Kas ir patiesība? Vai par to labāk domāt, pieņemot skatījumu, ka pastāv no cilvēka neatkarīga realitāte. Patiesība šajā gadījumā jāsaprot kā atbilstība (correspondence). Kā atbilstība starp realitātē esošu lietu/objektu/faktu un cilvēka intelektā formētu ideju.
Vai varbūt pieņemt kādu citu problēmas risinājumu, kā, piemēram, pieņemt, ka patiesība top solidārās komunikācijas formās. Patiesība ir, kā Viljama Džeimsa teiktajā, cilvēku vienošanās par to, kas mums ir labs/izdevīgs, lai tam ticētu.
Katrs lasītājs ir aicināts izteikt savu atbalstu kādam no piedāvātajiem viedokļiem. Telefona līnijas tiek atvērtas
tagad.
Jums ir dots laiks, lai, pietiekoši bieži zvanot pa ekrānā redzamajiem telefona numuriem, galu galā varētu izbaudīt sajūtu, kas rodas, ja saproti, ka tavs viedoklis ir ņemts vērā.
trešdiena, maijs 03, 2006
piektdiena, aprīlis 28, 2006
Kas ir sliekas?
Mīļie draugi! Lūdzu, lūdzu, es jūs lūdzu - nededziniet kūlu! /I. Akurātere/
Jau kuro gadu Latvijas āres pārstaigā nelietīgā sērga, ko ciniskākie bilinguālie asprāši apzīmē ar "cool." Jau kuro gadu Latvijas mēdiji, magi un šamaņi cenšas vest latviešus pie prāta. Bet kā nevar, tā nevar. Latvieši ir, bija un būs aptaurēti - radījumi ar lielām ambīcijām, ar vērstību uz būšanu par radības kroni, tomēr bez jebkādām spējām nostabilizēt savu distanci no lopiņiem. Es tā esmu spiests teikt, nevit tādēļ, ka latvieši dedzina pērno zāli, bet gan tādēļ, ka viņi ir visparastākie cilvēki un viņiem tāpat, kā jebkuram kādas konkrētas sugas pārstāvim, piemīt visas sugas būtiskās īpašības. Runājot par cilvēkiem - stulbums.
Bet atpakaļ pie lietām, t.i. sliekām. Vai jūs kaut reizi ir uzmācies jautājums, ko varam redzēt šā raksta galvgalī? Kas ir sliekas? Ir cilvēki, kas interesējas par šādām lietām un ne mirkli nekavējas kliedēt savu nezināšanas miglu. Ko šie cilvēki dara? Viņi atver meklētājdzinēju www.google.lv (dariet to arī jūs) un neveikli uzsākot sarunu ar internetu, baltajā lodziņā ievada sevi interesējošo jautājumu - kas ir sliekas? (Pamēģiniet arī jūs, fantastiska sajūta pārņem, redzot atbildes uz jautājumiem)
Cilvēku stulbums ir neierobežojams, tomēr ne viss, kas ir stulbums ir stulbums. Tādejādi stulbums tomēr ir ierobežojams.
Nevaru atturēties no mēģinājuma skaidrot, kā kādam cilvēkam varēja ienākt prātā uzdot šādu jautājumu. Kādā vasaras vakarā jūs sēžat sava rančo pagalmā, malkodams padzērienu, blakus kuras jauks, bērza malkas uzturēts kamīns, pie sienas karājas dzeguzēns un blakus, netālu no magnoliju dobes, iesnaudies tavs labākais draugs - cilvēka labākais draugs - suns. Tā un šitā, lasāt periodiku, vērojat saulrietu, strebjat karstu, kad piepeši pamanāt ka no dobes sāk ārā spraukties sīki maltas gaļas pavedieni (tie izskatās pēc tādiem un jūs, pilnīgi pamatoti, secinat, ka tie arī ir mazi maltas gaļas pavedieni). Tie spraucas līdz sasniedz apm. 10cm garumu, tad izbeidzas un kļūst par 10cm gariem maltās gaļas nogrieznīšiem. Tie sāk vārtīties pa dobi, līst zemē un atkal spraukties laukā. Jūs esat neizpratnē: "Kas notiek?" jūs jautājat. "Oho!" jūs izsaucaties. Un tad jūsu labākais draugs - suns - paceļ galvu, novērtē situāciju un ar patiesu izbrīnu saka: "Vau, vau, vai tad galīgi stulbs esi? Vai tad tu neatpazīsti sliekas, vau?" "Nē, kas tas par vārdu? Kas ir sliekas?" skan jūsu atbilde. "Vau, vau, es tač' tu galīgi. Kā var nezināt, kas ir sliekas?" sašutis ir jūsu labākais draugs, bet sašutums izsīkst, kad viņš atkal iemieg. "Bet kas gan ir sliekas?" jūs tik un tā esat neizpratnē. "Kas gan ir sliekas?" Jūs traucaties kājās ieskrienat internetā un meklētājdzinējā ierakstat "kas ir sliekas", nospiežat pogu meklēt, izvēlaties pirmo lapu, kas parādās kā pirmā no atbildēm uz jūsu jautājumu. Jūs izlasat lapu no A līdz Z un saprotat, ka jautājums par sliekām ir nieks salīdzinot ar jautājumiem, kas ir patiesi svarīgi. Jūs sākat domāt, piedzīvojat atklāsmi (kas ir nieks, ja vien ir rūpīgs lasītājs), sajūkat prātā, pārdodat rančo un jūsu labāko draugu - suni - un atlikušo dienas daļu pavadat netālā pīlādža aušejos zaros.
Iesaku arī jums visiem noskaidrot, kas ir sliekas. Un lai šis būtu tikai pirmais no milijons jautājumiem, ko jūs uzdodat, jo uzdot jautājumus ir baigi labi.
Jau kuro gadu Latvijas āres pārstaigā nelietīgā sērga, ko ciniskākie bilinguālie asprāši apzīmē ar "cool." Jau kuro gadu Latvijas mēdiji, magi un šamaņi cenšas vest latviešus pie prāta. Bet kā nevar, tā nevar. Latvieši ir, bija un būs aptaurēti - radījumi ar lielām ambīcijām, ar vērstību uz būšanu par radības kroni, tomēr bez jebkādām spējām nostabilizēt savu distanci no lopiņiem. Es tā esmu spiests teikt, nevit tādēļ, ka latvieši dedzina pērno zāli, bet gan tādēļ, ka viņi ir visparastākie cilvēki un viņiem tāpat, kā jebkuram kādas konkrētas sugas pārstāvim, piemīt visas sugas būtiskās īpašības. Runājot par cilvēkiem - stulbums.
Bet atpakaļ pie lietām, t.i. sliekām. Vai jūs kaut reizi ir uzmācies jautājums, ko varam redzēt šā raksta galvgalī? Kas ir sliekas? Ir cilvēki, kas interesējas par šādām lietām un ne mirkli nekavējas kliedēt savu nezināšanas miglu. Ko šie cilvēki dara? Viņi atver meklētājdzinēju www.google.lv (dariet to arī jūs) un neveikli uzsākot sarunu ar internetu, baltajā lodziņā ievada sevi interesējošo jautājumu - kas ir sliekas? (Pamēģiniet arī jūs, fantastiska sajūta pārņem, redzot atbildes uz jautājumiem)
Cilvēku stulbums ir neierobežojams, tomēr ne viss, kas ir stulbums ir stulbums. Tādejādi stulbums tomēr ir ierobežojams.
Nevaru atturēties no mēģinājuma skaidrot, kā kādam cilvēkam varēja ienākt prātā uzdot šādu jautājumu. Kādā vasaras vakarā jūs sēžat sava rančo pagalmā, malkodams padzērienu, blakus kuras jauks, bērza malkas uzturēts kamīns, pie sienas karājas dzeguzēns un blakus, netālu no magnoliju dobes, iesnaudies tavs labākais draugs - cilvēka labākais draugs - suns. Tā un šitā, lasāt periodiku, vērojat saulrietu, strebjat karstu, kad piepeši pamanāt ka no dobes sāk ārā spraukties sīki maltas gaļas pavedieni (tie izskatās pēc tādiem un jūs, pilnīgi pamatoti, secinat, ka tie arī ir mazi maltas gaļas pavedieni). Tie spraucas līdz sasniedz apm. 10cm garumu, tad izbeidzas un kļūst par 10cm gariem maltās gaļas nogrieznīšiem. Tie sāk vārtīties pa dobi, līst zemē un atkal spraukties laukā. Jūs esat neizpratnē: "Kas notiek?" jūs jautājat. "Oho!" jūs izsaucaties. Un tad jūsu labākais draugs - suns - paceļ galvu, novērtē situāciju un ar patiesu izbrīnu saka: "Vau, vau, vai tad galīgi stulbs esi? Vai tad tu neatpazīsti sliekas, vau?" "Nē, kas tas par vārdu? Kas ir sliekas?" skan jūsu atbilde. "Vau, vau, es tač' tu galīgi. Kā var nezināt, kas ir sliekas?" sašutis ir jūsu labākais draugs, bet sašutums izsīkst, kad viņš atkal iemieg. "Bet kas gan ir sliekas?" jūs tik un tā esat neizpratnē. "Kas gan ir sliekas?" Jūs traucaties kājās ieskrienat internetā un meklētājdzinējā ierakstat "kas ir sliekas", nospiežat pogu meklēt, izvēlaties pirmo lapu, kas parādās kā pirmā no atbildēm uz jūsu jautājumu. Jūs izlasat lapu no A līdz Z un saprotat, ka jautājums par sliekām ir nieks salīdzinot ar jautājumiem, kas ir patiesi svarīgi. Jūs sākat domāt, piedzīvojat atklāsmi (kas ir nieks, ja vien ir rūpīgs lasītājs), sajūkat prātā, pārdodat rančo un jūsu labāko draugu - suni - un atlikušo dienas daļu pavadat netālā pīlādža aušejos zaros.
Iesaku arī jums visiem noskaidrot, kas ir sliekas. Un lai šis būtu tikai pirmais no milijons jautājumiem, ko jūs uzdodat, jo uzdot jautājumus ir baigi labi.
ceturtdiena, aprīlis 27, 2006
Man netīk attaisnoties, gluži pretēji - man pat šķiet, ka neattaisnoties ir stilīgi. Tādēļ es tagad neattaisnojos. Tas, ko es daru ir - paskaidroju, kāpēc KraaAnnaaļu teju simtos mērāmā auditorija jau kādu laiku nesaņem skaidrojumus, vērojumus, karstus rumus. Protams, viss sākās ar aģentleitnanta Troxo tvarstīšanu, tomēr jāātzīst, ka biju pārlieku aizrāvies. Jaunības maksimālisms. (starp citu - vai zinājāt, ka maksimālisma aizsācējs, idejiskais tēvs un pamatnostādņu formulētājs bija neviens cits, kā eminentais jaunlatvietis Maksis Māls? Pārsteidzoši, vai ne?) Tomēr Troxno identitātes meklējumiem ir pielikts punkts. Pilns apstājiens.
