplan, S. (ed.), A Companion to the Philosophy of Mind, Oxford: Blackwell
1994, 642 lpp. (daļēji!)

Place, U. T. 1956. Is consciousness a brain process? British Journal of
Psychology 47:44-50. Reprinted in (W. Lycan, ed) Mind and Cognition (Blackwell,
1990).

Kopā: 2118. lpp.

Dažas piezīmes - šis ir literatūras saraksts sadaļai "1202 Izziņas un apziņas teorija" (kā to var redzēt augtāk). Vēl augstāk var redzēt, ka saraksts ir rakstiskajam eksāmenam (nevis, piemēram, gudrība sertifikātam), kas, tiesa, sekmīgi jānoliek katram, kas vēlētos kļūt par maģistru. Rādās, ka šāds saraksts un eksāmens drīzāk ir formalitāte, lai programma atbilstu nez kādiem valsts standartiem. Tomēr kaut kas jau tur ir. Kā mēdz teikt - aiziet jūriņā.

Šis un tas

Kad pārņēmis ir radītprieks, ņem rokās zīmuli un slaidus lokus velc. Lai vakars izdevies un apcirkņos birst zelts.

Tas, ko es vēlētos teikt vai jautāt:
1) Kants ir varens zellis
2) Ja jau Habla teleskops ir tik populārs, kā dzird runājam, vai nav pārsteidzīgi to klapēt ciet? Pag, pag, minēto teleskopu taču grib klapēt ciet, vai ne?
3) Šī dziesma dziedama nakts tumsā, meža ielokā, pie ugunskura. Dziesma vientulībai, tās slavinājums. Dziesma izpildāma uz elektriskā sintezatora. To nedrīkst spēlet uz akustiskās ģitāras, jo (Es pieļauju, ka dziesmas pavadījuma instrumentējuma stingrās prasības varētu dažam labam mīlniekam sagādāt neērtības, bet autoram tomēr ir tiesības izvirzīt prasības.)

Meldiņš (Do mažorā) - sākas ar Do, vienmērīgi aug līdz pirmās rindas beigās sasniedz nākamo Do. Otra rinda, savukārt, ir nokāpiens no augšējā Do līdz Sol. Trešā rinda - no apakšējā Do uz Sol, visbeidzot pēdējā rinda - lieliem soļiem lecam no augšējā Do veselu oktāvu zemāk uz apakšējo Do. Pavadījumu - ieturēt siltos toņos, trešās rindas nogalē atļauts izdarīt rudenisku minora pieskārienu.

Visbeizot - pats teksts:

Ugunskurs nakts tumsā spīgo
Mēness gaisma spoži spīd
Manā sirdī mīla dzīvo
Kaut tu nāktu aizparīt.

Patiesība par Palmu kokiem

Labdien, ielocīšu savu pirkstus kā arī domu pavedienu runājot par to, kas ir būtisks, nevis nebūtisks. Tātad - jau trešo dienu es gaidu brīdi, kad pasta darbinieks vai darbiniece man uz mājām atnesīs to, ko es jau trešo dienu gaidu. Fantastiski, vai ne? Es jau trešo dienu gaidu jaukā CD (es patiesi ceru, ka CD nevis DVD) formātā iepakotu kolekciju ar bildēm. Bildēs (digitālās fotogrāfijās) būs palmu koki un es.

Faktus par palmu kokiem nestāstīšu, tos var sameklēt internetā. Svarīgi ir iespaidi. Man šķiet, ka palmu koki ir baigi forša djela. Pirmkārt, izrādās, ka palmu koki nav nekādi koki. Palmas ir lakstaugi, un tas, ko man gribētos saukt par palmu koka stumbru, īstenībā ir iepriekšējo gadu apgrieztās lapas. Iedomājies, mans draugs, palmu lapu kušķi. Kad kušķa apakšējie zari tiek nogriezti (tas, kā runā, notiek reizi gadā) viedojas viena papildus kārta palmu 'koka' 'stumbram'.

Tad nu, pieejot pie palmas un aptaustot 'stumbra' virmsu, var itin viegli secināt, vai palmas saimnieks ir kārtīgs saimnieks (jo var gadīties, ka saimnieks nemaz nav saimnieks [ievēro! distinkcija starp vārda referenciālo un atributīvo lietojumu]). Divas galējības ir (a) viss stumbrs ir 'spalvains', tas ir negluds un raupjšs, pieskarties ir nepatīkami. (b) stumbrs ir gluds, līdzens, gludi nodarīts, tam pieskarties ir patīkami.

