Mans Atraktors

Jā, kas ir filosofija? Vai alternatīvi – kas ir filozofija? Varbūt šāda jautājuma mērķis ir filosofijas definīcijas formulēšana (i.e. tiek meklēta filosofijas definīcija vai filozofijas definīcija)? Minēsim pāris dzīves atslēgas elementus. Pirmkārt, kas ir dzīves jēga? Kāda ir dzīves jēga? – arī šādi var jautāt. Dzīves jēgas meklēšana ir tas, ko veic dzīves jēgas meklējumi. Vai es kļūdos? Ja kāds jautā ‘kāda ir jēga dzīvot?’, viņš grib zināt, kas ir dzīves jēga. Pat, ja viņš to negrib zināt, gan jau viņš piekristu (ja vien kāds pajautātu), ka tas ir tas, ko viņš labprāt uzzinātu.

Otrkārt, kā dzīvot? Ko man darīt? Ko darīt man savā dzīvē? Kā turpināt? Netiek jautāts, kas ir dzīve. Tiek jautāts, kā rīkoties. Ļoti labi. Vajag tikai jautāt. Kas notiks pēc tam? [nekas]

Turpinām, treškārt, dzeja. Dzejolīši. Skumja lirika. Literatūra. Laba literatūra. Mums visiem patīk poēzija. Daiļliteratūra ir tas, kas izklaidē.

Pagaidām pietiks, bet ir vēl daudz tēmas, par ko runāt – darbs, mīlestība, seks (sex), sekss, pornogrāfija, mūzika, mobilais telefons. Saprotiet, šis viss ir svarīgs. Ja ne man vai tev, vai kādam, ko mēs pazīstam, tad pilnīgi noteikti, kādam, ko mēs nepazīstam. Tas viss interesē un šo visu baigi iegūt. Vai, ja nav iespējams iegūt, tad vismaz kaut ko par šiem elementiem uzzināt.

Tipisks zobārsta kabinets

Tipisks zobārsta kabinets, jūs man jautājat, kā tas izskatās? Nē, viss kārtībā, es zinu, ka atbilde uz šādu jautājumu par atbildētāju pasaka pietiekoši daudz. Vēl, vēlos piebilst (lai jau sākumā būtu zināmi mani trumpji), ka par to esmu domājis iepriekš – tāpat vien, aiz gara laika vai pirms gulētiešanas.

Tipisks zobārsta kabinets aizņem trīs objektīvās realitātes dimensijas. Telpas izmēri – aptuveni pieci astoņi metri garumā, pieci platumā un trīsarpus augstumā (augstie griesti). Garākās sienas vidū ir durvis, kas ved uz/no uzgaidāmo/ās telpu/as. Durvīm pretējā sienā (kas arī, šķiet lieki piebilst, ir astoņus metrus gara) iebūvēti divi logi. Dubulti logi. Bez lokiem to augšējā daļā – parasti logi. Kabinets ir caurstaigājams – kā no labā, tā kreisā pusē ir durvis, kas ved uz potenciāli bezgalīgi daudz tieši tādiem pašiem kabinetiem. Stūrī, kuru veido siena ar logiem, siena pa labi no durvīm, kas vedu uz uzgaidāmo telpu, un griesti, iemontēts liels lauvu krātiņš. Tajā guļ trīs lauvas – dzeltenā lauva un divas melnās lauvas. Lauvas ir nemierīga, jo tās uztrauc zobārsta kabinetā valdošā smaka. Tomēr lauvas nav tik nemierīgas, ka tām vajadzētu rēkt, jo lauvas šajā kabinetā atrodas kopš tā ierīkošanas. Lai atdzīvinātu kreisā pusē esošo sienu, tai piestiprināta glezna, kurā attēloti zobi un zobu protēzes. Tur, kā jau tipiskam zobārsta kabinetam pienākas, karājas liels termometrs. Tas rāda pareizo temperatūru, kā arī var tikt ieprogrammēts sniegt temperatūras dinamikas ilustrējošas histogrammas.

Telpas sienas ir baltā krāsā, arī griesti ir balti, bet mazliet savādākā tonī. Grīda veidota no maziem kvadrātiņiem, kas veido rakstu, kurā var atpazīt to, ko vien var iedomāties (tas ir pašsaprotami, jo savādāk tas būtu neiespējamais raksts).

