Tour de France

Re, kā ir – mums saliekas, ka kaut kas ir svarīgi kaut kas nav svarīgi vai ka kaut kas ir tā, nevis citādi, bet dienas beigās (pat pusdienlaikā) nevienam vairs neinteresē, ko tu esi domājis.

Kā lai to pēc iespējas labāk ilustrē? Labi, ņemsim pirmo piemēru, kas ienāk prātā, piemēru, kas būtu tuvs plašākai publikai. Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus), visiem zināmais pirmā gadsimta romiešu retors, slavenā (mūsdienās varbūt mazliet nepelnīti piemirstā) darba 'Institutio Oratoria' autors. Viņš, atbraucis uz Romu, satiek Domitiju Aferu (Domitius Afer), tā laika Romas neganto valdnieku pakalpiņu, ūdens sistēmas superintendantu, bet arī oratoru un advokātu. Markam, nākušam no tālas Romas provinces, saliekas, ka Domitijs ir lieliskākais orators, ko viņš (Marks) ir zinājis.

Markam ir tikai 25 gadi, kad Domitijs (saskaņā ar Eusēbija Sofronija Hieronīma (Eusebius Sophronius Hieronymus) vairāk kā trīssimt gadu vēlāk rakstītām liecībām) mirst no pārēšanās.

Šis piemērs sniedz vairākas mācības. Pirmkārt, tas norāda uz provinces – centra pretstatu. Kur dzīvojam mēs (respektīvi, kur ir Rīga)? Ļaužiem, nākušiem no kāda attālāka lauku nostūra, var likties, ka Rīgā viss ir daudz krutāk, nekā dzimtajā miestā (kā tas, visticamāk, arī ir). Baseini tik gari, kino tik esoši, trolejbusi tik ātri, pasniedzēji tik gudri, muzikālie naktstklubi tik elpu aizraujoši. Tāpat arī Marks satiek Domitiju un (vismaz saskaņā ar manu šī notikuma interpretāciju) pārvērtē šī resnuļa (vai tas ir fakts?) talantus. Un tad atkal, Rīga ir pašā Eiropas stūrī, un atliek vien iztēloties (vai arī lūkoties), kas notiek pārejā pasaulē.

Otra vērtīgā mācība, kas ir saistīta kā ar piemēru, tā ar pirmo no piemēra izrietošo mācību, vēstī, ka pats cilvēks var domāt, ka kaut kas ir kaut kā, bet tas nenozīmē, ka arī citi tā domā. Tas ir šausminoši, ja tā padomā. Tā vietā, lai grimtu patīkamās sarunās par kādu uz kopīgu izpratni balstītu tematu, ir jāvelta laiks otra cilvēka pārliecināšanai par acīmredzamu patiesību patiesību. Tāpat, domājams, vārētu justies Marks, kad viņa slavinošie vārdi par Domitriju Aferu tika līdzpilsoņu noraidošās ūjināšanas pārtraukti. Laika šķiešana!

Un vēl, ievērības cienīga ir asimetrija starp to, ko par sevi domā kāds cilvēks (uzskati, viedokļi), un to, ko citi domā, ko šis cilvēks par sevi domā. Tā, kāds romietis no mūsu ēras pirmā gadsimta sešdesmitajiem varētu spriest šādi: „Man nepatīk Domitijs, bet man patīk Marks, pirmais ir negausis, bet otrs – lielisks orators. Bet Markam patīk Domitijs... Bet tas nekas, Marks nezina, ko dara; viņš kaut ko nesaprot.” Tomēr Markam tā nebūt nešķiet, viņš ir pārliecināts, ka patiešām Domitijs ir varens likumu zinātājs un orators. Marks nebūt nedomā, ka viņš domā nepareizi. (Un vēl – noteikti, ka tas, ko Marks domā, ko citi domā, ko viņš domā, atšķiras no tā, ko citi domā par to, ko Marks domā. Un tā tālāk.)