Palmu 'stumbri' var būt tievi un gari un var arīdzen būt resni un gari vai resni un īsi. Protams, bieži vien ļoti īss 'stumbrs' izskatās daudz resnāks par garu 'stumbru' (pat ja tā nemaz nav), bet tas ir optiskais māns. To katram palmu vērotājam ir jāņem vērā.

Palmu koku vērošana un iemūžināšana digitālās atmiņu kartes kambaros ir ļoti aizraujoša nodarbība, kas liek laikam aizskriet vēja spārniem (lai ko arī tas nozīmētu).

Kokam ir divi gali

Faktiski, varu teikt, ka tam, ka neko nesaku gan nav, gan arī ir iemesls. Respektīvi - kā jau katram kokam, arī kokam, kas reprezentē man lēmumu publicēt (vai nepublicēt) šajā interneta nostūrī savas, hmmm, pārdomas, idejas, ieskatus, humorzibšņus, neirozes, kompleksus utt., ir divi gali.

Publicēt(ies) ir labi, jo tas tur uzkačā kaut ko tur un tad vēl attīsta kaut ko tur citu, un tad vēl var sazināties ar Citiem, un tad vēl tipa visi tevi lasa un komentē, tad vēl baigais virtuālais involvments, un tad vēl tas ir kruta in dženeral. Tik tiešām, nenoliegsim, šie visi ir lieliski argumenti un to padomam vajadzētu klausīt.

Bet tagad otrs gals - blogisms ir baigais sūds (s**s)!! Rakstīt kaut ko uz papīra vai datora, turklāt apzinoties, ka rakstīto skatīs Citi cilvēki, kas tādejādi uzliek papildus atbildību un kvalitātes prasības, ir ok. Bet tad kad sākas blogošana, tāda spļaudīšanās, tāda runāšana ar sasvīdušiem, nemazgājušamies vārdiem, augstākminētā augtumaugstu vērtētā rakstīšana nozūd.

Man nepatīk blogi un visa šitā interneta saitos rakstīšana. Un nepatīk ne jau kāda atsevišķa bloga dēļ. Nepatīk tīmeklī rakstīšana, jo tā pārsvarā ir draņķīga. Turklāt - lasot tekstus, savas izdaudzinātās, labās smadzeņu puslodes suportētās iztēles dēļ, redzu to rakstītājus. Un tas ir vēl sliktāk - tie ir dumju, neveikli, smirdīgi tipi, kas tikko notiesājuši, piemēram, picu.

Tātad tipi un picas, un sviedru smaka, kas stāv aiz interneta (es, saprotams, te nedaudz pārspīlēju) ir koka otrs gals. Tas tādejādi kavē pirmā gala realizēšano te, KrāAnnālēs, atstājot gan iespēju izpausties kaut kur citur. Vismaz tā runā.

Kas ir patiesība?

Kas ir patiesība? Vai par to labāk domāt, pieņemot skatījumu, ka pastāv no cilvēka neatkarīga realitāte. Patiesība šajā gadījumā jāsaprot kā atbilstība (correspondence). Kā atbilstība starp realitātē esošu lietu/objektu/faktu un cilvēka intelektā formētu ideju.

Vai varbūt pieņemt kādu citu problēmas risinājumu, kā, piemēram, pieņemt, ka patiesība top solidārās komunikācijas formās. Patiesība ir, kā Viljama Džeimsa teiktajā, cilvēku vienošanās par to, kas mums ir labs/izdevīgs, lai tam ticētu.

Katrs lasītājs ir aicināts izteikt savu atbalstu kādam no piedāvātajiem viedokļiem. Telefona līnijas tiek atvērtas



tagad.

Jums ir dots laiks, lai, pietiekoši bieži zvanot pa ekrānā redzamajiem telefona numuriem, galu galā varētu izbaudīt sajūtu, kas rodas, ja saproti, ka tavs viedoklis ir ņemts vērā.

Kas ir sliekas?

Mīļie draugi! Lūdzu, lūdzu, es jūs lūdzu - nededziniet kūlu! /I. Akurātere/

Jau kuro gadu Latvijas āres pārstaigā nelietīgā sērga, ko ciniskākie bilinguālie asprāši apzīmē ar "cool." Jau kuro gadu Latvijas mēdiji, magi un šamaņi cenšas vest latviešus pie prāta. Bet kā nevar, tā nevar. Latvieši ir, bija un būs aptaurēti - radījumi ar lielām ambīcijām, ar vērstību uz būšanu par radības kroni, tomēr bez jebkādām spējām nostabilizēt savu distanci no lopiņiem. Es tā esmu spiests teikt, nevit tādēļ, ka latvieši dedzina pērno zāli, bet gan tādēļ, ka viņi ir visparastākie cilvēki un viņiem tāpat, kā jebkuram kādas konkrētas sugas pārstāvim, piemīt visas sugas būtiskās īpašības. Runājot par cilvēkiem - stulbums.