Bet, kā saka, galva nav miskaste - tukša jau nestāvēs. Šī brīža aktualitāte ir pasaules čempionāts snukerā (nevis "snūkerī" kā dažam gribētos teikt). Tas nozīmē: 3x3h sesija katru dienu pulksten 12:00, 16:00 un 21:00, 32 uzvarēt alkstoši vīri ar kokiem un koku pagarinātājiem, mašinkas (vai aprindās saukta par "X" [iks]), caurumi, stīvi pingvīni, klap, klap, klap, jē, jē, t.i. aplausi, ovācijas, spriedze, nopūtas, gaviles, uzvaras prieks un zaudējuma rūgtums, setka, karamboļ, bitvaa, uu huu, huuuu. Tas daudz ko izskaidro, vai ne, vai ne? Klau, uzmini, cik ir pulkstenis? Un ko tas nozīmē? Huh?
Bet, kā saka, galva nav miskaste - tukša jau nestāvēs. Šī brīža aktualitāte ir pasaules čempionāts snukerā (nevis "snūkerī" kā dažam gribētos teikt). Tas nozīmē: 3x3h sesija katru dienu pulksten 12:00, 16:00 un 21:00, 32 uzvarēt alkstoši vīri ar kokiem un koku pagarinātājiem, mašinkas (vai aprindās saukta par "X" [iks]), caurumi, stīvi pingvīni, klap, klap, klap, jē, jē, t.i. aplausi, ovācijas, spriedze, nopūtas, gaviles, uzvaras prieks un zaudējuma rūgtums, setka, karamboļ, bitvaa, uu huu, huuuu. Tas daudz ko izskaidro, vai ne, vai ne? Klau, uzmini, cik ir pulkstenis? Un ko tas nozīmē? Huh?
ceturtdiena, aprīlis 20, 2006
Troxno ir ciets rieksts
Pēdējās 6 dienas esmu pavadījis netraujot savu pētniecisko interesi no jautājuma, kura atrisinājumu gaida vai puse cilvēces. Esmu ieguldījis trīs ceturtdaļas no savas kognitīvās kapacitātes, prāta enerģijas un saviem ietaupījumiem, bet šobrīd pa 1 metru garo progresa taisni esmu nogājis labi ja 4 cm. Spēki sāk zust, dzīve rādās nesakārtota un ar katru stundu, ar katru dienas cēlienu arvien vairāk uzmācas domas, ka problēmas risinājums netiks sasniegts manas apzinātās dzīves laikā. Ļoti iespējams, mīklas atrisinājuma svētsaldos augļus baudīs mūsu bērni.
Sākums šķita daudzsološs - aģents Troxno ir tas pats, kas leitnants Troxno. Viņi abi ir viens un tas pats cilvēks. Šķita viss jau ir atrisināts - aģents Toxno ir leitnants Troxno, un leitnants Troxno ir aģents Troxno. Katrs no no nezināmajiem nu kļuvis zināms, izskaidrots, izgaismots izvests saulītē. Tomēr rūpīga darba stundas laboratoriju kambaros izgaismoja ko citu - neizbēgamu patiesību. Šādi skaidrojot abu nezināmo peronības, mēs nokļūstam spirālē un galu galā no skaidrības viens čiks vien iznāk. Mēs nevarm skaidrot aģenta Troxno personību ar leitnanta Troxno personību. Tobiš - varam, bet tam nav jēgas, jo mēs taču nezinām, kas ir leitnants Troxno. Vai redzat argumenta ieciklētību? Vai saprotat to izmisumu?
Bet es nenolaidu galvu, atvēru maku un noalgoju brigādi, kas visā pasaulē un līdz ar to visā pasaules telpā, izķertu visu iespējamo informāciju par aģentleitnantu Troxno. Uzzināju sekojošo - visticamāk Troxno ir superslepens aģentleitnants. Visslepenākais no visslepenākajiem starp visslepenākajiem. Rādās, ka viņš guvi maģistra un maģistra grādu superslepenībā, Kembridžas universitātē. Tāpat domāju, ka nebūšu kļūdījies, ja teikšu, ka Troxno 15 gadus vadījis supersuperslepenības kvartālu pašā laimes un nelaimes zemē. Viņš rakstījis daudz superslepenu akadēmisku rakstu par to, kas ir slepens un kas nav slepens. Galu galā aģentleitnants Troxno nogājis pagrīdē, tādejādi kļūdams vēl desmitreiz slepenāks.
Ko rāda fakti? Neko. Internets ir sazvērējies un neko nerāda. Mēģiniet ierakstīt Troxno vārdu kādā interneta resursu pārmeklētājā. Ko jūs atradīsiet? Neko? Nē, ne gluži neko. Kādā brazīlijas ciematā, netālu no argentīnas robežas, strādā un mācās Troxno sekotāji. Skolnieki. Desaipļi. Bet viņi ir mazāk slepeni un tādēļ viņus var it viegli atmaksot. Tomēr, pārējie ieraksti ir manis paša izdarītas piezīmes. Visi gali ūdenī. Un tie, kas nav ūdenī, atduras pret manu pētniecisko laboratoriju.
Esmu izputināts, sabeidzis veselību, zaudējis savu sociālo ietekmi, sasmērējis smokingu un noguris no Troxno meklēšanas. Man nav jāataisnojas un es to nedarīšu. Man nav jāmeklē argumenti, kāpēc es pārstāju meklēt aģentleitnantu Troxno. Tas man nav jādar un es to nedarīšu. Es vienkārši gribu viņu vairs nemeklēt. Un vēl - negribu meklēt. Turkāt - kāpēc man tas būtu jādara. Es uzskatu, ka man nav nekādu pienākumu. Es jau tā esmu iztērējis kaudzi naudas un maisu dzīves enerģijas un man nevienam nav jāattaisnojas, kāpēc es kaut ko daru vai nedaru. Nevienam. Un tādēļ es arī neeattaisnošos. Jā, nē.
Sākums šķita daudzsološs - aģents Troxno ir tas pats, kas leitnants Troxno. Viņi abi ir viens un tas pats cilvēks. Šķita viss jau ir atrisināts - aģents Toxno ir leitnants Troxno, un leitnants Troxno ir aģents Troxno. Katrs no no nezināmajiem nu kļuvis zināms, izskaidrots, izgaismots izvests saulītē. Tomēr rūpīga darba stundas laboratoriju kambaros izgaismoja ko citu - neizbēgamu patiesību. Šādi skaidrojot abu nezināmo peronības, mēs nokļūstam spirālē un galu galā no skaidrības viens čiks vien iznāk. Mēs nevarm skaidrot aģenta Troxno personību ar leitnanta Troxno personību. Tobiš - varam, bet tam nav jēgas, jo mēs taču nezinām, kas ir leitnants Troxno. Vai redzat argumenta ieciklētību? Vai saprotat to izmisumu?
Bet es nenolaidu galvu, atvēru maku un noalgoju brigādi, kas visā pasaulē un līdz ar to visā pasaules telpā, izķertu visu iespējamo informāciju par aģentleitnantu Troxno. Uzzināju sekojošo - visticamāk Troxno ir superslepens aģentleitnants. Visslepenākais no visslepenākajiem starp visslepenākajiem. Rādās, ka viņš guvi maģistra un maģistra grādu superslepenībā, Kembridžas universitātē. Tāpat domāju, ka nebūšu kļūdījies, ja teikšu, ka Troxno 15 gadus vadījis supersuperslepenības kvartālu pašā laimes un nelaimes zemē. Viņš rakstījis daudz superslepenu akadēmisku rakstu par to, kas ir slepens un kas nav slepens. Galu galā aģentleitnants Troxno nogājis pagrīdē, tādejādi kļūdams vēl desmitreiz slepenāks.
Ko rāda fakti? Neko. Internets ir sazvērējies un neko nerāda. Mēģiniet ierakstīt Troxno vārdu kādā interneta resursu pārmeklētājā. Ko jūs atradīsiet? Neko? Nē, ne gluži neko. Kādā brazīlijas ciematā, netālu no argentīnas robežas, strādā un mācās Troxno sekotāji. Skolnieki. Desaipļi. Bet viņi ir mazāk slepeni un tādēļ viņus var it viegli atmaksot. Tomēr, pārējie ieraksti ir manis paša izdarītas piezīmes. Visi gali ūdenī. Un tie, kas nav ūdenī, atduras pret manu pētniecisko laboratoriju.
Esmu izputināts, sabeidzis veselību, zaudējis savu sociālo ietekmi, sasmērējis smokingu un noguris no Troxno meklēšanas. Man nav jāataisnojas un es to nedarīšu. Man nav jāmeklē argumenti, kāpēc es pārstāju meklēt aģentleitnantu Troxno. Tas man nav jādar un es to nedarīšu. Es vienkārši gribu viņu vairs nemeklēt. Un vēl - negribu meklēt. Turkāt - kāpēc man tas būtu jādara. Es uzskatu, ka man nav nekādu pienākumu. Es jau tā esmu iztērējis kaudzi naudas un maisu dzīves enerģijas un man nevienam nav jāattaisnojas, kāpēc es kaut ko daru vai nedaru. Nevienam. Un tādēļ es arī neeattaisnošos. Jā, nē.
ceturtdiena, aprīlis 13, 2006
Kurpe numur trīs
Trīs aktualitātes, kurām pievērsīšos secīgi:
1) Ir ceturtdiena. Ļoti patīkama pārmaiņa. Nezinātājam paskaidroju -- ir arī tā, ka nav ceturtdienu. Ne jau ceturtdienās nav ceturtdienu, dumiķi, bet gan nekad nav. Jo nevar pateikt, ka, piemēram trešdienā nav ceturtdienas, jo trešdienā ir trešdiena. Jo ceturtdienas nebūšana, par kuru runāju, ir atšķirīga no ceturtdienas nebūšanas, par kuru mēs droši varam teikt, ka tā ir pirmdienās, otrdienās, trešdienās, piektdienās, sestdienās un svētdienās. Manis minētā ceturdienas nebūšana ir fundamentālāka. Tā ir iztrūkšana, tajā laikā, kad pēc visiem likumiem ceturtdienai būtu jābūt.
2) Aģents Troxno ir tas pats cilvēks, kas leitnants Troxno!! To sapratu tikai vakar, bet, diemžēl, interneta piekļuve nebija pieejama un nespēju savu atklājumu dokumentēt. Paskaidroju sīkāk - līdz šim figurēja 2 dažādi tēli - aģents Troxno un leitnants Troxno. Ļaudis lika likmes, dzēra tēju un zīlēja biezumos, zīmēja funkcijas, apšuva aizkarus, klausījās muzonu, bet nekādīgi nespēja saprast, kas gan ir noslēpumainais aģents Troxno. Tikpat lielas pūles ļaudis pielika, lai noskaidrotu leitnanta Troxno identitāti. Meklētājus (skaidrības labad) varam iedalīt 3 grupās: a) tie, kas meklēt tikai noslēpumainā aģenta Troxno identitāti; b) tie, kas meklē gan noslēpumainā aģenta Troxno, gan leitnanta Troxno personību noslēpumus; c) tie, kas kaislīgi vēlētos uzzināt, kas patiesībā ir leitnants Troxno.
Nē, nekādas izrēķināšanās nenotika. Tas galvenokārt bija pateicoties b) grupai. Tā bija kā tilts starp a) un c) grupām.