Es laižu uz Džeksonu (jo apprecējos drudzī)

Ir tā - tu klausies mūziku, tev fonā skan mūzika (vai pareizāk - kaut kur pa vidu starp šīm galējībām), un domā, ka tev tā patīk (tā tevi iesper). Un tad tu domā, ka būtu labi, ja šis gabals nekad nebeigtos. Lai visu laiku būtu kāpinājums, piedziedājums vai atrisinājums. Un tad tu (ja vien esi uz to spējīgs) atminies, cik ļoti besīgi ir klausīties vienu un to pašu. Kā apnīk vienkāršās melodiskās struktūras, nozelētie mākslinieciskie izteiksmes līdzekļu vai tukšie ritmi.

Un kas ir tālāk? Tu vienkārši nezini, ko tieši tu gribi. Kā ir ar mani? Gluži pretēji.

Teksta uzdevums

Ja Latvija kaut kur izraktu (un pievienotu) vēl papildus 700 kvadrātkilometrus zemes (tas nemaz nav tik daudz), mūs valsts kļūtu par teritorijas ziņā vislielāko starp visām trim Baltijas valstīm (šobrīd Latvija ir otrajā vietā). Zinot, ka Igaunija ir mazāka par Lietuvu, cik kvadrātkilometri zemes Latvijai jāatkaro no Lietuvas, lai kļūtu par lielāko Baltijas valsti?

Viss lielos vilcienos

Vakar, kā jau tas laiku pa laikam gadās, manī iedomājās doma. Kā jau tas gadās, doma nenāk viena, tā ved līdzi citas domas. Es domāju, ka tas ir speciāli – lai domātājs neizdomātu vienu domu līdz galam un tādejādi nesadomātos, ka ir nezin kas (respektīvi, tas, kas var kaut ko vienu izdomāt). Domas nāk viena aiz otras, un, atkarībā no gara stāvokļa, tās traucas garām vai nu kā vecas tvaika lokomotīves vilkts preču vilciens (id est – lēni) vai arī kā uz magnētiskā lauka radīta spilvena bezberzes kustībā esošs ātrvilciens. Jo lēnāk domu vilciens kustās, jo ilgāk ir iespēja kavēties pie vienas domas pirms to aizstāj nākamā, jo vairāk šī doma domājās. Ātrvilciena gadījumā vienā mirklī garām aizzib vesels domu sastāvs. Te arī vilciena analoģija (ar domu – vilciena kustības salīdzinājums ar domu kustību) beidzas.

Kāpēc šis te ir jāsaka? Atbilde „Nekapēc!” šķiet visai atbilstoša.

Lai nu kā, iedomājos, ka valoda ir baigā štelle – tu runā vai raksti šitā un visi domā, ka tu esi šitāds; tur runā vai raksti tā, un visi domā, ka tu esi citāds. Es kaut ko (pasaku) pasaku tā, kā es pasaku, bet Arnolds to pateiks citādāk, jo viņš citādāks. (Vai varbūt viņš ir citādāks, jo to pašu pasaka citādāk?) Pigori sākas, ja Arnolds to pašu pateiks vēlreiz, šoreiz atkal citādi.

Sakot, ka Eifeļa tornis ir līdzīgs lielai eglei, es piespiedīšu Annu domāt, ka tā patiešām ir. Tagad Anna uzskata, ka Eifeļa tornī ir kaut kas no egles, ka tas ir lielisks egliskuma paraugs. Gan jau tā ir veca fiška.

Bet tagad iedomājamies cirvi un to, kā tas iezvetē kādam (piemēram, Lizvetei), kā rezultātā iestājas nāve. Vai nāves pētniekam būtu jāpēta cirvis un tā kustība, lai noskaidrotu, kas tā nāve tāda ir? Un vai tev būtu jāpēta valoda, ar kuru esam ieraduši šķaidīt realitātes steliņģi (crack the crib of reality), lai saprastu kaut ko par realitāti? Huh?

Bet galvenais, ka tā var pateikt. Un vispār vis kaut ko var pateikt. Tas ir ļoti jauki.

Bet atgriežoties pie cirvja un valodas analoģijas, jāsecina, ka lielākā bēda ir, ka tu esi cirvis, tas pats cirvis, kas triecas nabaga Lizavetes pierē. Un nevis kaut kāds tur nāves (vai kaut kā cita pētnieks). Vienīgais, ko tu vari darīt, ir triekties pierē un tad atlēkt no tās. Kaut ko domāt par nāvi nav tas, ko tu vari darīt.