Bet atpakaļ pie lietām, t.i. sliekām. Vai jūs kaut reizi ir uzmācies jautājums, ko varam redzēt šā raksta galvgalī? Kas ir sliekas? Ir cilvēki, kas interesējas par šādām lietām un ne mirkli nekavējas kliedēt savu nezināšanas miglu. Ko šie cilvēki dara? Viņi atver meklētājdzinēju www.google.lv (dariet to arī jūs) un neveikli uzsākot sarunu ar internetu, baltajā lodziņā ievada sevi interesējošo jautājumu - kas ir sliekas? (Pamēģiniet arī jūs, fantastiska sajūta pārņem, redzot atbildes uz jautājumiem)

Cilvēku stulbums ir neierobežojams, tomēr ne viss, kas ir stulbums ir stulbums. Tādejādi stulbums tomēr ir ierobežojams.

Nevaru atturēties no mēģinājuma skaidrot, kā kādam cilvēkam varēja ienākt prātā uzdot šādu jautājumu. Kādā vasaras vakarā jūs sēžat sava rančo pagalmā, malkodams padzērienu, blakus kuras jauks, bērza malkas uzturēts kamīns, pie sienas karājas dzeguzēns un blakus, netālu no magnoliju dobes, iesnaudies tavs labākais draugs - cilvēka labākais draugs - suns. Tā un šitā, lasāt periodiku, vērojat saulrietu, strebjat karstu, kad piepeši pamanāt ka no dobes sāk ārā spraukties sīki maltas gaļas pavedieni (tie izskatās pēc tādiem un jūs, pilnīgi pamatoti, secinat, ka tie arī ir mazi maltas gaļas pavedieni). Tie spraucas līdz sasniedz apm. 10cm garumu, tad izbeidzas un kļūst par 10cm gariem maltās gaļas nogrieznīšiem. Tie sāk vārtīties pa dobi, līst zemē un atkal spraukties laukā. Jūs esat neizpratnē: "Kas notiek?" jūs jautājat. "Oho!" jūs izsaucaties. Un tad jūsu labākais draugs - suns - paceļ galvu, novērtē situāciju un ar patiesu izbrīnu saka: "Vau, vau, vai tad galīgi stulbs esi? Vai tad tu neatpazīsti sliekas, vau?" "Nē, kas tas par vārdu? Kas ir sliekas?" skan jūsu atbilde. "Vau, vau, es tač' tu galīgi. Kā var nezināt, kas ir sliekas?" sašutis ir jūsu labākais draugs, bet sašutums izsīkst, kad viņš atkal iemieg. "Bet kas gan ir sliekas?" jūs tik un tā esat neizpratnē. "Kas gan ir sliekas?" Jūs traucaties kājās ieskrienat internetā un meklētājdzinējā ierakstat "kas ir sliekas", nospiežat pogu meklēt, izvēlaties pirmo lapu, kas parādās kā pirmā no atbildēm uz jūsu jautājumu. Jūs izlasat lapu no A līdz Z un saprotat, ka jautājums par sliekām ir nieks salīdzinot ar jautājumiem, kas ir patiesi svarīgi. Jūs sākat domāt, piedzīvojat atklāsmi (kas ir nieks, ja vien ir rūpīgs lasītājs), sajūkat prātā, pārdodat rančo un jūsu labāko draugu - suni - un atlikušo dienas daļu pavadat netālā pīlādža aušejos zaros.

Iesaku arī jums visiem noskaidrot, kas ir sliekas. Un lai šis būtu tikai pirmais no milijons jautājumiem, ko jūs uzdodat, jo uzdot jautājumus ir baigi labi.

Man netīk attaisnoties, gluži pretēji - man pat šķiet, ka neattaisnoties ir stilīgi. Tādēļ es tagad neattaisnojos. Tas, ko es daru ir - paskaidroju, kāpēc KraaAnnaaļu teju simtos mērāmā auditorija jau kādu laiku nesaņem skaidrojumus, vērojumus, karstus rumus. Protams, viss sākās ar aģentleitnanta Troxo tvarstīšanu, tomēr jāātzīst, ka biju pārlieku aizrāvies. Jaunības maksimālisms. (starp citu - vai zinājāt, ka maksimālisma aizsācējs, idejiskais tēvs un pamatnostādņu formulētājs bija neviens cits, kā eminentais jaunlatvietis Maksis Māls? Pārsteidzoši, vai ne?) Tomēr Troxno identitātes meklējumiem ir pielikts punkts. Pilns apstājiens.

