apskaidrība

Nerunāt skaidru valodu - tas ir forši. Lai arī, protams, laiku pa laikam, privāti to var darīt. Nē - privāti runāt (rakstīt, domāt) - tas ir runāt skaidru valodu. Publiski runāt skaidru valodu - to var, laiku pa laikam, skaidrības labad. Nevis lai paskaidrotu sevi vai vēl sliktāk -- attaisnotos. Un ne pavisam nē, lai paskaidrotu kādam, kā kaut kas ir. Tas drīzāk ir sava veida labvēlības žests, sociāls manevrs, darbošanās savstarpējās saprašanās dienestā. Runājot skaidru valodu ne es, ne tu nav svarīgs; svarīga ir nodeva pašai saprašanās.

Piebilde

Uz šo [savu - red.] unikalitāti es būvēju ziloņa kaulu torni. Un nicinu pasaules lietas. Visas. Es viņas nenicinu. Un arī ne visas.

Cita dzīve

lai mīlestības valoda no šī brīža kļūst par pirmo svešvalodu!


cik vienkārši būtu, ja šis man ienāktu prātā-tā nopietni.

Pētījums

Teorētiskais pamatojums: Dzīve dod pa aknām, jo neko nevar saprast. Viss ar visu ir saistīts; konceptualizācijas kļūst ar dienu jo sarežģītākas.

Izpētes jautājums: Ko darīt?

Hipotēze: Pasauli glābs skaistums.

Metode: Literāra.

Rezultāts:
- Vajag baudīt visu dzīves ziedošo bagātību, nevis sīkumus. Sīkumi vienmēr ir banāli.
- Man dārzā būs jāsēj magones, lai gūtu aizmiršanos.
- Tas nav vajdzīgs, - atteica sarunu biedrs. - Dzīvei magoņu netrūkst.

Virsrakstā ir kas cits?

Lasīju grāmatu, kurā galvenais varonis, Pēteris tāds, skatās, kā kādā literārā kabarē vakarā onkulis spēlē uz zāģa mūziku, kam seko īsluga, kurā Raskoļņikovs (ar masku uz sejas) satiek Marmeladovu (arī ar masku uz sejas). Vārds pa vārdam un Maskas krīt, un izrādās, ka Marmeladovs nav Marmeladovs, bet ir vecā augļotāja, ko Raskoļnikovs brīdi iepriekš ir noslaktējis. Večiņa Raskoļņikovu nožņaudz. Bet kā sauc večiņu? Tas uzrdī mani.

Bet blakus sēdošo kompāniju urdī jautājums, kad palaist gaisā balonus. Vai pirms vārtiem vai pēc? Un kā dabūt bildes uz ekrāna, lai kāzu viesi var priecāties. Tas uztrauc viņus un vienlaikus neuztrauc mani.

klusums kā vēzis aug

Ko teikt mīļotajai Terēzei, ja rodas domstarpības? -

Es nepieskaršos šim fantomam, kura saglabāšana Jums, Terēze, sagādā tādu saldmi, meitenei ir vairāk nekā viena labvēlība, ko dot, un Venera tādejādi tiek godināta vairāk nekā vienā templī. Es apmierinošos ar pašu viduvējāko, jūs zināt, mana dārgā, ka Kiprīdas altāru tuvumā ir tumša ala, kurā vientulībā ieslēpjas Amors, lai valdzinātu mūs ar vēl jo lielāku spēku; tas būs altāris, kurā es kvēpināšu vīraku, tam, Terēze, nav ne mazākā trūkuma.. tās premisas, kas Jums ir tik dārgas, tiks saglabātas neskartas.

Oleum abietis

Interesanti: kāds no iepriekšējiem ierakstiem saturēja vārdu 'solipsisms'. Kopš tā brīža man bloku pārpludina apmeklētāji, kas gūglim uzdevuši atrast solipsismu. Kā redzams, latviski par šo dzīves formu rodama visnotaļ skopa informācija.

Kropls tirgus - ir pieprasījums (divdesmit gab.), bet nav piedāvājuma. Nez ko viņi meklē? Solipsistiķu forumu? Intersubjektīvo solipsniktiķu oranizāciju? Transģenderīvo solipsmātķu pudurus? Soulmeitiskos ideālistus? Reģeneratīvo selfreferentatīvo paroc[k]vinciāļus? Visticamāk.

Vieglais ceļš (vieglā dzīve)

Kā pareizi dzīvot

Praesento - ars bene vivendi. Koherenta, piecu punktu (+divu apakšpunktu) normatīva sistēma, kas cītīgam tās sekotājam nodrošina klusu un pārdomu pilnu bezrūpju eksistenci.

aktīvs stulbums

Runā, ka kaut kas šitāds (faktiski, tieši šis -- sīkāk par to: O) tiek izmantots zolīdos Latvijas uzņēmumos kā obligāta darbinieku treniņprogrammas sastāvdaļa.

Ārstēju iesnas un [, bet] aizrāvos. Bet, heij, ir taču vasara un eksāmenu laiks. Veldzei piedāvājam šo.