Bet no otras puses, visticamāk tu vienkārši esi cirvis.

Kādēļ gan mēs nevaram būt kā stāstu grāmatu bērni, skrienoši cauri lietum, roku rokā, šķērsu pļavai?

Bet atcerēsimies - tev ir tava pasaule, man - mana. Tas ir bēdīgi.

Kāds ir kaut kas?

Diplomdarba (tajā skaitā arī maģistra darba) vērtēšanas kritēriji Latvijas Universitātē.

Noslēguma darba vērtēšanā tiek ņemta vērā:
1. darba kvalitāte;
2. darba autora ziņojums (prasme zinātniski, koncentrēti un argumentēti iepazīstināt ar veikto pētījumu, formulēt secinājumus, norādīt turpmākos iespējamos pētījuma virzienus);
3. atbildes uz komisijas jautājumiem un prasme diskutēt.

Vareni, vai ne? Tas, kā/vai katra fakultāte eksplicē pamatkritērijus, atkarīgs no to ļaužu izdarības. Tomēr doma ir ok - labs darbs saņem labu novērtējumu.

Arnolds: Te nu mēs esam, visapkārt mežs..
Lidija: Cik jaukas priedes!
Arnolds: Tepat ap stūri Gauja plūst..
Lidija: Palūkojies augšā, starp priežu zariem!
Arnolds: Balti mākoņi..
Lidija: Tie slīd kā cēli putni, ah...
Arnolds: Patiešām..
Kā gulbji balti padebeši skrien/Kā gribētos tiem līdzi skriet.
Lidija: Kas to teica?
Eduards: Es!
Arnolds: Eduards!

And now the Stock Market Report by Exchange Telegraph.

Trading was crisp at the start of the day with some brisk business on the floor. Rubber hardened and string remained confident. Little bits of tin consolidated although biscuits sank after an early gain and stools remained anonymous. Armpits rallied well after a poor start. Nipples rose dramatically during the morning but had declined by mid-afternoon, while teeth clenched and buttocks remained firm. Small dark furry things increased severely on the floor, whilst rude jellies wobbled up and down, and bounced against rising thighs which had spread to all parts of the country by mid-afternoon. After lunch naughty things dipped sharply forcing giblets upwards with the nicky nacky noo. Ting tang tong rankled dithely, little tipples pooped and poppy things went pong! Gibble gabble gobble went the rickety rackety roo and...

Uzmini nu!

Kas tas ir:

Grāmatu kaudzes
Velti tu šķirst,
Mirušās audzes
Pētī, līdz mirsti.

Zinību nieki
Muļķus tik baro,
Pasaules prieki
Gaišāki staro.

a) dzejolis
b) Rainis
c) Reinis
cv) divi pantiņi
d) pārpratums
e) viens vai vairāki no iepriekš minētajiem
f) jefiņu brāziens
g) es neko nesaprotu, tas ir absurds
h) viens vai vairāki no iepriekš minētajiem II
i) nekas
ii) savdabīgas formas īsstāsts
iii) ģeniāli
iv) Friča Bārdas dzejolis
v) uzbrauciens
w) tā, kā tas ir
x) kaut kas interesants, bet grūti pateikt, kas
y) izbeidz
z) nu, beidz!

Kas mani pašlaik uztrauc?

Tieši tas mani arī uztrauc. Redz, cik vienkārši!!

Mans Atraktors

Jā, kas ir filosofija? Vai alternatīvi – kas ir filozofija? Varbūt šāda jautājuma mērķis ir filosofijas definīcijas formulēšana (i.e. tiek meklēta filosofijas definīcija vai filozofijas definīcija)? Minēsim pāris dzīves atslēgas elementus. Pirmkārt, kas ir dzīves jēga? Kāda ir dzīves jēga? – arī šādi var jautāt. Dzīves jēgas meklēšana ir tas, ko veic dzīves jēgas meklējumi. Vai es kļūdos? Ja kāds jautā ‘kāda ir jēga dzīvot?’, viņš grib zināt, kas ir dzīves jēga. Pat, ja viņš to negrib zināt, gan jau viņš piekristu (ja vien kāds pajautātu), ka tas ir tas, ko viņš labprāt uzzinātu.