Nu jā, bet vakar uzzināju, ka aģents Troxno ir tas pats, kas leitnants Troxno. Mīļie ļaudis, jums vairs nav jautājumu, kas būtu bez atbildes. Ja man jāveic secinājumi, lūdzu -- vissliktāk jūtas b) grupas ļaudis. Viņiem joprojām ir jautājumi. Pareizāk -- ir tikai viens jautājums. Kas ir aģents Troxno jebšu leitnants Troxno?
3) Daži dzīvnieki dzīvo mežā, daži dzīvo pļavās, daži dzīvnieki dzīvo zoodārzos, daži dzīvnieki dzīvo mājās un tiek saukti par mājdzīvniekiem, daži dzīvo antarktīdā un ir pingvīni, daži dzīvnieki ir izbāzeņi, daži ir lieli un visi pārējie dzīvo citur, tiek saukti savādāk un ir savādāki.
1) Ir ceturtdiena. Ļoti patīkama pārmaiņa. Nezinātājam paskaidroju -- ir arī tā, ka nav ceturtdienu. Ne jau ceturtdienās nav ceturtdienu, dumiķi, bet gan nekad nav. Jo nevar pateikt, ka, piemēram trešdienā nav ceturtdienas, jo trešdienā ir trešdiena. Jo ceturtdienas nebūšana, par kuru runāju, ir atšķirīga no ceturtdienas nebūšanas, par kuru mēs droši varam teikt, ka tā ir pirmdienās, otrdienās, trešdienās, piektdienās, sestdienās un svētdienās. Manis minētā ceturdienas nebūšana ir fundamentālāka. Tā ir iztrūkšana, tajā laikā, kad pēc visiem likumiem ceturtdienai būtu jābūt.
2) Aģents Troxno ir tas pats cilvēks, kas leitnants Troxno!! To sapratu tikai vakar, bet, diemžēl, interneta piekļuve nebija pieejama un nespēju savu atklājumu dokumentēt. Paskaidroju sīkāk - līdz šim figurēja 2 dažādi tēli - aģents Troxno un leitnants Troxno. Ļaudis lika likmes, dzēra tēju un zīlēja biezumos, zīmēja funkcijas, apšuva aizkarus, klausījās muzonu, bet nekādīgi nespēja saprast, kas gan ir noslēpumainais aģents Troxno. Tikpat lielas pūles ļaudis pielika, lai noskaidrotu leitnanta Troxno identitāti. Meklētājus (skaidrības labad) varam iedalīt 3 grupās: a) tie, kas meklēt tikai noslēpumainā aģenta Troxno identitāti; b) tie, kas meklē gan noslēpumainā aģenta Troxno, gan leitnanta Troxno personību noslēpumus; c) tie, kas kaislīgi vēlētos uzzināt, kas patiesībā ir leitnants Troxno.
Nē, nekādas izrēķināšanās nenotika. Tas galvenokārt bija pateicoties b) grupai. Tā bija kā tilts starp a) un c) grupām.
Nu jā, bet vakar uzzināju, ka aģents Troxno ir tas pats, kas leitnants Troxno. Mīļie ļaudis, jums vairs nav jautājumu, kas būtu bez atbildes. Ja man jāveic secinājumi, lūdzu -- vissliktāk jūtas b) grupas ļaudis. Viņiem joprojām ir jautājumi. Pareizāk -- ir tikai viens jautājums. Kas ir aģents Troxno jebšu leitnants Troxno?
3) Daži dzīvnieki dzīvo mežā, daži dzīvo pļavās, daži dzīvnieki dzīvo zoodārzos, daži dzīvnieki dzīvo mājās un tiek saukti par mājdzīvniekiem, daži dzīvo antarktīdā un ir pingvīni, daži dzīvnieki ir izbāzeņi, daži ir lieli un visi pārējie dzīvo citur, tiek saukti savādāk un ir savādāki.
Gaidu
Es nezinu - smiet vai raudāt? Esmu guvis pastiprinātu apstiprinājumu, ka cilvēki, kas slēpjas zem ciparu virtenēm (IP adresēm), kuras uzskaita mans Bloga Skaitītājs (BS), ir pilnīgi nesaprotoši. Es pūlos, koncentrējos, rakstu un galu galā uzrakstu gandrīz visu, kas ir savarīgs, visu kas ir svarīgs, es teicu - visu, kas ir svarīgs, bet neviens vēl nav reaģējis. Es negribu pieminekli, man nav vajadzīga sumināšana uz Dailes teātra skatuves, par triju zvaigžņu ordeni nav imperatīvs, bet vismaz vienu niecīgu "jā" vai arī "bingo", vai "Bulleye!" es tomēr sagaidu. Pareizāk - gaidu, bet nesagaidu.
piektdiena, aprīlis 07, 2006
Meli
Zini, kur ir problēma? Problēma ir tā, ka visi izņemot Krūzi melo. Saproti - Krūze nemelo, bet VISI melo. Vai melot būtu pareizais vārds? Nē, preizāk būtu: melš, saka nepatiesību, safabricē visu, stumj bezsakaru, melš niekus, stāsta to, kā nav. Lai iejustos, iespējams, šādi uzvedinājumi palīdzēs:
1) Tu esi mazs bērns, tu kaut ko stāsti, bet tev netic. Vienkārši netic. Stāsta tev kaut ko citu, pilnīgi pretēju. Labsirdīgi vīri ar zilām acīm smaida un saka, ka, piemēram, tu esi stārķis. Vai ka kubs ir lode (kas nebūt tā nav). Saproti, šie cilvēki, nevis vienkārši melo, bet bezkaunīgi melo. Tu viņam pasaki - es zinu, ka tu melo, bet šis tikai turpina -- jā, es tevi saprotu. Tiešām. Jā, viss skaidrs. Es nokārtošu, ka viss tiek savest kārtībā. Jūs, stārķa kungs, varat neuztraukties. Viss ir kārtībā. -- Es neesmu stārķis, es esmu es! -- Ak tā, es saprotu...
2) Varbūt viņi nezina, ka viņi melo? Es par to šaubos, turklāt - kāpēc viņi neklausās, ko saki? Pat, ja nezina, tāpat melo.
3) Francs Kafka. Tieši tā. Viens no trim vaļiem, uz kura spurām balstās visa modernā literatūra. Malacis. Viņš nemelo. nē! Viņš vērš nevērīgā lasītāja uzmanību uz to, ka visi kāš nelaimīgo K. Visu laiku sūta signālus, kas vēsta -- viss ir kārtībā. Mēs tikai izliekamies, ka melojam; īstenībā te viss tūlīt beigsies un neskaidrības plīvurs tiks aizvākts. Ņehuja, ne ko tādu viņi neizdara. Viņi paķer nelaimīgo K. un kaut kur noslaktē. Vāks.
Man ir smagas aizdomas, ka tu neko nesaprati, vai arī, ja tev šķiet, ka tu kaut ko saprati, tev tikai šķiet, ka saprati. Ja tu zinātu, kas melo un kāpēc melo, un faktiski - vissvarīgāk, ka vispār kāds melo, tu paķertu krūzi, uzgatavotu jaunu blogu, kur pārkopēt šo ierakstu, vai arī sparīgi rakstītu piekrītošus komentārus zem šī raksta.
Nu jā, es tā arī domāju.
1) Tu esi mazs bērns, tu kaut ko stāsti, bet tev netic. Vienkārši netic. Stāsta tev kaut ko citu, pilnīgi pretēju. Labsirdīgi vīri ar zilām acīm smaida un saka, ka, piemēram, tu esi stārķis. Vai ka kubs ir lode (kas nebūt tā nav). Saproti, šie cilvēki, nevis vienkārši melo, bet bezkaunīgi melo. Tu viņam pasaki - es zinu, ka tu melo, bet šis tikai turpina -- jā, es tevi saprotu. Tiešām. Jā, viss skaidrs. Es nokārtošu, ka viss tiek savest kārtībā. Jūs, stārķa kungs, varat neuztraukties. Viss ir kārtībā. -- Es neesmu stārķis, es esmu es! -- Ak tā, es saprotu...
2) Varbūt viņi nezina, ka viņi melo? Es par to šaubos, turklāt - kāpēc viņi neklausās, ko saki? Pat, ja nezina, tāpat melo.
3) Francs Kafka. Tieši tā. Viens no trim vaļiem, uz kura spurām balstās visa modernā literatūra. Malacis. Viņš nemelo. nē! Viņš vērš nevērīgā lasītāja uzmanību uz to, ka visi kāš nelaimīgo K. Visu laiku sūta signālus, kas vēsta -- viss ir kārtībā. Mēs tikai izliekamies, ka melojam; īstenībā te viss tūlīt beigsies un neskaidrības plīvurs tiks aizvākts. Ņehuja, ne ko tādu viņi neizdara. Viņi paķer nelaimīgo K. un kaut kur noslaktē. Vāks.
Man ir smagas aizdomas, ka tu neko nesaprati, vai arī, ja tev šķiet, ka tu kaut ko saprati, tev tikai šķiet, ka saprati. Ja tu zinātu, kas melo un kāpēc melo, un faktiski - vissvarīgāk, ka vispār kāds melo, tu paķertu krūzi, uzgatavotu jaunu blogu, kur pārkopēt šo ierakstu, vai arī sparīgi rakstītu piekrītošus komentārus zem šī raksta.
Nu jā, es tā arī domāju.
Triole "labaakaa-mēle-dzejnieks"
Labdien, kā jums sokas? Āaa, prieks dzirdēt - man vienmēr bijis prieks par cilvēkiem, kas ir laimīgi. Kāpēc? Ne jau tādēļ, ka es tāds nebūtu. Gluži otrādi, man ir visi priekšnoteikumi būt tik priecīgam kā priecīgākajiem no priecīgākajiem. Es priecājos, ja cilvēki priecājas. Tieši tā. Tieši tādēļ man tik mīļa dziesma, kuras vārdus meklējiet šeit. Smieties, sadoties rokās, lēkāt, atbrīvot sejas muskulatūru, lai ļautu tajā ieplūst patiesi patiesam samaidam. Uzvilkt baltu kreku un skriet pa pļavām un lek pāri sniegpulkstenītēm, kārkliem, pienenēm, brūnaļām, ausainēm, piena kannām, mīlētājiem un grābekļiem. Neuzkāpt uz grābekļa, bet iekrist mīlētājā un pašam kļūt par mīlētāju. Un skrējiens/lidojiens turpinās. Ūuuu, īiiiiii, ku' feini.
Šobrīd būtu īstais laiks pajautāt, kā jūtos es. Es jūtos sūdīgi. Fiziskie spēki man pametuši, ir grūti piecelties no krēsla, tagad man onkulis no datora saka - "You are so beautiful to me!", manas rokas? - tās ir atbalstītas pret galdu un prakstiski nekustas, tikai pirksti skraida pa tastatūru, mans ķermenis ir tik tukšs (bezspēcīgs), kā dažu labu reizi mans prāts. Briesmīgi! Bet viss sākas tik nevainīgi - es noskatījos divas Latvijas pagrīdē itin populāras, kā saka - uz izķeršanu esošas mega-sega-dzega-tērga-purga(torija)-(tit)urga-žļurga-surga populāras video filmas ("Banālais Kanāls" un "labaakaa aarzemju iifilma latvieshu valodaa" - tieši tā, par brangu samaksu, dārgais neko-no-īsta-kino-nebaudījušais lasītāj, es tev norādīšu procedūru, kas ļautu tev kvalificēties rindai uz šo filmu uzsūkšanu), pasūtīju nezināmas izcelsmes mēli (nu mēles izcelsme ir mute, tas ir skaidrs, bet kas (kurš/kāds) ir mutes izcelsme?), apēdu to, izkalkulējo tos apstākļus/faktorus/fenomenus/jēdzienus/apjēgumus, kuri ir jebkuras problēmas, sarežģījuma, Neskaidrības, bezjēzības, jēdzības ļer ļer pamatā, noformulēju fundametālu jebkura cilvēka kritiku, izplānoju savu dzīvi un galu galā iekritu īsā (toties murgpilnā) miegā. Viss beidzās ar kārtējo dienas iztrūkumu manos ledgeros, T-accountos un visādos šītos. Tad bija ceturtdiena, tagad ir piektdiena, kas būs nākamā?