Telpā ir zobārsta krēsls, kas darināts no dažādas formas koraļļu atlūzām un apšūts ar brūnu brezentu. Urbis, kas tiek izmantots zobu labošanai, atgādina tipisku zobārsta urbi (jo tas ir tipisks zobārsta urbis. Urbis deōrum, kā mēdz teikt.). Tam ir pamatne, kurā ir iebūvēts motors, otrā galā ir rotējošs elements, kas faktiski ir tas, kas graužas pacienta zobā, pa vidu starp motoru un elementu ir dažādi kronšteini. Par zobārstu strādā nenosakāma dzimuma un vecuma onkulis, kas savu dzimumu un vecumu slēpj zem klinšu ērgļa kostīma. Tādēļ ir pieļaujams teikt, ka zobārstam ir brūnas spalvas, plikas kājas un liels dzeltenā plastmasā darināts knābis. Knābis tiek iebāzts pacienta mutē tiklīdz pacients noguļas uz krēsla, jo savādāk nevar redzēt, kas tur iekšā notiek (kas par vainu). Par māsiņu strādā balanda, kas nepārtraukti birdina smiltis no vēl joprojām miklas augsnes apņemta sakņu čemura.

Uz darba galda ir izkārtoti instrumenti – ass knibināmais, truls bakstāmais un vēl kaut kas, kas izgatavots no nerūsējoša tērauda. Vēl uz galda ir smaržas un tēja, kas ir nepieciešama darba procesā. Bez minētajiem indivīdiem tipiskā zobārsta kabinetā savu vietu raduši sekojošu profesiju pārstāvji: skolotājs un skolotāja, policists, pastnieks, zāģa operators, operators, pārdevējs, grāmatvedis, reklāmas speciālists, sētnieks, sniegavīrs, prezidente, jurists, šoferis, ūdenslīdējs, tramvaja vadītājs, bibliotekāra kāras bibliotekāres, Ingmārs Līdaka, profesora asistents, zvērkāvis, karavīrs, cietumsargs, sekretārs, bodrijārs, bajārs, arājs, rakstnieks, interneta speciālists, autoatslēdznieks, ugunsdzēsējs, korporatīvo klientu menedžeris, viņa džeris Džeris, komivojažieris, avīzes redaktrise, aktrise, slēpotājs, kalnu kāpējs, kapteinis, taksists, dziedātājs, avīžpuika, mežavecis, trakulis, meteorologs, ārsts galu galā, bļe, dabas pētnieks, kritiķis, bārmenis, laukstrādnieks, ierēdnis, komponists, vecmāmiņa, vannu ražotājs, lidotājs, gans un psihoterapeits. Pie griestiem, veidojot O burtu, ir piestiprinātas sešas klavieres. Tās viena uz otras spēlē uz trešās esošās partitūras.

Tipisks zobārsta kabinets nav tas pats, kas tipiska autogarāža, skaņu ierakstu studija vai dzejnieka darba telpa – apcūkota, bet neaprakstīta sajūta un tāda pat papīra lapa. Šī piebilde ļauj labāk saprast, kas tieši ir tipisks zobārsta kabinets.

Tagad

Ļoti jocīgi, paceļot acis no gigantiskā 19" plānekrāna, es tepat aiz dzīvībai bīstama (visticamāk) elektromagnētiska starojuma izdalošā LMT mobilos sakaru torņa ieraugu mākoni, kas ir pelēkā krāsā. Un tieši aiz mākoņa zila debess. Katrs atsevišķi tie nebūtu pat sīkākās uzmanības vienības vērti, bet to unikālā kombinācija lika man aizdomāties, kāpēc minētais mākonis un minētais debesjoms izskatās tieši tā, kā tie izskatās. Atbilde nav tālu jāmeklē, gaisma krīt no sāniem, saule ir zemu un tās stari manu skatu uz mākoni krusto teju deviņdesmit grādu leņķī. Mans šķiet, ka šī ir laba atbilde.

Bet nu jau viss ir pagājis (precīzāk - mākonis ir aizpeldējis). Nav jau brīnums, ja sēž un urbjas ekrānā tā vietā, lai skatītos mākoņos.