Otrkārt, kā dzīvot? Ko man darīt? Ko darīt man savā dzīvē? Kā turpināt? Netiek jautāts, kas ir dzīve. Tiek jautāts, kā rīkoties. Ļoti labi. Vajag tikai jautāt. Kas notiks pēc tam? [nekas]

Turpinām, treškārt, dzeja. Dzejolīši. Skumja lirika. Literatūra. Laba literatūra. Mums visiem patīk poēzija. Daiļliteratūra ir tas, kas izklaidē.

Pagaidām pietiks, bet ir vēl daudz tēmas, par ko runāt – darbs, mīlestība, seks (sex), sekss, pornogrāfija, mūzika, mobilais telefons. Saprotiet, šis viss ir svarīgs. Ja ne man vai tev, vai kādam, ko mēs pazīstam, tad pilnīgi noteikti, kādam, ko mēs nepazīstam. Tas viss interesē un šo visu baigi iegūt. Vai, ja nav iespējams iegūt, tad vismaz kaut ko par šiem elementiem uzzināt.

Tipisks zobārsta kabinets

Tipisks zobārsta kabinets, jūs man jautājat, kā tas izskatās? Nē, viss kārtībā, es zinu, ka atbilde uz šādu jautājumu par atbildētāju pasaka pietiekoši daudz. Vēl, vēlos piebilst (lai jau sākumā būtu zināmi mani trumpji), ka par to esmu domājis iepriekš – tāpat vien, aiz gara laika vai pirms gulētiešanas.

Tipisks zobārsta kabinets aizņem trīs objektīvās realitātes dimensijas. Telpas izmēri – aptuveni pieci astoņi metri garumā, pieci platumā un trīsarpus augstumā (augstie griesti). Garākās sienas vidū ir durvis, kas ved uz/no uzgaidāmo/ās telpu/as. Durvīm pretējā sienā (kas arī, šķiet lieki piebilst, ir astoņus metrus gara) iebūvēti divi logi. Dubulti logi. Bez lokiem to augšējā daļā – parasti logi. Kabinets ir caurstaigājams – kā no labā, tā kreisā pusē ir durvis, kas ved uz potenciāli bezgalīgi daudz tieši tādiem pašiem kabinetiem. Stūrī, kuru veido siena ar logiem, siena pa labi no durvīm, kas vedu uz uzgaidāmo telpu, un griesti, iemontēts liels lauvu krātiņš. Tajā guļ trīs lauvas – dzeltenā lauva un divas melnās lauvas. Lauvas ir nemierīga, jo tās uztrauc zobārsta kabinetā valdošā smaka. Tomēr lauvas nav tik nemierīgas, ka tām vajadzētu rēkt, jo lauvas šajā kabinetā atrodas kopš tā ierīkošanas. Lai atdzīvinātu kreisā pusē esošo sienu, tai piestiprināta glezna, kurā attēloti zobi un zobu protēzes. Tur, kā jau tipiskam zobārsta kabinetam pienākas, karājas liels termometrs. Tas rāda pareizo temperatūru, kā arī var tikt ieprogrammēts sniegt temperatūras dinamikas ilustrējošas histogrammas.

Telpas sienas ir baltā krāsā, arī griesti ir balti, bet mazliet savādākā tonī. Grīda veidota no maziem kvadrātiņiem, kas veido rakstu, kurā var atpazīt to, ko vien var iedomāties (tas ir pašsaprotami, jo savādāk tas būtu neiespējamais raksts).