Šobrīd apsveru sekojošus turpmākās rīcības plānus:
1) Skatīties Vakara interviju pa tv.lv
2) Iekrist krēslā vai gultā, izkārt mēli un analizēt savu kāju sāpes
3) Iepazīstināt lasītāju ar viņu pašu. Norādīt, ka pastāv 3 iespējas: 1) viņš ir nekrietnelis/skauģis/nodevējs; 2) viņš ir dumš; 3) viņš tomēr nelasa šo (to) rakstu un tātad nav lasītājs
4) dzert tēju
5) izslēgt televīzoru (bet tas nav iespējams, jo kāds to televīzoru skatās)
6) lasīt kaut ko no filosofijas (e.g. Rortiju, Hēgeli, Nīči vai kādu no amerikāņu valodas fil džekiem)
7) man sāp kājas un nav spēka
8) es nezinu; kaut ko citu.
Vēlētos visu (šeit- ierakstu, globālāk - visu visu) beigt ar dzejas rindām. Tieši dzeja ir glābiņš, kad nekas cits nespēj palīdzēt. Diemžēl ir problēma, ka pārsvarā visi dzejnieki ir debili, neizglītoti jūtu cilvēki, kas, par nožēlu, viņiem liedz rakstīt dzeju par to, par ko jāraksta. Velna milti - viss jādara pašam:
Kūze melnu caurumu dobj,
Tai pārliecība osīs vīd
Bet paklau, krūze, jopcig
Nu nafig tu to visu dari?
/Kalnu Māris/
Šobrīd būtu īstais laiks pajautāt, kā jūtos es. Es jūtos sūdīgi. Fiziskie spēki man pametuši, ir grūti piecelties no krēsla, tagad man onkulis no datora saka - "You are so beautiful to me!", manas rokas? - tās ir atbalstītas pret galdu un prakstiski nekustas, tikai pirksti skraida pa tastatūru, mans ķermenis ir tik tukšs (bezspēcīgs), kā dažu labu reizi mans prāts. Briesmīgi! Bet viss sākas tik nevainīgi - es noskatījos divas Latvijas pagrīdē itin populāras, kā saka - uz izķeršanu esošas mega-sega-dzega-tērga-purga(torija)-(tit)urga-žļurga-surga populāras video filmas ("Banālais Kanāls" un "labaakaa aarzemju iifilma latvieshu valodaa" - tieši tā, par brangu samaksu, dārgais neko-no-īsta-kino-nebaudījušais lasītāj, es tev norādīšu procedūru, kas ļautu tev kvalificēties rindai uz šo filmu uzsūkšanu), pasūtīju nezināmas izcelsmes mēli (nu mēles izcelsme ir mute, tas ir skaidrs, bet kas (kurš/kāds) ir mutes izcelsme?), apēdu to, izkalkulējo tos apstākļus/faktorus/fenomenus/jēdzienus/apjēgumus, kuri ir jebkuras problēmas, sarežģījuma, Neskaidrības, bezjēzības, jēdzības ļer ļer pamatā, noformulēju fundametālu jebkura cilvēka kritiku, izplānoju savu dzīvi un galu galā iekritu īsā (toties murgpilnā) miegā. Viss beidzās ar kārtējo dienas iztrūkumu manos ledgeros, T-accountos un visādos šītos. Tad bija ceturtdiena, tagad ir piektdiena, kas būs nākamā?
Šobrīd apsveru sekojošus turpmākās rīcības plānus:
1) Skatīties Vakara interviju pa tv.lv
2) Iekrist krēslā vai gultā, izkārt mēli un analizēt savu kāju sāpes
3) Iepazīstināt lasītāju ar viņu pašu. Norādīt, ka pastāv 3 iespējas: 1) viņš ir nekrietnelis/skauģis/nodevējs; 2) viņš ir dumš; 3) viņš tomēr nelasa šo (to) rakstu un tātad nav lasītājs
4) dzert tēju
5) izslēgt televīzoru (bet tas nav iespējams, jo kāds to televīzoru skatās)
6) lasīt kaut ko no filosofijas (e.g. Rortiju, Hēgeli, Nīči vai kādu no amerikāņu valodas fil džekiem)
7) man sāp kājas un nav spēka
8) es nezinu; kaut ko citu.
Vēlētos visu (šeit- ierakstu, globālāk - visu visu) beigt ar dzejas rindām. Tieši dzeja ir glābiņš, kad nekas cits nespēj palīdzēt. Diemžēl ir problēma, ka pārsvarā visi dzejnieki ir debili, neizglītoti jūtu cilvēki, kas, par nožēlu, viņiem liedz rakstīt dzeju par to, par ko jāraksta. Velna milti - viss jādara pašam:
Kūze melnu caurumu dobj,
Tai pārliecība osīs vīd
Bet paklau, krūze, jopcig
Nu nafig tu to visu dari?
/Kalnu Māris/
ceturtdiena, aprīlis 06, 2006
Viktorīma
Iedomājamies sitāciju, kad teikums jābeidz ar vārdu vai frāzi, kas liekama pēdiņās. Vēlētos auditorijai jautāt - kur liksim punktu? Pirms vai pēc aizslēdzošajām pēdiņām?
Paldies,
Empedokls
Paldies,
Empedokls
trešdiena, aprīlis 05, 2006
Idiots
Apetīte rodas ēdot. Neēdod apetīte nerodas. Ēdot sēnes, rodas halucinācijas. Sēnes neēdot, halucināciju nav. Bet, ja sēnes nav ēstas un halucinācijas tomēr ir, to iemesls nav sēnēs. Šādā gadījumā iemesls varētu slēpties vecās olās, darba vietā, kādā grāmatā vai arī (kas ir visticamākais) kādā ķīmisku vielu miksējumā.
Pārdomas turpināšu aptuveni pārstāstot mana iemīļotāko fragmentu no Dostojevska romāna "Idiots". Lūk:
ļer ļer ļer ļer, bū ūāaa bū, ļer ļer ūaa ļer ļer ļer ļer un ļer bū ūt (bū bū bū ū ū ļer ļer - viņš it kā iekavās piebilda) ļēr ļer ēr ber bu bu.
Ārkārtīgi asprātīgi, vai ne? Bet grūti saprast, kas ir tik jauks un iecienāms augstāk minētā romāna ekstraktā. Un vispār, kas te par muļķībām sarakstītas. Mieru! Ļaujiet - paskaidrošu.
Es nevaru lepoties ar lielisku ilgtermiņa atmiņu. Nevar atcerēties detaļas, sīkumus, kruzuļus utt. (Ilgi varu atcerēties saistības, sakarības, attiecības, pamatus, lietu būtības). [Jāatzīst, ka man ir tuvu vai fenomenāla (vismaz attiecība pret vidējo vidējo cilvēku) īstermiņa atmiņa (tā, kas kompjūteriem saucas RAM). Varu atcerēties dzejoļus, burtus, skaitļus, citātus, intonācijas, bet tas pagaist, kad vairs nav aktuāls.] Tāpēc grūti atcerēties precīzu tekstu, precīzus vārdus, kas veidoja manis izcelto frāzi "Idiotā." Un tāpēc es tos vārdus, kurus nevarēju atcerēties aizvietoju ar tukšām skaņkopām (e.g. ļer vai bu). Tomēr, ja lasītājs tā vēlas, varu rekonstruēt šo ekstraktu, aizstājot nebūtiskos vārdus ar paša izdomātiem, tajā paša laikā saglabājot frāzes kontekstu:
Pārdomas turpināšu aptuveni pārstāstot mana iemīļotāko fragmentu no Dostojevska romāna "Idiots". Lūk:
ļer ļer ļer ļer, bū ūāaa bū, ļer ļer ūaa ļer ļer ļer ļer un ļer bū ūt (bū bū bū ū ū ļer ļer - viņš it kā iekavās piebilda) ļēr ļer ēr ber bu bu.
Ārkārtīgi asprātīgi, vai ne? Bet grūti saprast, kas ir tik jauks un iecienāms augstāk minētā romāna ekstraktā. Un vispār, kas te par muļķībām sarakstītas. Mieru! Ļaujiet - paskaidrošu.
Es nevaru lepoties ar lielisku ilgtermiņa atmiņu. Nevar atcerēties detaļas, sīkumus, kruzuļus utt. (Ilgi varu atcerēties saistības, sakarības, attiecības, pamatus, lietu būtības). [Jāatzīst, ka man ir tuvu vai fenomenāla (vismaz attiecība pret vidējo vidējo cilvēku) īstermiņa atmiņa (tā, kas kompjūteriem saucas RAM). Varu atcerēties dzejoļus, burtus, skaitļus, citātus, intonācijas, bet tas pagaist, kad vairs nav aktuāls.] Tāpēc grūti atcerēties precīzu tekstu, precīzus vārdus, kas veidoja manis izcelto frāzi "Idiotā." Un tāpēc es tos vārdus, kurus nevarēju atcerēties aizvietoju ar tukšām skaņkopām (e.g. ļer vai bu). Tomēr, ja lasītājs tā vēlas, varu rekonstruēt šo ekstraktu, aizstājot nebūtiskos vārdus ar paša izdomātiem, tajā paša laikā saglabājot frāzes kontekstu:
Un viņš teica - labi, lai notiek; es, brāl, vispār dažreiz tieku nodarbināts citu darīšanās. Bet spried pats: man taču dažs labs arī uzticas tikai tāpēc, ka neesmu pļāpa. Kā tad lai es tev stāstu? (jo stāstīt nozīmē izkratīt savu sirdi - viņš it kā iekavās piebilda) Tad neņem ļaunā, ja pastāstīšu vispārīgos vilcienos, pārāk vispārīgos, tikai tādēļ vien, ka.....
Boldā iekrāsots pats svarīgākais. Cilvēks kaut ko saka un it kā iekavās piebilst kaut ko, kas nav tik svarīgs, bet tomēr attiecas uz sacīto. Bet pigori ir tur, ka tas, ko cilvēks it kā iekavās piebilst, arī pašā tekstā ir ietverts iekavās. Es domāju, ka atjautīgie lasītāji nojautīs, ko vēlos pateikt. Kļova, vai ne?
(Turpmāk sacīto gribētu it kā likt iekavās - taisnības labad jāsaka, ka augstāk minēto frāzi neesmu izdomājis es, bet gan tas F. Dostojevskis. Romāna "Pazemotie un apvainotie" latviešu izdevuma 192.lpp lasām šos pašu vārdus. Izceltais teksts, protams, ir manis apbrīnotais konstrukts no tā paša autora romāna "Idiots".)