I shall exploit the prestige of the natural sciences in order to give my own discourse a veneer of rigor.

kas ir vsk.1.p

Vakar vakarā gluži nejauši iedomājos, ka 'Es' (jebšu 'ego') pilnīgi fiktīvs koncepts. Tāds nepastāvs, tas ir gluži vienkārši izgudrojums. Patiesībā man tikai šķiet, ka pastāv kaut kas tāds kā 'Es'. Šāda koncepta radīšanai ir pragmatiski apsvērumi - man ir vieglāk sevi identificēt, norobežot no pasaules, ja ieviešu 'Es' jēdzienu. Dzīves atvieglošanas nolūkos es esmu izgudrojis vārdu, kurā ietilpināt savas domas, savas attiecības ar citiem, savu pieredzi.

Piefiksējis šādu domu, es nosaucu sevi par meli un aizgāju gulēt.

Gaidi, ko tu gaidi?

Toms gaida Džeriju, cepure - pakausi, bet es gaidu dīvānu. Dīvānam ir sekojošas priekšrocības:
1) uz tā var gulēt;
2) uz tā var sēdēt;
3) tajā var ielikt lietas;
4) uz tā var likt lietas;
5) pret to var kaut ko atbalstīt;
6) to var pārvietot.

Varētu jautāt, kādēļ šīs priekšrocības ir ieturētas šādā modalitātē? Kādēļ runājam par iespējamībām, nevis aktualitātēm vai nepieciešamībām? Tādēļ, ka dīvāna vēl nav. Es gaidu dīvānu.

Bug 200

Publicēšana rada publicitāti. Triviāli, bet patiesība. Triviāli un patiesība. Triviāli, tātad patiesība. Piemēram, Gatis vienu brīdi sāk publicēt viss kaut ko, un piepeši nez no kurienes uzrodas vidēji 8 līdz 12 viņa talanta pielūdzēji, kas lasa uzrakstīto, raksta komentārus un savā starpā apspriež i izlasīto, i uzrakstīto.

Sākumā izteikto tēzi varam pierādīt caur pretējo. Nepublicēšana rada nepublicitāti. Respektīvi - ja publicē mazāk, tad ne tikai nenāk klāt jauni, bet pat pazūd vecie lasītāji. Piemēri nav jāmeklē tālu - padomā, kuru blogu tu neapmeklē, tā iemesla dēļ, ka tur nekas netiek publicēts.

Ceru, ka šī ieraksta mācība ir skaidra - nav svarīgi, vai kaut kas tiek publicēts, netiek publicēts vai arī ir kaut kā savādāk. Jo publicitāte nav svarīga. Kas tad ir svarīgi? Varētu teikt, ka svarīgi ir tas, kā tu jūties. Bet varētu arī tā neteikt.

?

Vai gadījumā kāds nezina (var varbūt zina kādu, kas zina) kaut ko par muzikantu (laikam) vārdā Džons Frūčante (vai kaut kā tā)? Esmu dzirējis, ka spēlējot normālus gabalus; gribēju uzzināt kaut ko vairāk..

Komentārs

Lasot internetā kādu publicistiska rakstura tekstu, kuram ir dota iespēja publicēt komentārus, es vienmēr kā beidzamo komentāru ierakstu: "Muļķības!" vai "Idiotisms" vai arī "Visi ir muļķadesas!" Tas ir ļoti ērti - divi (~daudzi) zaķi ar vienu šāvienu, kā saka - es izsaku savu viedokli par publicistiskā rakstura tekstu, par šī teksta komentāriem, par autoriem (kā tekstā, tā komentāru autoriem), par viņiem visiem kopā, par viņu intencēm rakstīt kaut ko tādu (kā minētais teksts vai minētie komentāri), par apstākli, ka kaut kas tāds vispār ir noticis.. īsāk - par visu pasauli (ar akcentu uz tekstu un komentāriem, protams).

Es saprotu, ka šādi neizbēgami veicu atsauci uz sevi pašu, nostādīdams sevi vai sevis teikto tajā pat līmenī, kur gribu ievietot autoru un komentāru rakstītājus. Zinu, pozīcija balansē uz paradoksa robežas, bet ko lai tur dara?

grrr...

Ja būtu viņa teikšana, cigaretēs būtu nevis 6 bet 20mg darvas un nevis 0,5 bet 2mg nikotīna. Un uz paciņām tiktu drukātas jēlības un preteklības. Un visi cilvēki valkātu sarkanos briežu ragus visu cauru gadu. Bet ziemassvētku laikā katram būtu pienākums valkāt divus ragu pārus.