Telpā ir zobārsta krēsls, kas darināts no dažādas formas koraļļu atlūzām un apšūts ar brūnu brezentu. Urbis, kas tiek izmantots zobu labošanai, atgādina tipisku zobārsta urbi (jo tas ir tipisks zobārsta urbis. Urbis deōrum, kā mēdz teikt.). Tam ir pamatne, kurā ir iebūvēts motors, otrā galā ir rotējošs elements, kas faktiski ir tas, kas graužas pacienta zobā, pa vidu starp motoru un elementu ir dažādi kronšteini. Par zobārstu strādā nenosakāma dzimuma un vecuma onkulis, kas savu dzimumu un vecumu slēpj zem klinšu ērgļa kostīma. Tādēļ ir pieļaujams teikt, ka zobārstam ir brūnas spalvas, plikas kājas un liels dzeltenā plastmasā darināts knābis. Knābis tiek iebāzts pacienta mutē tiklīdz pacients noguļas uz krēsla, jo savādāk nevar redzēt, kas tur iekšā notiek (kas par vainu). Par māsiņu strādā balanda, kas nepārtraukti birdina smiltis no vēl joprojām miklas augsnes apņemta sakņu čemura.

Uz darba galda ir izkārtoti instrumenti – ass knibināmais, truls bakstāmais un vēl kaut kas, kas izgatavots no nerūsējoša tērauda. Vēl uz galda ir smaržas un tēja, kas ir nepieciešama darba procesā. Bez minētajiem indivīdiem tipiskā zobārsta kabinetā savu vietu raduši sekojošu profesiju pārstāvji: skolotājs un skolotāja, policists, pastnieks, zāģa operators, operators, pārdevējs, grāmatvedis, reklāmas speciālists, sētnieks, sniegavīrs, prezidente, jurists, šoferis, ūdenslīdējs, tramvaja vadītājs, bibliotekāra kāras bibliotekāres, Ingmārs Līdaka, profesora asistents, zvērkāvis, karavīrs, cietumsargs, sekretārs, bodrijārs, bajārs, arājs, rakstnieks, interneta speciālists, autoatslēdznieks, ugunsdzēsējs, korporatīvo klientu menedžeris, viņa džeris Džeris, komivojažieris, avīzes redaktrise, aktrise, slēpotājs, kalnu kāpējs, kapteinis, taksists, dziedātājs, avīžpuika, mežavecis, trakulis, meteorologs, ārsts galu galā, bļe, dabas pētnieks, kritiķis, bārmenis, laukstrādnieks, ierēdnis, komponists, vecmāmiņa, vannu ražotājs, lidotājs, gans un psihoterapeits. Pie griestiem, veidojot O burtu, ir piestiprinātas sešas klavieres. Tās viena uz otras spēlē uz trešās esošās partitūras.

Tipisks zobārsta kabinets nav tas pats, kas tipiska autogarāža, skaņu ierakstu studija vai dzejnieka darba telpa – apcūkota, bet neaprakstīta sajūta un tāda pat papīra lapa. Šī piebilde ļauj labāk saprast, kas tieši ir tipisks zobārsta kabinets.

Tagad

Ļoti jocīgi, paceļot acis no gigantiskā 19" plānekrāna, es tepat aiz dzīvībai bīstama (visticamāk) elektromagnētiska starojuma izdalošā LMT mobilos sakaru torņa ieraugu mākoni, kas ir pelēkā krāsā. Un tieši aiz mākoņa zila debess. Katrs atsevišķi tie nebūtu pat sīkākās uzmanības vienības vērti, bet to unikālā kombinācija lika man aizdomāties, kāpēc minētais mākonis un minētais debesjoms izskatās tieši tā, kā tie izskatās. Atbilde nav tālu jāmeklē, gaisma krīt no sāniem, saule ir zemu un tās stari manu skatu uz mākoni krusto teju deviņdesmit grādu leņķī. Mans šķiet, ka šī ir laba atbilde.

Bet nu jau viss ir pagājis (precīzāk - mākonis ir aizpeldējis). Nav jau brīnums, ja sēž un urbjas ekrānā tā vietā, lai skatītos mākoņos.

I shall exploit the prestige of the natural sciences in order to give my own discourse a veneer of rigor.

kas ir vsk.1.p

Vakar vakarā gluži nejauši iedomājos, ka 'Es' (jebšu 'ego') pilnīgi fiktīvs koncepts. Tāds nepastāvs, tas ir gluži vienkārši izgudrojums. Patiesībā man tikai šķiet, ka pastāv kaut kas tāds kā 'Es'. Šāda koncepta radīšanai ir pragmatiski apsvērumi - man ir vieglāk sevi identificēt, norobežot no pasaules, ja ieviešu 'Es' jēdzienu. Dzīves atvieglošanas nolūkos es esmu izgudrojis vārdu, kurā ietilpināt savas domas, savas attiecības ar citiem, savu pieredzi.