Šis ieraksts bija par sēnēm, halucinācijām, Dostojevska "Idiota" fragmentu, manu atmiņu (gan ilg- gan īstermiņa), par uzticēšanos tiem, kas nepļāpā un visbeidzot - par pigoriem.
Memo
Cienījamais lasītāj,
Lai kā arī mēs censtos izskaust liekvārdību, šis negantais ieradums atkal un atkal ķer kādu no mūsu rakstītājiem. Tā vietā, lai rakstītu 'Filosofija ir Tāds un tāds raksts", tika izvērsts nekvalitatīvs murgs ar izteiktu satura, satvara, atvara un asprātību trūkumu.
Atvainojamies rakstītāja vietā, savā vietā un sēdvietā.
Ar cieņu,
Vombati
Lai kā arī mēs censtos izskaust liekvārdību, šis negantais ieradums atkal un atkal ķer kādu no mūsu rakstītājiem. Tā vietā, lai rakstītu 'Filosofija ir Tāds un tāds raksts", tika izvērsts nekvalitatīvs murgs ar izteiktu satura, satvara, atvara un asprātību trūkumu.
Atvainojamies rakstītāja vietā, savā vietā un sēdvietā.
Ar cieņu,
Vombati
otrdiena, aprīlis 04, 2006
Kas ir...
Ja jau esmu ķēries klāt (patiesībā, daudz pareizāk būtu teikt - esmu atvēries [pret pasauli]) un sācis stāstīt, kā lietas ir, pie vienas reizes atrisināšu arī jautājumu, par kuru (faktiski paradoksālā kārtā (un kas vēl paradoksālāk -- viņi paši to neuzskata par paradoksālu)) paši šie ļaudi nemāk atrisināt.
Es domāju filosofus. Zirglopam jājautā, kas ir zirglopība, jo tas (zirglops) par to vislabāk zina. Bet tam draņķa filosofam neko tādu nevar pajautāt. Viņš teiks, ka neko nezina un turpinās filosofēt, bet nevarēs sniegt atbildi uz mani interesējošo jautājumu. (par šīs situācijas apsurudumu, paradoksiālismu, neprātību un neprātību lasiet turpmākajās dienās) (kaut kur).
Nu jā, ir tieši tā - filosofs nezina, kas ir filosofija. Phu, smieklīgi. Atlaist viņu, nekavējoties atlaist. Lai taisās, ka tiek. Nav ko ēst svešu maizi, ja nevar neko pateikt. Prom, ko kājas nes!!
Nemaz nerādiet uz mani ar savu tuklo pirkstu! Es? Es zinu! Es zinu, kas ir filosofija. Ka ņefig. Atbildi? Tā [atbilde -tulk.] atkal būs īsa, piesātināta, pēc kuras kā katru reizi iestāsies tukšums, pasīkums, spēku izsīkums. Filosofija ir tepat. Vienu ierakstu zemāk. Raksts ar nosaukumu "Par ko ir jārunā" ir filosofija. Šokējoši? Šķita, ka tas ir kaut kruts, ar ko var nodarboties padzīvojuši lecīgi ļaudis? Nē, viņi neko nezina,'reālā filosofija ir te (pareizāk - tur).
Es domāju filosofus. Zirglopam jājautā, kas ir zirglopība, jo tas (zirglops) par to vislabāk zina. Bet tam draņķa filosofam neko tādu nevar pajautāt. Viņš teiks, ka neko nezina un turpinās filosofēt, bet nevarēs sniegt atbildi uz mani interesējošo jautājumu. (par šīs situācijas apsurudumu, paradoksiālismu, neprātību un neprātību lasiet turpmākajās dienās) (kaut kur).
Nu jā, ir tieši tā - filosofs nezina, kas ir filosofija. Phu, smieklīgi. Atlaist viņu, nekavējoties atlaist. Lai taisās, ka tiek. Nav ko ēst svešu maizi, ja nevar neko pateikt. Prom, ko kājas nes!!
Nemaz nerādiet uz mani ar savu tuklo pirkstu! Es? Es zinu! Es zinu, kas ir filosofija. Ka ņefig. Atbildi? Tā [atbilde -tulk.] atkal būs īsa, piesātināta, pēc kuras kā katru reizi iestāsies tukšums, pasīkums, spēku izsīkums. Filosofija ir tepat. Vienu ierakstu zemāk. Raksts ar nosaukumu "Par ko ir jārunā" ir filosofija. Šokējoši? Šķita, ka tas ir kaut kruts, ar ko var nodarboties padzīvojuši lecīgi ļaudis? Nē, viņi neko nezina,'reālā filosofija ir te (pareizāk - tur).
Par ko ir jārunā
Zelēju vistas ruletes šķēli un man blakus stāv siera rika, kuru gaida ruletei līdzīgs liktenis.
Bet nu pie lietas - pavisam nesen kādā globāla mēroga literārā notikumā (fenomenā) bija tas gods, tā bauda lasīt šādas rindas:
Jau piecus darba ceelienus
Es skaitu zelta sliekas
Man pieder liela garaazha
Kur sliekas guleet liekas
Jā, tieši tā. Tavas aizdomas tiek apstiprinātas. Tas IR dzejoli. Tā IR dzeja. Te ir melns uz balta uzrakstīta poēzija. Nevar teikt, ka pegazs te blakus nav stāvējis. Ir, ir, ir. Un ne tikai stāvējis, pegazs ir te sēdējis, lēkājis, dejojis, dziedājis, bijis iesaistījies.
Labi, pietiks liekvārdības. Lai taupītu papīru un visu ko citu, turpmāko argumentāciju piedāvāšu izvirzot premisas, kuras kombinējot tiks veidoti loģiski slēdzieni. Paskaidrojumu nebūs.
1) Mēs visi kaut ko gribam.
2) Sauksim to par patiesību.
3) Mēs visi gribam patiesību sasniegt.
4) Patiesība nav Rīga, ar vilcienu neaizbrauksi.
5) Mēs visi domājam vai arī nedomājam, bet tas pat nav tik svarīgi.
6) Mēs visi runājam, ar to pietiek.
7) Vienīgi ar runāšanu var sasniegt patiesību (bet var arī nesasniegt).
8) Patiesība ir tur ārā.
9) Mēs runājam par kaut ko lietojot vārdus.
10) Par kaut ko var runāt tikai lietojot vārdus. Citādi nevar.
11) Tātad - par kaut ko runājot, mēs rīkojamies tā, ka citādi nemaz nevarētu rīkoties.
12) Mēs lietojam vārdus, lai runātu par to, par ko var runāt tikai lietojot vārdus jebšu lietojam vārdus, lai runātu par vārdiem.
13) Tad, kad runājam par kaut ko, mēs esam vārdu aplī. Vārdi atsaucas uz vārdiem, kas atsaucas uz vārdiem. Atsaucas uz sevi.
14) Tātad, patiesību nevaram sasniegt, tik ilgi kamēr runājam par kaut ko.
Atliek iemērkt pienā sausiņu, aizdegt kamīnu, pārlocīt avīzi un secināt, ka nevajag runāt par kaut ko. Bet, ja tomēr vajag runāt, tad jārunā par sliekām, desām, garnadžezi, puutžubi vai, visieteicamāk, par klūdziņpaviliona medusspoku.
Bet nu pie lietas - pavisam nesen kādā globāla mēroga literārā notikumā (fenomenā) bija tas gods, tā bauda lasīt šādas rindas:
Jau piecus darba ceelienus
Es skaitu zelta sliekas
Man pieder liela garaazha
Kur sliekas guleet liekas
Jā, tieši tā. Tavas aizdomas tiek apstiprinātas. Tas IR dzejoli. Tā IR dzeja. Te ir melns uz balta uzrakstīta poēzija. Nevar teikt, ka pegazs te blakus nav stāvējis. Ir, ir, ir. Un ne tikai stāvējis, pegazs ir te sēdējis, lēkājis, dejojis, dziedājis, bijis iesaistījies.
Labi, pietiks liekvārdības. Lai taupītu papīru un visu ko citu, turpmāko argumentāciju piedāvāšu izvirzot premisas, kuras kombinējot tiks veidoti loģiski slēdzieni. Paskaidrojumu nebūs.
1) Mēs visi kaut ko gribam.
2) Sauksim to par patiesību.
3) Mēs visi gribam patiesību sasniegt.
4) Patiesība nav Rīga, ar vilcienu neaizbrauksi.
5) Mēs visi domājam vai arī nedomājam, bet tas pat nav tik svarīgi.
6) Mēs visi runājam, ar to pietiek.
7) Vienīgi ar runāšanu var sasniegt patiesību (bet var arī nesasniegt).
8) Patiesība ir tur ārā.
9) Mēs runājam par kaut ko lietojot vārdus.
10) Par kaut ko var runāt tikai lietojot vārdus. Citādi nevar.
11) Tātad - par kaut ko runājot, mēs rīkojamies tā, ka citādi nemaz nevarētu rīkoties.
12) Mēs lietojam vārdus, lai runātu par to, par ko var runāt tikai lietojot vārdus jebšu lietojam vārdus, lai runātu par vārdiem.
13) Tad, kad runājam par kaut ko, mēs esam vārdu aplī. Vārdi atsaucas uz vārdiem, kas atsaucas uz vārdiem. Atsaucas uz sevi.
14) Tātad, patiesību nevaram sasniegt, tik ilgi kamēr runājam par kaut ko.
Atliek iemērkt pienā sausiņu, aizdegt kamīnu, pārlocīt avīzi un secināt, ka nevajag runāt par kaut ko. Bet, ja tomēr vajag runāt, tad jārunā par sliekām, desām, garnadžezi, puutžubi vai, visieteicamāk, par klūdziņpaviliona medusspoku.
sestdiena, aprīlis 01, 2006
Parunā ar mani!
Tātad. Ir tā, ka mēs varam runāt par kaut ko. Bet tikpat labi mēs varam runāt par to, kā mēs varam runāt par kaut ko. Arī otrā gadījumā mēs runājam par kaut ko, resp., mūsu sarunas objekts ir veids kā mēs runājam par kaut ko. Te, šķiet, šis "kaut kas" kļūst mazāk svarīgs.
Bet ne jau par to ir runa. Ne jau tas ir svarīgi. Bet varbūt tieši tas IR svarīgi. Lūk, jau iesākot šādu diskusiju, saruna neizbēgami ir novirzījusies no sākotnējā temata. Tātad tas ir svarīgi.
Labi, jebkurā gadījumā iecerētais punkts iet kā šis: lai arī šķiet, ka varam izvērst bezgalīgu ķēdi:
runāt par x --> runāt par "runāt par x" --> runāt par "runāt par "runāt par x"" --> utt,
tomēr tā mēs nevaram. Nav tiesa, ka tā varam, precīzāk.
Šādai bezgalīgai ķēdei ir divi problēmgali (kā jau jebkurai ķēdei): sākums un beigas. Beigas nav tik interesantas, cik ļoti piesaista sākums. Vai precīzāk - sākuma iztrūkums (nejaukt ar tūkumu, kūkumu, kūku un, kā gadās visbiežāk, ar iztrūkumu kasē). Iekš "runāt par x" vislielākais iks ir tieši x. Tas ir viesietilpīgākais, jo var ietilpināt jebko. Ja jebko, tad arī augstāk minēt bezgalīgo ķēdi. Runājot par bezgala garo ķēdi (kas, citu starpā, šeit tiek veikts), mēs cienījama lasītājam esam nojaukuši prātu. Un tas nav labi.