Vai man vajag kaut ko teikt?

Padomāsim, kas ir svarīgāk – stāstīt (ar to es domāju: stāstīt citiem, rakstīt domrakstu, padomāt ar sevi, ierakstīt privātā piezīmju grāmatiņā vai arī ierakstīties interneta vālos vai, piemēram, blogā) to, vai tur kaut kāds Šmatons vai Batons ir risinājis morālas dabas jautājumus, norādot, ka sarunas māksla (dialektika) ir tas, kas vislabāk spēj norādīt uz kaut kāda tur runātāja koncepciju nesakritību, vai svarīgāk ir stāstīt, ko tu domā par kaut ko? Vai te ir par ko parunāt? Vai mēs varam sniegt atbildi?

Es domāju, ka svarīgāk ir stāstīt, ko tu domā par kaut ko. Sniegsim ilustratīvu piemēru: kāds saka, ko viņš/viņa domā: „Es uzskatu, ka cilvēki iedalās trīs kategorijās (a) tie, kas ir labi un to saprot; (b) tie, kas ir slikti un to saprot; (c) tie, kas ir slikti un to nesaprot. Varētu vēl būt tādi, kas ir labi un to nesaprot, bet tas būtu maz ticams, jo labajam pienākas visu saprast.” Šis kāds ir devis (vai kā saka filosofi – uzdevis [atsauce uz bilžu piesātināto un uz laba papīra izdoto prof. Dr. Phil M. Kūles grāmatu]) savu dzīves skatījumu. Protams, tas nav pilnīgs, bet jaušamas saprāta iezīmes. Vai ne?

Kāpēc rakstīt šādas muļķības ir svarīgāk? A tāpēc, ka ir (piez #1).

Atrunas, kā gan bez tām: ja Šmatons vai Kratons runā par lietām, kas ir svarīgas, vajag runāt par tām. Būtu muļķīgi sarauties čokurā, iežmiegt asti kājstarpī un nestāstīt lietas, kas šķiet patiesas esam, ja nejaušā kārtā nācies uzzināt, ka kāds jau iepriekš teicis kaut ko līdzīgu, turklāt teicis to itin skaidri, precīzi un tā, ka ne atņemt, ne pielikt. Cita atruna: Minētais nenozīmē, ka būtu jāsaka kaut kas muļķīgs, nesvarīgs vai idiotisks. Protams, grūti nošķirt šīs iezīmes no iezīmēm, kas piemīt izteikumiem, kas ir labi izteikumi, jo katrs, kas domā, ka domā, ir atšķirīgs no cita, kas arī domā, ka domā. Bet te jau neko nevar darīt. Lai apkopotu atrunas: ir muļķīgi noklusēt to, kas ir svarīgs pat, ja to ir teicis kāds cits, un ir muļķīgi teikt kaut ko no sevis, ja tas kaut kas debils. Muļķīgi nav rīkoties gluži pretēji.

Un vēl – vēlos piebilst, ka laiks ir pienācis, lai galvanizētu (apcinkotu).
_____________
piez. 1 Minētā argumentācija būtu jāsaprot sekojoši: ja autors apgalvotu, ka svarīgi ir atreferēt citu domas [lai arī pēc iespējas koherentāk], viņš nonāktu pretrunā, jo autora minētais arguments balstīts tikai un vienīgi un viņa paša uzskatiem. Ja svarīgāk būtu runāt par Šmatonu, autora viedoklim nebūtu ne mazākās nozīmes. Izvēloties starp apļveida pamatojumu un pretrunu, autors izvēlējies apļveida pamatojumu. (Tulk.)

Last Sunday

One day I proposed
- Hey, why don't we fly to the mountains?
- Why?
- Why not?
- Why yes?
- Why why?
And then we had a good laugh.