Piefiksējis šādu domu, es nosaucu sevi par meli un aizgāju gulēt.

Gaidi, ko tu gaidi?

Toms gaida Džeriju, cepure - pakausi, bet es gaidu dīvānu. Dīvānam ir sekojošas priekšrocības:
1) uz tā var gulēt;
2) uz tā var sēdēt;
3) tajā var ielikt lietas;
4) uz tā var likt lietas;
5) pret to var kaut ko atbalstīt;
6) to var pārvietot.

Varētu jautāt, kādēļ šīs priekšrocības ir ieturētas šādā modalitātē? Kādēļ runājam par iespējamībām, nevis aktualitātēm vai nepieciešamībām? Tādēļ, ka dīvāna vēl nav. Es gaidu dīvānu.

Bug 200

Publicēšana rada publicitāti. Triviāli, bet patiesība. Triviāli un patiesība. Triviāli, tātad patiesība. Piemēram, Gatis vienu brīdi sāk publicēt viss kaut ko, un piepeši nez no kurienes uzrodas vidēji 8 līdz 12 viņa talanta pielūdzēji, kas lasa uzrakstīto, raksta komentārus un savā starpā apspriež i izlasīto, i uzrakstīto.

Sākumā izteikto tēzi varam pierādīt caur pretējo. Nepublicēšana rada nepublicitāti. Respektīvi - ja publicē mazāk, tad ne tikai nenāk klāt jauni, bet pat pazūd vecie lasītāji. Piemēri nav jāmeklē tālu - padomā, kuru blogu tu neapmeklē, tā iemesla dēļ, ka tur nekas netiek publicēts.

Ceru, ka šī ieraksta mācība ir skaidra - nav svarīgi, vai kaut kas tiek publicēts, netiek publicēts vai arī ir kaut kā savādāk. Jo publicitāte nav svarīga. Kas tad ir svarīgi? Varētu teikt, ka svarīgi ir tas, kā tu jūties. Bet varētu arī tā neteikt.

?

Vai gadījumā kāds nezina (var varbūt zina kādu, kas zina) kaut ko par muzikantu (laikam) vārdā Džons Frūčante (vai kaut kā tā)? Esmu dzirējis, ka spēlējot normālus gabalus; gribēju uzzināt kaut ko vairāk..

Komentārs

Lasot internetā kādu publicistiska rakstura tekstu, kuram ir dota iespēja publicēt komentārus, es vienmēr kā beidzamo komentāru ierakstu: "Muļķības!" vai "Idiotisms" vai arī "Visi ir muļķadesas!" Tas ir ļoti ērti - divi (~daudzi) zaķi ar vienu šāvienu, kā saka - es izsaku savu viedokli par publicistiskā rakstura tekstu, par šī teksta komentāriem, par autoriem (kā tekstā, tā komentāru autoriem), par viņiem visiem kopā, par viņu intencēm rakstīt kaut ko tādu (kā minētais teksts vai minētie komentāri), par apstākli, ka kaut kas tāds vispār ir noticis.. īsāk - par visu pasauli (ar akcentu uz tekstu un komentāriem, protams).

Es saprotu, ka šādi neizbēgami veicu atsauci uz sevi pašu, nostādīdams sevi vai sevis teikto tajā pat līmenī, kur gribu ievietot autoru un komentāru rakstītājus. Zinu, pozīcija balansē uz paradoksa robežas, bet ko lai tur dara?

grrr...

Ja būtu viņa teikšana, cigaretēs būtu nevis 6 bet 20mg darvas un nevis 0,5 bet 2mg nikotīna. Un uz paciņām tiktu drukātas jēlības un preteklības. Un visi cilvēki valkātu sarkanos briežu ragus visu cauru gadu. Bet ziemassvētku laikā katram būtu pienākums valkāt divus ragu pārus.