Rezumējot - izvērst bgg ķēdi ir bezjēdzīgi. Pietiek teikt "es runāju par x" un viss. Nevajag teikt neko vairāk. Pietiek teikt un sist sev droši pa krūti un saukt - Es runāju par ..! Vārdošanās ap vārdošanos ir pati vārdošanās. Kādēl vārdoties, ja var vārdoties - to jautāju un novēlu!
Bet ne jau par to ir runa. Ne jau tas ir svarīgi. Bet varbūt tieši tas IR svarīgi. Lūk, jau iesākot šādu diskusiju, saruna neizbēgami ir novirzījusies no sākotnējā temata. Tātad tas ir svarīgi.
Labi, jebkurā gadījumā iecerētais punkts iet kā šis: lai arī šķiet, ka varam izvērst bezgalīgu ķēdi:
runāt par x --> runāt par "runāt par x" --> runāt par "runāt par "runāt par x"" --> utt,
tomēr tā mēs nevaram. Nav tiesa, ka tā varam, precīzāk.
Šādai bezgalīgai ķēdei ir divi problēmgali (kā jau jebkurai ķēdei): sākums un beigas. Beigas nav tik interesantas, cik ļoti piesaista sākums. Vai precīzāk - sākuma iztrūkums (nejaukt ar tūkumu, kūkumu, kūku un, kā gadās visbiežāk, ar iztrūkumu kasē). Iekš "runāt par x" vislielākais iks ir tieši x. Tas ir viesietilpīgākais, jo var ietilpināt jebko. Ja jebko, tad arī augstāk minēt bezgalīgo ķēdi. Runājot par bezgala garo ķēdi (kas, citu starpā, šeit tiek veikts), mēs cienījama lasītājam esam nojaukuši prātu. Un tas nav labi.
Rezumējot - izvērst bgg ķēdi ir bezjēdzīgi. Pietiek teikt "es runāju par x" un viss. Nevajag teikt neko vairāk. Pietiek teikt un sist sev droši pa krūti un saukt - Es runāju par ..! Vārdošanās ap vārdošanos ir pati vārdošanās. Kādēl vārdoties, ja var vārdoties - to jautāju un novēlu!
Saldais krējums
Āaaaa, āaaaaa, eeeeeee uuuuu. Es patiešām nezināju, ka ir tik labi būt slavenam. Slavenam kā velnam, slavenam kā vārdam "pirkts" (vai tā tulkojumi jebkurā no 284 pastāvošām valodām), slavenam kā Pētrai Andersonei vai Vilam Smitam. To es nezināju, bet tagad es zinu. Kā jūs jautāsiet? Pastāstiet vairāk, jūs teiksiet. Jūs mani fotografēsiet (gan izmantojot telfona aparātu, gan četrkājainu putniņfotoaparātu, gan digitālu dārgfotoštuku, gan vis kaut ko), no dažādiem leņķiem filmēsiet, izklāsiet lielu sarkanu paklāju, tieši tur, kur es izdomāšu spert savu soli. Jūs lietosiet kuterlaivas, heliohopterus un ātrgaitas motociklus, lai neatpaliktu no manis ne sekundi. Jums būs manu pirkumu un arī manu atkritumu saraksts.
Tātad, pastāstie vairāk - jūs jautāsiet. Par ko? Par slavenībošanos (nejaukt ar gejošanos vai peģikošanos)! Oh, jā, es atbildēšu, ir signāli, ka esmu slavens. Ir fakti, un tas ir fakts (man patīk, ka ir fakti)! Mana popularitāte pieaug. Iedomājieties raķeti, ka tiek uzšauta gaisā. Nu kaut kā uz to pusi.
Faktus, jūs gribat tikai faktus. Man ir fakti. Daudz, ļoti daudz. Kapēc vispār ielaidos sarunā? Labi, kļūda, bet iesāktais jānoved līdz galam, tika teicis Vilijams Becklocks (Bekloks), 14ais AeSV prezidents, bagātnieks un ekscentriķis, un es viņam pilnībā piekrītu. Tātad - lai kur es ķertos, viss kļūst populārs. Megaiecienīts, ultramens, hiperjauks. Piemēram, pamirušais interneta mēdijs - KrāAnnāles. Manu roku apmīļotš, tas pēdējās 4 (četras) dienas piedzīvojis neapšaubāmu publicitātes pieaugumu. Divi objektīvi rādītāji to apliecina: 1) apmeklētāji; 2) klikšķi. Tieši klikšķi man pārsteiguši visvairāk, jo norāda uz cilvēku mīlestību. Abi šie rādītāji piedzīvojuši mamutālu pieaugumu, kuru gan es slēpšu, lai neļautu Diena avīzei un Mēdiju grupai šos datus izmantot savā labā, tātad - manā sliktā, tātad - pret mani, tātād - pret lasītāju, tātad - pret viņiem pašiem. Es nepieļaušu notikumu attīstību. Es to apturēšu tieši
tagad.
Tātad, pastāstie vairāk - jūs jautāsiet. Par ko? Par slavenībošanos (nejaukt ar gejošanos vai peģikošanos)! Oh, jā, es atbildēšu, ir signāli, ka esmu slavens. Ir fakti, un tas ir fakts (man patīk, ka ir fakti)! Mana popularitāte pieaug. Iedomājieties raķeti, ka tiek uzšauta gaisā. Nu kaut kā uz to pusi.
Faktus, jūs gribat tikai faktus. Man ir fakti. Daudz, ļoti daudz. Kapēc vispār ielaidos sarunā? Labi, kļūda, bet iesāktais jānoved līdz galam, tika teicis Vilijams Becklocks (Bekloks), 14ais AeSV prezidents, bagātnieks un ekscentriķis, un es viņam pilnībā piekrītu. Tātad - lai kur es ķertos, viss kļūst populārs. Megaiecienīts, ultramens, hiperjauks. Piemēram, pamirušais interneta mēdijs - KrāAnnāles. Manu roku apmīļotš, tas pēdējās 4 (četras) dienas piedzīvojis neapšaubāmu publicitātes pieaugumu. Divi objektīvi rādītāji to apliecina: 1) apmeklētāji; 2) klikšķi. Tieši klikšķi man pārsteiguši visvairāk, jo norāda uz cilvēku mīlestību. Abi šie rādītāji piedzīvojuši mamutālu pieaugumu, kuru gan es slēpšu, lai neļautu Diena avīzei un Mēdiju grupai šos datus izmantot savā labā, tātad - manā sliktā, tātad - pret mani, tātād - pret lasītāju, tātad - pret viņiem pašiem. Es nepieļaušu notikumu attīstību. Es to apturēšu tieši
tagad.
piektdiena, marts 31, 2006
Kaut kas nav kārtībā
Iespējams, ka šodien ir piektdienas vakars. Tas nemaz nebūtu tik pārsteidzoši - piektdienas vakari ir viena no parādībām, fenomeniem, ko mēs, cilvēki, dzīvojoši uz zemes, piedzīvojam itin bieži. Katrā ziņā - regulāri. Tieši piekdienu regularitātē slēpjas pārliecība, ka laiks iet uz priekšu, ka dabā pastāv likumsakarības, kuras dabas zinātnes itin veiksmīgi spēj saskatīt un formalizēt, tā, ka spējam izdarīt paredzējumus par lietu kārtību un galu galā esam pamanījušies gūtās zināšanas izmantot dzīves kvalitāti uzlabojošu pričendāļu ražošanai.
Tātad regularitāte. Viss ir regulārs. Ko nozīmē regulārs? - man jautātu kāds, kas vainu ir viltīgs kā lapsa vai arī stulbs kā zābaks. Hmm, es atbildētu, regulārs nozīmē, ka starp kaut ko, kas ir regulārs, ir vienādi laika nogriežņi. Tava definīcija ir pilnīgi nederīga, ne viss, kas ir regulārs ir laicisks. Ir arī pāra skaitļi visu skaitļu rindā parādās samērā regulāri. To man teiktu cilvēks-lapsa un teiktu pamatoti. Labi, regulārs saistās ar noteiktu kārtību. Ar kārtību kādā kaut kas, kas ir regulārs parādās mūsu uztverē. Jau labāk, jau labāk. Neveikli, un bez zināmām atrunām arī neprecīzi, bet jau labāk.
Turpinām - piekdienu regularitāte. Rūpīgam lasītājam jau būtu jābūt skaidrs, ko ar to jāsaprot. Tieši tā - parādīšanās noteiktā kārtībā. Pat Pīgoznis zinās par kādu kārtību runājam. Ir pirmdiena, otrdiena un tā tālāk. Un ir piektdiena, bet pirms piektdienas ir ceturtdiena. Dāmas un kungi, pirms piektdienas ir CETURTDIENA! Ir vienmēr bijis un, esmu pārliecināts, arī būs!!! Tā būs. Būs, būs. BET, jopcig, kur pie velna ir ceturdiena. Kur ir ceturdiena. Vakar bija trešdiena, kur ir ceturtdiena??? Pag, vai es varbūt kļūdos, un starp vakardienu un šodienu ir kāda cita diena, kas tad nu būtu cetrudiena? Vai tā tu gribi teikt? Kaut kādas muļķības, bullšits, ārprāts, bezsakras. Tā nav. Ir vakardiena un tad ir šodiena. Tas nu būtu skaidrs, bet nekas nav skaidrs. Kur ir ceturtdiena?!@?# Pagaisusi? Tās nepagaist! Izgaisusi? Tās neizgaist! Gaisā uzlidojusi vabūt? Bāc, dienas tač nelido. Tā vienkaŗši ne-bija. Es saku ne-bija, jo man nebija iespējas teikt "šodiena, ceturtdiena, ne-ir (nav)", jo es šādu dienu nepiedzīvoju. Ja būtu spiests atrasties neesošā dienā, nebūtu arī manis, kas varētu teikt, ka dienas nav.
Dārgais lasītājs smaida, vīpsnā, smej ūsās, dīdās ūzās. Heh, hek, šitais gan ir baigais jocīgais. Yes, sam, indeed, jocīgs pēc velna. But, but, kur gan tāds radies. Stulbās zivis! Nav ko smieties, ja neko nesaprot, un jūs, paūdens iemītnieki, Poseidona valstības pavalstnieki, labāk valstieties par smiltīm un domājiet par citām zivīm, nevis izsakiet nekompetentus izteikumus par mani. Tas nav āķis, tas ir padoms, ko der uzklausīt.
Es sāku kļūt nervozs. Mierīgs ievads, iztirzājums stingri pieklājīgos rāmjos, problēma - uz goda, bet te atnāk zivi un visu manis teikto pārvērš par balagānu. Es ievelku elpu, pulss norimst. Būs labi. Man nebija jāstāsta par savu ceturtdienu, kura nebija mana, jo tādas nemaz nebija (ja kādam vēl nav skaidrs - nebija vakardienas (kā ceturtdienas), bija tikai vakardiena kā trešdiena).