Mazliet par gaumes spriedumiem

Imanuela Kanta Spriestspējas kritikas (jeb trešās kritikas) pirmās daļas pirmās nodaļas pirmās grāmatas pirmajā paragrāfā tiek skaidrots, ka gaumes spriedums ir estētisks spriedums. Parindenī tiem, kas nesaprot, tiek skaidrots, ka „gaume ir spēja spriest par skaisto.” Visnotaļ skaidrs problēmas uzstādījums – runa ir par tādiem spriedumiem, kas apgalvo, ka kaut kas ir (vai arī nav) skaists. „Par gaumi nestrīdas,” teiktu tu vai es, bet Kants to pašu saka sarežģītāk (bet nebūt ne sliktāk): „Gaumes spriedums tātad nav izziņas spriedums, tas līdz ar to nav loģisks, bet gan estētisks spriedums, ar ko izprot tādu spriedumu, kura noteicējpamats nevar būt citāds kā tikai subjektīvais.” Triviāla patiesība, ko zina katrs, tāpat, kā katrs zina, ka citam patīk mātei, citam – meita, bet vēl citam – raibā kleita. Tieši katra vērotāja viedoklis/vērojums/patika (nevis kādas objektīvas objekta īpašības) ļauj izdarīt gaumes spriedumu.

Tomēr šis vēl nav pats sāļākais sāls – šīs pašas grāmatas otrajā paragrāfā sastopam jo gar-zemi-bliezošāku ideju: „Labvēlīgums [jāsaprot kā „labpatika”], kas nosaka gaumes spriedumu, ir bez jebkādas ieinteresētības.” Ieinteresētību še būtu jāsaprot kā „labvēlīgumu, ko mēs saistām ar priekšstatu par kāda priekšmeta eksistenci.” Respektīvi, lai izdarītu riktīgu gaumes spriedumu, mums jābūt indiferentiem pret sprieduma objekta eksistenci. Kants sev ierastajā sofisticētajā manierē piedāvā pāris piemērus, kas sava ārpus-laikmetiskuma dēļ nav diez ko ilustratīvi. Tādēļ atļaujos nākt klajā ar īpaši ilustratīvu piemēru, kas tiks paskaidrots un ilustratīvi komentēts. Situācija gluži vienkārša – ir alkoholiķis, vai vēl labāk – jebkurš normāls draugs, kas gluži vienkārši aizrāvies ar alkohola lietošanu. Un tā nu sanācis, ka šim draugam pretēji viņa gribai jau kādu laiku nav bijusi iespēja lietot alkoholiskus dzērienus. Bet viņš to grib, ļoti grib. Un tad nu jūs abi ejat gar āra kafejnīcu, kur obers kādam klientam pasniedz, piemēram, konjaku. Tā nu konjaks, konjaka glāzē peldēdams, piesaista tava drauga uzmanību, un viņš, norādīdams uz glāzi, saka: „Cik skaista glāze ar konjaku!” Ko dari tu? Paķer viņu pie rokas un, viņu aiz pleciem purinādams, saki: „Mans draugs, lai cik sen es tevi pazītu un lai cik labi mēs vienmēr esam sapratušies (vai atceries kādu strīdu mūsu starpā? Es ne!), man šoreiz tev jāiebilst vai, precīzāk, jānorāda uz kļūdām tavā izteikumā. Redzi, tas ko tu tik tikko teici („Cik skaista glāze ar konjaku!”), patiesībā nav gaumes spriedums. Lai arī tu runā par skaisto un lai arī tas šķiet dziļi subjektīvs spriedums, tas nekādi nevar būt gaumes spriedums. Jo Kants ir teicis: „Lai gaumes lietās spriestu tiesu, mēs nemazākā mērā nedrīkstam būt labvēlīgi noskaņoti pret lietas eksistenci,” bet tu, mans draugs, pilnīgi noteikti esi labvēlīgi noskaņots pret lietas eksistenci, tev ir ieinteresētība attiecībā uz tava sprieduma objektu. Tādejādi (bet, lūdzu, neņem to pie sirds!) tevis izdarīgais spriedums nav tīri subjektīvs, jo tas, kas lika tev izsacīt šādus vārdus, bija gluži objektīva ķermeņa bioķīmija, kas tev, ieraugot konjaku, lika ielīksmoties, un ar grozītu prātu teikt šādus vārdus. Tavam spriedumam bija objektīvi pamati un tādejādi tas nebūtu saucams par gaumes spriedumu.”

Ilustratīvi piemēri kā, piemēram, tik tikko prezentētais ļauj daudz asāk saskatīt lietas būtību. Kanta idejas par gaumes spriedumu nosakošajiem kritērijiem ļauj mums un jums pieņemt daudz labākus lēmumus. Mēs izvairāmies no apkaunojošām situācijām, kādā bija iekūlies draugs Ilustratīvajā piemērā, mēs varam aizrādīt saviem draugiem un galu galā mēs (un jūs) varam saprast to, kā var saprast Kanta sapratni par gaumes spriedumiem.

