Idiots

Apetīte rodas ēdot. Neēdod apetīte nerodas. Ēdot sēnes, rodas halucinācijas. Sēnes neēdot, halucināciju nav. Bet, ja sēnes nav ēstas un halucinācijas tomēr ir, to iemesls nav sēnēs. Šādā gadījumā iemesls varētu slēpties vecās olās, darba vietā, kādā grāmatā vai arī (kas ir visticamākais) kādā ķīmisku vielu miksējumā.

Pārdomas turpināšu aptuveni pārstāstot mana iemīļotāko fragmentu no Dostojevska romāna "Idiots". Lūk:

ļer ļer ļer ļer, bū ūāaa bū, ļer ļer ūaa ļer ļer ļer ļer un ļer bū ūt (bū bū bū ū ū ļer ļer - viņš it kā iekavās piebilda) ļēr ļer ēr ber bu bu.

Ārkārtīgi asprātīgi, vai ne? Bet grūti saprast, kas ir tik jauks un iecienāms augstāk minētā romāna ekstraktā. Un vispār, kas te par muļķībām sarakstītas. Mieru! Ļaujiet - paskaidrošu.

Es nevaru lepoties ar lielisku ilgtermiņa atmiņu. Nevar atcerēties detaļas, sīkumus, kruzuļus utt. (Ilgi varu atcerēties saistības, sakarības, attiecības, pamatus, lietu būtības). [Jāatzīst, ka man ir tuvu vai fenomenāla (vismaz attiecība pret vidējo vidējo cilvēku) īstermiņa atmiņa (tā, kas kompjūteriem saucas RAM). Varu atcerēties dzejoļus, burtus, skaitļus, citātus, intonācijas, bet tas pagaist, kad vairs nav aktuāls.] Tāpēc grūti atcerēties precīzu tekstu, precīzus vārdus, kas veidoja manis izcelto frāzi "Idiotā." Un tāpēc es tos vārdus, kurus nevarēju atcerēties aizvietoju ar tukšām skaņkopām (e.g. ļer vai bu). Tomēr, ja lasītājs tā vēlas, varu rekonstruēt šo ekstraktu, aizstājot nebūtiskos vārdus ar paša izdomātiem, tajā paša laikā saglabājot frāzes kontekstu:

Un viņš teica - labi, lai notiek; es, brāl, vispār dažreiz tieku nodarbināts citu darīšanās. Bet spried pats: man taču dažs labs arī uzticas tikai tāpēc, ka neesmu pļāpa. Kā tad lai es tev stāstu? (jo stāstīt nozīmē izkratīt savu sirdi - viņš it kā iekavās piebilda) Tad neņem ļaunā, ja pastāstīšu vispārīgos vilcienos, pārāk vispārīgos, tikai tādēļ vien, ka.....

Boldā iekrāsots pats svarīgākais. Cilvēks kaut ko saka un it kā iekavās piebilst kaut ko, kas nav tik svarīgs, bet tomēr attiecas uz sacīto. Bet pigori ir tur, ka tas, ko cilvēks it kā iekavās piebilst, arī pašā tekstā ir ietverts iekavās. Es domāju, ka atjautīgie lasītāji nojautīs, ko vēlos pateikt. Kļova, vai ne?

(Turpmāk sacīto gribētu it kā likt iekavās - taisnības labad jāsaka, ka augstāk minēto frāzi neesmu izdomājis es, bet gan tas F. Dostojevskis. Romāna "Pazemotie un apvainotie" latviešu izdevuma 192.lpp lasām šos pašu vārdus. Izceltais teksts, protams, ir manis apbrīnotais konstrukts no tā paša autora romāna "Idiots".)

Šis ieraksts bija par sēnēm, halucinācijām, Dostojevska "Idiota" fragmentu, manu atmiņu (gan ilg- gan īstermiņa), par uzticēšanos tiem, kas nepļāpā un visbeidzot - par pigoriem.