Secinājumam - vēl ir pāragri izdarīt secinājumus. IR pazudusi viena dienas. Tas ir fakts. TAS ir fakts. Tas IR fakts. Un, visskaidrāk, tas ir FAKTS. Vai pazudīs vēl kāda diena? Tas ļautu atrast pazudušo dienu regularitāti. Varbūt zūd pati regularitāte? Tad gan nekādu regularitāti atrast neizdotos. Varbūt nekas tāds vairs neatkārtosies, un varēšu pievienoties zivju pulkam, lai smietos par sevi. Bet varbūt tas nenotiks.
Tātad regularitāte. Viss ir regulārs. Ko nozīmē regulārs? - man jautātu kāds, kas vainu ir viltīgs kā lapsa vai arī stulbs kā zābaks. Hmm, es atbildētu, regulārs nozīmē, ka starp kaut ko, kas ir regulārs, ir vienādi laika nogriežņi. Tava definīcija ir pilnīgi nederīga, ne viss, kas ir regulārs ir laicisks. Ir arī pāra skaitļi visu skaitļu rindā parādās samērā regulāri. To man teiktu cilvēks-lapsa un teiktu pamatoti. Labi, regulārs saistās ar noteiktu kārtību. Ar kārtību kādā kaut kas, kas ir regulārs parādās mūsu uztverē. Jau labāk, jau labāk. Neveikli, un bez zināmām atrunām arī neprecīzi, bet jau labāk.
Turpinām - piekdienu regularitāte. Rūpīgam lasītājam jau būtu jābūt skaidrs, ko ar to jāsaprot. Tieši tā - parādīšanās noteiktā kārtībā. Pat Pīgoznis zinās par kādu kārtību runājam. Ir pirmdiena, otrdiena un tā tālāk. Un ir piektdiena, bet pirms piektdienas ir ceturtdiena. Dāmas un kungi, pirms piektdienas ir CETURTDIENA! Ir vienmēr bijis un, esmu pārliecināts, arī būs!!! Tā būs. Būs, būs. BET, jopcig, kur pie velna ir ceturdiena. Kur ir ceturdiena. Vakar bija trešdiena, kur ir ceturtdiena??? Pag, vai es varbūt kļūdos, un starp vakardienu un šodienu ir kāda cita diena, kas tad nu būtu cetrudiena? Vai tā tu gribi teikt? Kaut kādas muļķības, bullšits, ārprāts, bezsakras. Tā nav. Ir vakardiena un tad ir šodiena. Tas nu būtu skaidrs, bet nekas nav skaidrs. Kur ir ceturtdiena?!@?# Pagaisusi? Tās nepagaist! Izgaisusi? Tās neizgaist! Gaisā uzlidojusi vabūt? Bāc, dienas tač nelido. Tā vienkaŗši ne-bija. Es saku ne-bija, jo man nebija iespējas teikt "šodiena, ceturtdiena, ne-ir (nav)", jo es šādu dienu nepiedzīvoju. Ja būtu spiests atrasties neesošā dienā, nebūtu arī manis, kas varētu teikt, ka dienas nav.
Dārgais lasītājs smaida, vīpsnā, smej ūsās, dīdās ūzās. Heh, hek, šitais gan ir baigais jocīgais. Yes, sam, indeed, jocīgs pēc velna. But, but, kur gan tāds radies. Stulbās zivis! Nav ko smieties, ja neko nesaprot, un jūs, paūdens iemītnieki, Poseidona valstības pavalstnieki, labāk valstieties par smiltīm un domājiet par citām zivīm, nevis izsakiet nekompetentus izteikumus par mani. Tas nav āķis, tas ir padoms, ko der uzklausīt.
Es sāku kļūt nervozs. Mierīgs ievads, iztirzājums stingri pieklājīgos rāmjos, problēma - uz goda, bet te atnāk zivi un visu manis teikto pārvērš par balagānu. Es ievelku elpu, pulss norimst. Būs labi. Man nebija jāstāsta par savu ceturtdienu, kura nebija mana, jo tādas nemaz nebija (ja kādam vēl nav skaidrs - nebija vakardienas (kā ceturtdienas), bija tikai vakardiena kā trešdiena).
Secinājumam - vēl ir pāragri izdarīt secinājumus. IR pazudusi viena dienas. Tas ir fakts. TAS ir fakts. Tas IR fakts. Un, visskaidrāk, tas ir FAKTS. Vai pazudīs vēl kāda diena? Tas ļautu atrast pazudušo dienu regularitāti. Varbūt zūd pati regularitāte? Tad gan nekādu regularitāti atrast neizdotos. Varbūt nekas tāds vairs neatkārtosies, un varēšu pievienoties zivju pulkam, lai smietos par sevi. Bet varbūt tas nenotiks.
trešdiena, marts 29, 2006
Krāsu jautājums
Mans blogs ir gluži līdzīgs daudziem citiem. Piemēram, SS III. Tāds pats fons, tāda pati mūzika, tādi paši burti un tikpat pretīgas atstarpes starp rindkopām. Es esmu izšķiršanās priekšā -- vai ir nozīmīgi kādā krāsā ir tavs blogs? Bet pirms tam es gribētu, norādīt, ka, neskatoties uz to, ka lietoju vārdu "blogs" pa labi un pa kreisi, man tomēr šis vārds (kā jau jebkurš cits svešvalodu ienesums mūsu mušu valodā) škiet nepieņemams un nīdējams.
Par krāsām. Kā lai atbild uz šādas neskaidrības mesto izaicinājumu? Es uzskatu, ka jābūt objektīvam vērtēšnas kritērijam un ierosinu noteikt "mājīgumu" kā pirmo un pēdējo kritēriju. Labi. Ko varu teikt secinājumā? Ir, ir, ir. Krāsai ir nozīme. Piemēram, balta krāsa nav mājīga, bet zaļa ir. Nav grūti uzminēt, ka blogi attiecīgās krāsās būs vainu mājīgi vai arī nemājīgi.
Tomēr jāatzīst, ka nedrīkst neizvērtēt iespējamos draudus, kas rastos no bloga fona krāsas maiņas. VAR pazusts viss latviskojums. Tas būtu jāveido no jauna. Varbūt, ka nebūtu, bet kā lai to zina?
Šķiet, ka pa krāsu viss jau ir pateikts. Tomēr ir daži krikumi, kuru izteikšana ir svarīga, tomēr tie ir pārāk sīki, lai būtu par pamatu jaunam ierakstam (kas ir būt tiesīgs par pamatu jaunam ierakstam un kas nē? -- to lasiet nākamajos.. KraaAnnāļu (jocīgs nosaukums) turpinājumos).
-- šodien redzēju kā deg trolejbusu vadi. Sēdēju ēkā, kas ir pašā centrā. Ceturtā stāvā. Iekšā kaut kas notika, kam man bija jāpievērš uzmanība. Piepeši ārā kaut kas noskanēja, kam sākumā netika pievērsta uzmanība. Nākamā brī'di šķita, ka ārā (turpat pie ceturtā stāva loga) kāds kaut ko metina. Pag, bet tas tak jocīgi - tu nodomāsi. Tā arī nodomāju es. Bet atspīdumi no zilganiem zibšņīem bija neabšaubāmi. Nu jā un tad konstatējām, ka deg trolejbusu vadi, un ka trolejbusi nevar pabraukt, jo deg vadi. Un tad sākās trādi rīdi. Bija baigais sastrēgums, atbrauca daudz dažādu palīdzības dienestu, bet, diemžēl, jau pēc 25min viss haoss tika likvidēts un dzīve atgriezās normālajās sliedēs. Spožs notikums.
-- Ko lai dara atstarpēm starp rindkopām? Es negribu, ka ir vesela rinda kā stapre. Vajag tā, it kā Wordā Pragraph Speisings būtu uzstellēts uz 6pts (provided fonts ir 12pts). Nu lietpratējam būs skaidrs, ko gribu, bet kā lai to izdaru?
-- mana telefona aparāta augšējā podziņa bija tik izdilusi, ka es to pagājušajā nedēlā izrāvu un izmetu. Tagad telefonu ieslēgt varu vai nu ar pildsvpalvu vai arī ar pirkstu, ja vien ir novākts telefonoa oranžais stīvais mundierītis.
-- izlasīju Gata blogu, izlasīju kauliņa blogu, izlasīju jāzepa blogu (šis ieraksts varbūt par nekandidē uz atsevišķa buletpointa jaunizveidi. Piemērotāks būtu iestarpinājums iekavās).
-- jau sen nosolījos piezīmēt savā rakstā, ka jau ir vēls. Es domāju, ka ir vēls. Tātad ir vēls.
Par krāsām. Kā lai atbild uz šādas neskaidrības mesto izaicinājumu? Es uzskatu, ka jābūt objektīvam vērtēšnas kritērijam un ierosinu noteikt "mājīgumu" kā pirmo un pēdējo kritēriju. Labi. Ko varu teikt secinājumā? Ir, ir, ir. Krāsai ir nozīme. Piemēram, balta krāsa nav mājīga, bet zaļa ir. Nav grūti uzminēt, ka blogi attiecīgās krāsās būs vainu mājīgi vai arī nemājīgi.
Tomēr jāatzīst, ka nedrīkst neizvērtēt iespējamos draudus, kas rastos no bloga fona krāsas maiņas. VAR pazusts viss latviskojums. Tas būtu jāveido no jauna. Varbūt, ka nebūtu, bet kā lai to zina?
Šķiet, ka pa krāsu viss jau ir pateikts. Tomēr ir daži krikumi, kuru izteikšana ir svarīga, tomēr tie ir pārāk sīki, lai būtu par pamatu jaunam ierakstam (kas ir būt tiesīgs par pamatu jaunam ierakstam un kas nē? -- to lasiet nākamajos.. KraaAnnāļu (jocīgs nosaukums) turpinājumos).
-- šodien redzēju kā deg trolejbusu vadi. Sēdēju ēkā, kas ir pašā centrā. Ceturtā stāvā. Iekšā kaut kas notika, kam man bija jāpievērš uzmanība. Piepeši ārā kaut kas noskanēja, kam sākumā netika pievērsta uzmanība. Nākamā brī'di šķita, ka ārā (turpat pie ceturtā stāva loga) kāds kaut ko metina. Pag, bet tas tak jocīgi - tu nodomāsi. Tā arī nodomāju es. Bet atspīdumi no zilganiem zibšņīem bija neabšaubāmi. Nu jā un tad konstatējām, ka deg trolejbusu vadi, un ka trolejbusi nevar pabraukt, jo deg vadi. Un tad sākās trādi rīdi. Bija baigais sastrēgums, atbrauca daudz dažādu palīdzības dienestu, bet, diemžēl, jau pēc 25min viss haoss tika likvidēts un dzīve atgriezās normālajās sliedēs. Spožs notikums.
-- Ko lai dara atstarpēm starp rindkopām? Es negribu, ka ir vesela rinda kā stapre. Vajag tā, it kā Wordā Pragraph Speisings būtu uzstellēts uz 6pts (provided fonts ir 12pts). Nu lietpratējam būs skaidrs, ko gribu, bet kā lai to izdaru?
-- mana telefona aparāta augšējā podziņa bija tik izdilusi, ka es to pagājušajā nedēlā izrāvu un izmetu. Tagad telefonu ieslēgt varu vai nu ar pildsvpalvu vai arī ar pirkstu, ja vien ir novākts telefonoa oranžais stīvais mundierītis.