Kas jādara II

- Labdien!
- Čau!
- Sakiet, lūdzu, kas jādara!
- Vajag būt konsekventi nekonsekventam.
- Ko tas nozīmē?
- Konsekventi jāievēro, ka esi nekonsekvents.
- Vai tas būtu konsekventi?
- Nē!
- Paldies!

Kas ir jādara

- Kas ir jādara?
- Vajag visu izvērtēt, saliekot iespējamos plusus un mīnusus!
- Paldies!

Mon jour

Izdarot dažas atrunas, var teikt, ka mana šodiena bijusi gluži tukša. Atminos, ka tāda bija arī vakardiena, aizvakardiena, arī ceturtdiena, un, atļaujos minēt, tāda būs arī rītdiena un arī trešdiena. Ja neskaita dažus sastaptos cilvēkus (Alfrēds, K. C. vai arī ēdināšanas iestādes bufetniece, piemēram), dažas sajūtas (pretīgums, nogurums, tukšums, prieks, harmonija, ermonika, trombons [pēdīgie šeit minēti tikai formas pēc {un ne jau šo lietu formas dēļ}]), dažas fiziloģiskas sajūtas (miegs, ēstgriba, dzertgriba), dažus vērtību spriedumus (pretīgā briļļu bodes pārdevēja-okultiste, forshi milžu cīņas vidus bungājieni, autovadītāja ir dieviete, smieklīgs kora vidū stāvošs, bet nedziedošs džeks), dažus lēmumus (jāceļas no gultas), secinājumus (man nepatīk šie ļaudis, bet ir ļaudis, kas man patīk), dažus telefona zvanus (dana, kārlis, toms, aija, alfrēds, zanda, jānis, henrijs, mārtiņš, ingars) un dažas jaukas melodijas (ūūūū-ūūūū-ūū) mana diena ir bijusi (lai arī tā vēl nav pagājusi) gluži tukša.

Es nebūt neesmu personisks. Viss, ko es saku un runāju (vai arī, piemēram, rakstu) ir objektīvs.

aaaaaa

rprāts.
dams.
da.
lēties.
bols.
ksts.
rsts.
men (baznīcā).
lava.
bece.
ķis.
zis.
rsts.
frika.
murs (lod-).
rpus (reglamenta attiecības).
tr(laiva).
rzemes.
va.
rietis.

- Var visādi būt, bet galvenais ir ārprāts.
- Ko? Ārprāts kaut kāds!!

Saraksts

2005/2006

1202 Izziņas un apziņas teorija

Maģistrantūras rakstiskais eksāmens

Hjūms D., Pētījums par cilvēka sapratni, Rīga 1987, 190. lpp.

Loks Dž., Esejas par cilvēka sapratni, Rīga 1987, 125. lpp.

Dekarts R., Pārruna par metodi, Rīga 1978, 91. lpp.

Bērklijs Dž., Traktāts par cilvēka izziņas principiem ; Trīs sarunas starp
Hilasu un Filonusu, Rīga 1989, 220. lpp.

Kants I., Prolegomeni 1990, Rīga, 153. lpp.

Huserls E., Fenomenoloģija, Rīga, 2002, 438 (daļēji!)

Vitgenšteins L., Filosofiskie pētījumi, Rīga, 254 (daļēji!)

Guttenplan, S. (ed.), A Companion to the Philosophy of Mind, Oxford: Blackwell
1994, 642 lpp. (daļēji!)

Place, U. T. 1956. Is consciousness a brain process? British Journal of
Psychology 47:44-50. Reprinted in (W. Lycan, ed) Mind and Cognition (Blackwell,
1990).

Kopā: 2118. lpp.

Dažas piezīmes - šis ir literatūras saraksts sadaļai "1202 Izziņas un apziņas teorija" (kā to var redzēt augtāk). Vēl augstāk var redzēt, ka saraksts ir rakstiskajam eksāmenam (nevis, piemēram, gudrība sertifikātam), kas, tiesa, sekmīgi jānoliek katram, kas vēlētos kļūt par maģistru. Rādās, ka šāds saraksts un eksāmens drīzāk ir formalitāte, lai programma atbilstu nez kādiem valsts standartiem. Tomēr kaut kas jau tur ir. Kā mēdz teikt - aiziet jūriņā.