127 ziņa

Ja kas, šis ir asprātīgi. Un otrādi -- tas, kas ir asprātīgi, ir (t.s. -?) šis.

es labāk būtu zvirbulis nekā gliemezis

Ja gadās uzrakstīt (vai sakomponēt, vai savādāk) kaut ko vērtīgu, ir būtiski nekavējoties norādīt (lai nebūtu šaubas) uz radītā darba izcilību un pie reizes nelaist garām izdevību uzrādīt savu pārliecību par stulbuma ubikvitāti un ierādīt pienācīgu vietu jebkuram darba lasītājam (vai klaustītājam, vai savādāk). Tam lieti noder arogantu personību piedāvāti varianti, kā, piemēram, šis: "Nav neiespējami, ka šim darbam tā trūcīguma un laikmeta tumsības dēļ būs lemts ienest gaismu vienā vai otrā galvā. Bet, protams, tas ir maz ticams."

kurš ir fakts?

Ja runājam Ljuisa (Lewis) valodā, sakot, ka visas iespējamās pasaules ir reālas (bet ne nepieciešami aktuālas (aktuāla ir tikai viena - mūsu apdzīvotā - pasaule)) un raugāmies uz fikcijas radīto telpu kā uz vienu no iespējamām pasaulēm, tad Hamsuns ir aprakstījis gluži reālu gadījumu.

...Es atceros kādu cilvēku, ko savā laikā pazinu kā saprātīgu un cienījamu filozofijas studentu [..] universitātē. Un, iedomājieties, viņš ņēma nelabu galu -- pēc diviem gadiem bija galīgi nodzēries un sācis rakstīt romānus. Ja viņš ar kādu iepazinās un tas jautāja, kas viņš tāds ir, viņš atbildēja: "Es esmu fakts."

6dienas drudzis (dzīvs)

Ja rodas vēlme satraukties par sīkumiem, tad atcerieties, ka ir iespēja domāt plašāk. Ar vērienu. Piemēram: Pasaule ir pilnībā aprakstīta, ja tiek uzrādītas visas elementārās propozīcijas un turklāt tiek uzrādītas, kuras no tām ir patiesas un kuras -- aplamas. Pasaules ainā nav vietas privātām neirozēm, jaunībai, tās iedomām. Pilsētām, radiem, ēpastiem, palmām.

Propozīcijai īstenība jāfiksē kā "jā" vai "nē" stāvoklis. Tātad -- kā ir? Jā vai nē? Galvenais, ka tikai tā ir jēgpilna valoda. Ja tā nemākam runāt, godīgāk būtu klusēt.

Un vēl mēs varam runāt par dzejnieku vai arī mēnesi!

Nospraud savas pasaules robežas ar zvaigzni

Aforismā ar numuru 5.6 tiek rakstīts, ka "Manas valodas robežas nozīmē manas pasaules robežas." Eu, vareni, tālākais nekur tālu nav jāmeklē -- 5.61 "[..] Mēs nepējam domāt to, ko nespējam domāt; tātad mēs nespējam arī teikt to, ko nespējam domāt." Un turpinām ar 5.62 "Šī piezīme ir atslēga, lai izspriestu jautājumu, kādā mērā solipsisms ir patiess. Jo tas, ko solipsisms nozīmē, ir pilnīgi pareizs, tikai to nevar pateikt (nur lasst es sich nicht sagen) - tas sevi parāda."

Atslēgas vārdi - es (pasaule, mana dzīve (cf. 5.621 un 5.63)), valoda, patiess, pareizs, solipsisms. Būtiskais - attiecības starp atslēgas vārdiem. Solipsisms neļaujas pateikties (aktīvā forma, nevis pasīvā (nevar pateikt)). Domāt ir neatraujams no teikt (?!). Tikai teiktajam (propozīcijai, valodiskajam) ir patiesuma vērtība. Solipsisms nav domājams, tam nav nozīmes (patiesuma vērtības). Faktiski - ar tādu solipsismu nekur nevar tikt; es neesmu šis solipsisms. Mana dzīve (pasaule) nav solipsiska. Varbūt tā.

Kas šitajā džekā ir foršs, ir tas, ka viņš raksta tā, ka varētu padomāt, ka viņš domā līdzīgi tam, kā domāju es. (Protams, varbūt es domāju tā, kā es domāju, jo viņš ir domājis kaut kā un rakstījis konkrēti kaut kā + es esmu lasījis to, ko viņš ir rakstījis.) Ka tiek runāts par to, kā var runāt. Šitie holistiskie dziļurbumi. Nepiesiešanās detaļām (nebūtiskajām detaļām), iztēles pilnā nenoteiktība, kas tiek pārbaudīta uz izturību, pakļaujot to skaidrai sistēmai. Bet vēl foršāk ir tas, ka vēlāk viņš tomēr turpina taustīties nenoteiktībā, pasakot, ka darbs, kura fragmenti te ir minēti, tomēr bijis sava veida pārsteidzība.