-- izlasīju Gata blogu, izlasīju kauliņa blogu, izlasīju jāzepa blogu (šis ieraksts varbūt par nekandidē uz atsevišķa buletpointa jaunizveidi. Piemērotāks būtu iestarpinājums iekavās).
-- jau sen nosolījos piezīmēt savā rakstā, ka jau ir vēls. Es domāju, ka ir vēls. Tātad ir vēls.
otrdiena, marts 28, 2006
Empedokls2
Iesniegumu izskatīšanas padomei:
Labdien,
Es joprojām uzskatu, ka Empedokls ir arogants jāklis. Pareizāk -- bija tāds. Un labi vien, ka bija un izbija.
Mans viedoklis par Empedoklu ir tik spēcīgi nostabilizējies, ka, lai manifistētu pasaulei, cik ārkārtīgi pārliecināts par sava viedokļa pareizību es esmu, esmu gatavs pieņemt Empedokla vārdu.
Ar cieņu,
Empedokls
Labdien,
Es joprojām uzskatu, ka Empedokls ir arogants jāklis. Pareizāk -- bija tāds. Un labi vien, ka bija un izbija.
Mans viedoklis par Empedoklu ir tik spēcīgi nostabilizējies, ka, lai manifistētu pasaulei, cik ārkārtīgi pārliecināts par sava viedokļa pareizību es esmu, esmu gatavs pieņemt Empedokla vārdu.
Ar cieņu,
Empedokls
Neziņa
Sakiet, vai tekstus ir vieglāk radīt, ja esi ne savā prātā? Man, piemēram, shobrīd šķiet, ka varu radīt tekstu itin viegli. Nē, es neesmu lietojis kādu ķīmisku vielu, kas modificē apziņu, bet tomēr..
Varbūt tieši tā ir problēma.
Varbūt tieši tā ir kaut kas cits, ne problēma.
Manuprāt es esmu traks. Jau otro vakaru pēc kārtas es esmu traks. Nē, nē, pa dienu es esmu normāls. Es neesmu traks. Man ir ko darīt. Es esmu normāls, jo es daru lietas, ko dara normāli cilvēki. Bet tad (t.i. tagad) es esmu traks. Ir satraukums. Nav kur likties. Labprāt grieztos kā vilciņš. Prāts un domāšana ir kā sastingusi. Vai zini, tu, man lasītāj, kāda ir sajūta, kad jāizšķiras starp divām alternatīvām, bet tajā brīdī prāts apstulbst. Tas notiek (domājams) visbiežāk brīžos, kad abas alternatīvas ir visai līdzīgas, kad ir grūti izšķirties. Prāts nezina, ar ko lai sāk izvēļu izvērtēšanu. Nu jā, kad ir jāizšķiras, un ir grūti, tad sākumā, pirms izvēļu racionālas (cik nu katram tas racio ir) problēmas izsvēršanas iestājas stāvoklis, ka neko nevar saprast. Parasti tas ilgst tikai kādu mirkli.
BET nē, tas neilgst mirkli. Tas ilgst jau otro vakaru. Ko var darīt? Nevar saprast! Tur jau tas āķis, tur jau tas pigors, ka nevar izvēlēties. Visu laiku prāts ir apjucis, nezina, ar ko lai sāk. Es esmu atradi izeju (vai es esmu atradi izeju?) ļaujoties impulsiem. Ieslēgt datoru. Iet ēst karbonādi. Ieslēgt kabatas bateriju (un izslēgt). Ēst to karbonādi. Atpakaļ uz savu ovālo kabinetu ar tikpat ovalu lustru un paklāju. Ohoo - ieslēgts dators. Sēsties. Ar ierastu kustību izbaudīt epasta kastes. Draugus nē -- tie ir pretīgi. Piecelties, pastaigāt pa istabu. Pa kabinetu. Ir buklets. to izlasīt. Piezīmēt uz papīra piezīmes. Kaut ko plānot. Lauzīt rokas. Internets. Blogi. Lasīt. Lasīt. Rakstīt, rakstīt. ko raksīt? ko? koko-loko.. aaahaaahahaaaaaaaa
Varbūt tieši tā ir problēma.
Varbūt tieši tā ir kaut kas cits, ne problēma.
Manuprāt es esmu traks. Jau otro vakaru pēc kārtas es esmu traks. Nē, nē, pa dienu es esmu normāls. Es neesmu traks. Man ir ko darīt. Es esmu normāls, jo es daru lietas, ko dara normāli cilvēki. Bet tad (t.i. tagad) es esmu traks. Ir satraukums. Nav kur likties. Labprāt grieztos kā vilciņš. Prāts un domāšana ir kā sastingusi. Vai zini, tu, man lasītāj, kāda ir sajūta, kad jāizšķiras starp divām alternatīvām, bet tajā brīdī prāts apstulbst. Tas notiek (domājams) visbiežāk brīžos, kad abas alternatīvas ir visai līdzīgas, kad ir grūti izšķirties. Prāts nezina, ar ko lai sāk izvēļu izvērtēšanu. Nu jā, kad ir jāizšķiras, un ir grūti, tad sākumā, pirms izvēļu racionālas (cik nu katram tas racio ir) problēmas izsvēršanas iestājas stāvoklis, ka neko nevar saprast. Parasti tas ilgst tikai kādu mirkli.
BET nē, tas neilgst mirkli. Tas ilgst jau otro vakaru. Ko var darīt? Nevar saprast! Tur jau tas āķis, tur jau tas pigors, ka nevar izvēlēties. Visu laiku prāts ir apjucis, nezina, ar ko lai sāk. Es esmu atradi izeju (vai es esmu atradi izeju?) ļaujoties impulsiem. Ieslēgt datoru. Iet ēst karbonādi. Ieslēgt kabatas bateriju (un izslēgt). Ēst to karbonādi. Atpakaļ uz savu ovālo kabinetu ar tikpat ovalu lustru un paklāju. Ohoo - ieslēgts dators. Sēsties. Ar ierastu kustību izbaudīt epasta kastes. Draugus nē -- tie ir pretīgi. Piecelties, pastaigāt pa istabu. Pa kabinetu. Ir buklets. to izlasīt. Piezīmēt uz papīra piezīmes. Kaut ko plānot. Lauzīt rokas. Internets. Blogi. Lasīt. Lasīt. Rakstīt, rakstīt. ko raksīt? ko? koko-loko.. aaahaaahahaaaaaaaa
Svarīga lieta
Labdien,
Es esmu mainījies. Esmu pavisam cits cilvēks. Šādu mani esmu manījis tikai es pats. Un arī pa retam.
Man interesē sociāla rakstura problēmas. Piemēram -- sieviete, kas stumj bērnu ratiņus (vai jāpiezīmē, ka tajos duss zīdainis), pat acis nemirkšķinot dodas pāri itin plašam krustojumam, kamēr luksoforos (trejačos) spīd sarkanā gaisma. Protams, protams. Auto vēl nav tikuši līdz vietai, kur sieviete šķērso ielu. Var vēl paspēt, tik pāri. Ka ņefig, tikai mazliet jāpaskrien. It kā viss būtu ok? Ja? NĒ! Tas nav ok, un tātād tas nav pieņemami. Tas ir nepareizi (un nevajag sākt visas tās muļķības, ka es nezinu, kas ir Pareizums kā tāds. Es zinu -- skriet ar bērnu ratiņiem pār ielu, kad tuvojas daudz ātru mašīnu -- lūk tas ir nepareizi). Kaut kāds pizdecs. Saucās sieviete. Saucām māte. Phu. Fui. Es, protams, nevaru neiejautkies. Man ir jādara kaut kas. Es nedrīkstu palikt malā (lai arī es esmu ielas malā). "Ūuuuuu, labais! Baigi forshi izskrēji! Tīrā malace, (bļe*)!!" -- es reaģēju nekavējoties. Man ir ko teikt. Man ir viedoklis. Mans viedoklis rada manis teiktā intonāciju, kas visnotaļ nav draudzīga. Jā, es varu būt indīgs, es to varu un tieši šādi momenti, kad kādai debilai apbērnojušamies (<-- jā, labi, ka pamanīju. Šī problēma, ka debilie valodnieki vēl joprojām nav spējīgi izdomāt labskanīgu substantivēta atgriezeniska darbības vārda datīva formu (gan vnsk., gan dzsk.) , ir pati par sevi jo izvērstāka par šo ierakstu vērta) tiiniitei varu iespļaut sejā kaut ko, kas viņai liks padomāt un varbūt pārvērtēt savu rīcību (kur nu dzīvi? Kā gan var pārvērtēt kaut ko tādu, kā nav?) , liek man būt lepnam par sevi.
"Kurš gan, ja ne jūs?" teica kāds cilvēks, un, lūk, kā izrādās -- absolūta taisnība.
Es esmu mainījies. Esmu pavisam cits cilvēks. Šādu mani esmu manījis tikai es pats. Un arī pa retam.
Man interesē sociāla rakstura problēmas. Piemēram -- sieviete, kas stumj bērnu ratiņus (vai jāpiezīmē, ka tajos duss zīdainis), pat acis nemirkšķinot dodas pāri itin plašam krustojumam, kamēr luksoforos (trejačos) spīd sarkanā gaisma. Protams, protams. Auto vēl nav tikuši līdz vietai, kur sieviete šķērso ielu. Var vēl paspēt, tik pāri. Ka ņefig, tikai mazliet jāpaskrien. It kā viss būtu ok? Ja? NĒ! Tas nav ok, un tātād tas nav pieņemami. Tas ir nepareizi (un nevajag sākt visas tās muļķības, ka es nezinu, kas ir Pareizums kā tāds. Es zinu -- skriet ar bērnu ratiņiem pār ielu, kad tuvojas daudz ātru mašīnu -- lūk tas ir nepareizi). Kaut kāds pizdecs. Saucās sieviete. Saucām māte. Phu. Fui. Es, protams, nevaru neiejautkies. Man ir jādara kaut kas. Es nedrīkstu palikt malā (lai arī es esmu ielas malā). "Ūuuuuu, labais! Baigi forshi izskrēji! Tīrā malace, (bļe*)!!" -- es reaģēju nekavējoties. Man ir ko teikt. Man ir viedoklis. Mans viedoklis rada manis teiktā intonāciju, kas visnotaļ nav draudzīga. Jā, es varu būt indīgs, es to varu un tieši šādi momenti, kad kādai debilai apbērnojušamies (<-- jā, labi, ka pamanīju. Šī problēma, ka debilie valodnieki vēl joprojām nav spējīgi izdomāt labskanīgu substantivēta atgriezeniska darbības vārda datīva formu (gan vnsk., gan dzsk.) , ir pati par sevi jo izvērstāka par šo ierakstu vērta) tiiniitei varu iespļaut sejā kaut ko, kas viņai liks padomāt un varbūt pārvērtēt savu rīcību (kur nu dzīvi? Kā gan var pārvērtēt kaut ko tādu, kā nav?) , liek man būt lepnam par sevi.
"Kurš gan, ja ne jūs?" teica kāds cilvēks, un, lūk, kā izrādās -- absolūta taisnība.
Abonēt:
Ziņas (Atom)