Šis un tas

Kad pārņēmis ir radītprieks, ņem rokās zīmuli un slaidus lokus velc. Lai vakars izdevies un apcirkņos birst zelts.

Tas, ko es vēlētos teikt vai jautāt:
1) Kants ir varens zellis
2) Ja jau Habla teleskops ir tik populārs, kā dzird runājam, vai nav pārsteidzīgi to klapēt ciet? Pag, pag, minēto teleskopu taču grib klapēt ciet, vai ne?
3) Šī dziesma dziedama nakts tumsā, meža ielokā, pie ugunskura. Dziesma vientulībai, tās slavinājums. Dziesma izpildāma uz elektriskā sintezatora. To nedrīkst spēlet uz akustiskās ģitāras, jo (Es pieļauju, ka dziesmas pavadījuma instrumentējuma stingrās prasības varētu dažam labam mīlniekam sagādāt neērtības, bet autoram tomēr ir tiesības izvirzīt prasības.)

Meldiņš (Do mažorā) - sākas ar Do, vienmērīgi aug līdz pirmās rindas beigās sasniedz nākamo Do. Otra rinda, savukārt, ir nokāpiens no augšējā Do līdz Sol. Trešā rinda - no apakšējā Do uz Sol, visbeidzot pēdējā rinda - lieliem soļiem lecam no augšējā Do veselu oktāvu zemāk uz apakšējo Do. Pavadījumu - ieturēt siltos toņos, trešās rindas nogalē atļauts izdarīt rudenisku minora pieskārienu.

Visbeizot - pats teksts:

Ugunskurs nakts tumsā spīgo
Mēness gaisma spoži spīd
Manā sirdī mīla dzīvo
Kaut tu nāktu aizparīt.

Patiesība par Palmu kokiem

Labdien, ielocīšu savu pirkstus kā arī domu pavedienu runājot par to, kas ir būtisks, nevis nebūtisks. Tātad - jau trešo dienu es gaidu brīdi, kad pasta darbinieks vai darbiniece man uz mājām atnesīs to, ko es jau trešo dienu gaidu. Fantastiski, vai ne? Es jau trešo dienu gaidu jaukā CD (es patiesi ceru, ka CD nevis DVD) formātā iepakotu kolekciju ar bildēm. Bildēs (digitālās fotogrāfijās) būs palmu koki un es.

Faktus par palmu kokiem nestāstīšu, tos var sameklēt internetā. Svarīgi ir iespaidi. Man šķiet, ka palmu koki ir baigi forša djela. Pirmkārt, izrādās, ka palmu koki nav nekādi koki. Palmas ir lakstaugi, un tas, ko man gribētos saukt par palmu koka stumbru, īstenībā ir iepriekšējo gadu apgrieztās lapas. Iedomājies, mans draugs, palmu lapu kušķi. Kad kušķa apakšējie zari tiek nogriezti (tas, kā runā, notiek reizi gadā) viedojas viena papildus kārta palmu 'koka' 'stumbram'.

Tad nu, pieejot pie palmas un aptaustot 'stumbra' virmsu, var itin viegli secināt, vai palmas saimnieks ir kārtīgs saimnieks (jo var gadīties, ka saimnieks nemaz nav saimnieks [ievēro! distinkcija starp vārda referenciālo un atributīvo lietojumu]). Divas galējības ir (a) viss stumbrs ir 'spalvains', tas ir negluds un raupjšs, pieskarties ir nepatīkami. (b) stumbrs ir gluds, līdzens, gludi nodarīts, tam pieskarties ir patīkami.

Palmu 'stumbri' var būt tievi un gari un var arīdzen būt resni un gari vai resni un īsi. Protams, bieži vien ļoti īss 'stumbrs' izskatās daudz resnāks par garu 'stumbru' (pat ja tā nemaz nav), bet tas ir optiskais māns. To katram palmu vērotājam ir jāņem vērā.

Palmu koku vērošana un iemūžināšana digitālās atmiņu kartes kambaros ir ļoti aizraujoša nodarbība, kas liek laikam aizskriet vēja spārniem (lai ko arī tas nozīmētu).