Es neticu, ka ir daudzi, kas domā, ka, piemēram, prezentējot savu ideju, viņi ir pateikuši pilnīgi visu to, ko viņi domā, un precīzi tā, kā viņi to domā. Vienmēr pēc izteiktā paliek atlikums no tā, kas ir 'ienācis prātā' pirms ir sākts formulēt to formulēt valodā. Protams, nav jau cita kritērija, kā tikai valoda (vēlāk, pēc sarunas, pie sevis mēģināt vēlreiz pateikt 'ko biju ar to domājis'), lai novērtētu šo atlikumu. Un tad nevar saprast, vai tiešām mana dzīve ir tikai mana valoda.

par principu

Šāds izskatās princips. Princips, kura eksistence daudz uzskatāmāk nekā daudzu citu principu eksistence ir ietekmējusi visu pasauli -- arī Tavu un Manu dzīvi. Tātad - šis princips ir iespaidīgs princips.

Kā lai es tieku iekšā? Labdien! – Uzgaidiet! – Lūdzu, noģērbieties! – Kāpēc? Stikla būris, baltas sienas, gaisma spiež acīs. Trīs dermantīna dīvāni. Un stikla avīžgaldiņš. Uz tā – raiba kartona plāksnīte ar uzrakstu Menu. Interesanta plāksnīte, nez kas ir otrā pusē? Oranži pupi! Cik lieli! Nedrīkst skatīties virsū, jāskatās klaunam sejā. Bet cik var? – Jā, mhm, skaidrs, aha! Jocīgas bikšu lences, pie biksēm piešūti bikšturi. Nefunkcionāli, manuprāt, jo tie neko netur – brīvi karājas uz pleciem. Varbūt bikses pa lielu? Nošļuka bikšturs, atkal atpakaļ uz pleca. Žestikulē, cilvēks aiz stikla sienas. Prom. Kapēc tik familiāri – uz tu? Ko lai es pasaku? Negribas pārtraukt. Bet kur lai es citur skatos – cik ilgi blenzīsi sejā? Siena ir pārāk balta, nav kur aci piesiet. Aci var piesiet pie lielajiem pupiem, bet pamanīs taču! Kur pati lūri? – Aha! Ko es gribu? Atkal pagāja garām – šoreiz baltas kurpes. Izskatās labi. Cik varētu būt 20% reiz 50 reiz 90? Uz aci izskatās, ka 20% kaut kā ērti reizinās ar 50. Tos varētu pa priekšu un tad pie rezultāta piereizināt 90. Bet varbūt darīt otrādi – apaļot 90 uz 100. Kaut kāda kļūda tur rastos, uzreiz nevar pateikt cik liela. Bet tad būtu trīs skaitļi – 1/5, 50 un 100 – būtu daudz ērtāk sareizināt; sajūta, ka rezultāts varētu būt diezgan skaists. Kāpēc es te esmu? Ko jums no manis vajag? Jāpasaka kaut kas! Varbūt uzdot šito jautājumu –izklausās labi. Un atbildei jābūt diezgan garai. Jāiet prom. Vairs neko neteikšu. Jāsmaida. – Nu labi, skaidrs! Pieklājības frāzes. Kaut kā īsti nesanāca. Nav jau nemaz tik neveikli. Cik var runāt; ko tur gribi no manis? Nez, kurā stāvā es esmu? Četri televizori savienoti vienā. Rāda beigtus cilvēkus un sajauktas mājas. Kā te var tikt laukā?

Kas notiek?

Baltai slīdošais – cilvēks, spoks, maisiņš, riteņbraucējs. Jā, kas tas bija? Kas bija tas, ko es redzēju pa logu? Šo parādību vēroju kādas divdesmit (20) sekundes. Trīs (3) reizes mainīju viedokli, kas ir tas, ko redzu. Ja visu novērojuma laiku iedalām 6 (sešās) vienībās, tad pirmo (divu) vienību laikā skaidri redzēju, ka tas ir cilvēks. Nākamo četru (četru (4)) laikā apstulbis vēros uz kustošo objektu, jo skaidri redzēju, ka tas ir spoks (pieļauju - iespējams rēgs vai velis). Tad attapos, ka tas tač būs pa gaisu plivinojošamies plastmasas maisiņš. Bet jau pēc vienas laika vienības (1-ības) pārliecināju sevi, ka tas ir riteņbraucējs. Atlikušajā laika vienībā paliku pie šīs domas.

Kad viss bija beidzies, attapos, ka nezinu, kas bija tas, ko divdesmit (6) sekundes biju vērojis.

Publiskais pavasara publicēšanas trakums ir cauri. Jo ir vasara. Tas ir vērojums. Presento: atziņa no Beketa romāna Molojs apcirkņiem. Tā nav atziņa. Tas ir apgalvojums par sevi. Ļoti laikmetīgi. Kā pa naglu.

If there is one question I dread, to which I have never been able to invent a satisfactory reply, it is the question what am I doing.