Bet, kā saka, galva nav miskaste - tukša jau nestāvēs. Šī brīža aktualitāte ir pasaules čempionāts snukerā (nevis "snūkerī" kā dažam gribētos teikt). Tas nozīmē: 3x3h sesija katru dienu pulksten 12:00, 16:00 un 21:00, 32 uzvarēt alkstoši vīri ar kokiem un koku pagarinātājiem, mašinkas (vai aprindās saukta par "X" [iks]), caurumi, stīvi pingvīni, klap, klap, klap, jē, jē, t.i. aplausi, ovācijas, spriedze, nopūtas, gaviles, uzvaras prieks un zaudējuma rūgtums, setka, karamboļ, bitvaa, uu huu, huuuu. Tas daudz ko izskaidro, vai ne, vai ne? Klau, uzmini, cik ir pulkstenis? Un ko tas nozīmē? Huh?

Troxno ir ciets rieksts

Pēdējās 6 dienas esmu pavadījis netraujot savu pētniecisko interesi no jautājuma, kura atrisinājumu gaida vai puse cilvēces. Esmu ieguldījis trīs ceturtdaļas no savas kognitīvās kapacitātes, prāta enerģijas un saviem ietaupījumiem, bet šobrīd pa 1 metru garo progresa taisni esmu nogājis labi ja 4 cm. Spēki sāk zust, dzīve rādās nesakārtota un ar katru stundu, ar katru dienas cēlienu arvien vairāk uzmācas domas, ka problēmas risinājums netiks sasniegts manas apzinātās dzīves laikā. Ļoti iespējams, mīklas atrisinājuma svētsaldos augļus baudīs mūsu bērni.

Sākums šķita daudzsološs - aģents Troxno ir tas pats, kas leitnants Troxno. Viņi abi ir viens un tas pats cilvēks. Šķita viss jau ir atrisināts - aģents Toxno ir leitnants Troxno, un leitnants Troxno ir aģents Troxno. Katrs no no nezināmajiem nu kļuvis zināms, izskaidrots, izgaismots izvests saulītē. Tomēr rūpīga darba stundas laboratoriju kambaros izgaismoja ko citu - neizbēgamu patiesību. Šādi skaidrojot abu nezināmo peronības, mēs nokļūstam spirālē un galu galā no skaidrības viens čiks vien iznāk. Mēs nevarm skaidrot aģenta Troxno personību ar leitnanta Troxno personību. Tobiš - varam, bet tam nav jēgas, jo mēs taču nezinām, kas ir leitnants Troxno. Vai redzat argumenta ieciklētību? Vai saprotat to izmisumu?

Bet es nenolaidu galvu, atvēru maku un noalgoju brigādi, kas visā pasaulē un līdz ar to visā pasaules telpā, izķertu visu iespējamo informāciju par aģentleitnantu Troxno. Uzzināju sekojošo - visticamāk Troxno ir superslepens aģentleitnants. Visslepenākais no visslepenākajiem starp visslepenākajiem. Rādās, ka viņš guvi maģistra un maģistra grādu superslepenībā, Kembridžas universitātē. Tāpat domāju, ka nebūšu kļūdījies, ja teikšu, ka Troxno 15 gadus vadījis supersuperslepenības kvartālu pašā laimes un nelaimes zemē. Viņš rakstījis daudz superslepenu akadēmisku rakstu par to, kas ir slepens un kas nav slepens. Galu galā aģentleitnants Troxno nogājis pagrīdē, tādejādi kļūdams vēl desmitreiz slepenāks.

Ko rāda fakti? Neko. Internets ir sazvērējies un neko nerāda. Mēģiniet ierakstīt Troxno vārdu kādā interneta resursu pārmeklētājā. Ko jūs atradīsiet? Neko? Nē, ne gluži neko. Kādā brazīlijas ciematā, netālu no argentīnas robežas, strādā un mācās Troxno sekotāji. Skolnieki. Desaipļi. Bet viņi ir mazāk slepeni un tādēļ viņus var it viegli atmaksot. Tomēr, pārējie ieraksti ir manis paša izdarītas piezīmes. Visi gali ūdenī. Un tie, kas nav ūdenī, atduras pret manu pētniecisko laboratoriju.

Esmu izputināts, sabeidzis veselību, zaudējis savu sociālo ietekmi, sasmērējis smokingu un noguris no Troxno meklēšanas. Man nav jāataisnojas un es to nedarīšu. Man nav jāmeklē argumenti, kāpēc es pārstāju meklēt aģentleitnantu Troxno. Tas man nav jādar un es to nedarīšu. Es vienkārši gribu viņu vairs nemeklēt. Un vēl - negribu meklēt. Turkāt - kāpēc man tas būtu jādara. Es uzskatu, ka man nav nekādu pienākumu. Es jau tā esmu iztērējis kaudzi naudas un maisu dzīves enerģijas un man nevienam nav jāattaisnojas, kāpēc es kaut ko daru vai nedaru. Nevienam. Un tādēļ es arī neeattaisnošos. Jā, nē.

Kurpe numur trīs

Trīs aktualitātes, kurām pievērsīšos secīgi:

1) Ir ceturtdiena. Ļoti patīkama pārmaiņa. Nezinātājam paskaidroju -- ir arī tā, ka nav ceturtdienu. Ne jau ceturtdienās nav ceturtdienu, dumiķi, bet gan nekad nav. Jo nevar pateikt, ka, piemēram trešdienā nav ceturtdienas, jo trešdienā ir trešdiena. Jo ceturtdienas nebūšana, par kuru runāju, ir atšķirīga no ceturtdienas nebūšanas, par kuru mēs droši varam teikt, ka tā ir pirmdienās, otrdienās, trešdienās, piektdienās, sestdienās un svētdienās. Manis minētā ceturdienas nebūšana ir fundamentālāka. Tā ir iztrūkšana, tajā laikā, kad pēc visiem likumiem ceturtdienai būtu jābūt.

2) Aģents Troxno ir tas pats cilvēks, kas leitnants Troxno!! To sapratu tikai vakar, bet, diemžēl, interneta piekļuve nebija pieejama un nespēju savu atklājumu dokumentēt. Paskaidroju sīkāk - līdz šim figurēja 2 dažādi tēli - aģents Troxno un leitnants Troxno. Ļaudis lika likmes, dzēra tēju un zīlēja biezumos, zīmēja funkcijas, apšuva aizkarus, klausījās muzonu, bet nekādīgi nespēja saprast, kas gan ir noslēpumainais aģents Troxno. Tikpat lielas pūles ļaudis pielika, lai noskaidrotu leitnanta Troxno identitāti. Meklētājus (skaidrības labad) varam iedalīt 3 grupās: a) tie, kas meklēt tikai noslēpumainā aģenta Troxno identitāti; b) tie, kas meklē gan noslēpumainā aģenta Troxno, gan leitnanta Troxno personību noslēpumus; c) tie, kas kaislīgi vēlētos uzzināt, kas patiesībā ir leitnants Troxno.

Nē, nekādas izrēķināšanās nenotika. Tas galvenokārt bija pateicoties b) grupai. Tā bija kā tilts starp a) un c) grupām.

Nu jā, bet vakar uzzināju, ka aģents Troxno ir tas pats, kas leitnants Troxno. Mīļie ļaudis, jums vairs nav jautājumu, kas būtu bez atbildes. Ja man jāveic secinājumi, lūdzu -- vissliktāk jūtas b) grupas ļaudis. Viņiem joprojām ir jautājumi. Pareizāk -- ir tikai viens jautājums. Kas ir aģents Troxno jebšu leitnants Troxno?

3) Daži dzīvnieki dzīvo mežā, daži dzīvo pļavās, daži dzīvnieki dzīvo zoodārzos, daži dzīvnieki dzīvo mājās un tiek saukti par mājdzīvniekiem, daži dzīvo antarktīdā un ir pingvīni, daži dzīvnieki ir izbāzeņi, daži ir lieli un visi pārējie dzīvo citur, tiek saukti savādāk un ir savādāki.

Gaidu

Es nezinu - smiet vai raudāt? Esmu guvis pastiprinātu apstiprinājumu, ka cilvēki, kas slēpjas zem ciparu virtenēm (IP adresēm), kuras uzskaita mans Bloga Skaitītājs (BS), ir pilnīgi nesaprotoši. Es pūlos, koncentrējos, rakstu un galu galā uzrakstu gandrīz visu, kas ir savarīgs, visu kas ir svarīgs, es teicu - visu, kas ir svarīgs, bet neviens vēl nav reaģējis. Es negribu pieminekli, man nav vajadzīga sumināšana uz Dailes teātra skatuves, par triju zvaigžņu ordeni nav imperatīvs, bet vismaz vienu niecīgu "jā" vai arī "bingo", vai "Bulleye!" es tomēr sagaidu. Pareizāk - gaidu, bet nesagaidu.