Performatīvs

jeb runas darbība. Šīs teorijas pamatdoma ir gluži vienkārša – vārdi var tik izmantoti ne tikai, lai kaut ko pateiktu, bet arī lai veiktu kaut kādu darbību. Ostins (Džons Langšovs-Anšovs) uzstāj, ka ziņošana par faktiem (konstatīvā funkcija) nebūt nav vienīgā valodas funkcija. Performatīvie sacījumi ir parasti sacījumi, bet, tos sakot, cilvēks „drīzāk kaut ko dara, nevis tikai kaut ko saka.” (Austin, John L. 1979 [1961]. “Performative Utterances.” // Austin, John L. 1979 [1961]. Philosophical Papers. Urmson, J. O. (ed.) & G. J. Warnock (ed.). Oxford: Oxford University Press.p. 235.) Tā, piemēram, sakot „Es dodu šim kuģim vārdu Karaliene Elizabete” vai „Es atvainojos”, sacītājs ne tikai pasaka, ka viņš dod kuģim vārdu vai atvainojas, bet (veiksmīga performatīvā sacījuma gadījumā) arī dod kuģim vārdu vai atvainojas.

Šis ļauj noprast, kas tieši tiek darīts (ne tikai pateikts) ar sekojošo:

Ar sekojošo paziņoju, ka labs izteikuma “Cat is on the mat” tulkojums ir “Kaķis ir uz tepiķa” (nevis uz ‘paklāja’ vai ‘paklājiņa’). Tāpat ar šo tiek izziņots, ka piedāvātais variants ir pats labākais. Tātad, ja vajag tulkot teikumu “Cat is on the mat”, droši (un pat ir vēlams) var izmantot piedāvāto Tepiķisko atveidojumu. Tas ne vien atveido tulkojamā teikuma jēgu, bet arī, ciktāl tas vispār ir iespējams, atdarina teikuma ritmu un poētisko struktūru. (Iedomāsimies, paspilgtināšanas labad, piemēram, latgaliešu dāmu, kas nevar/negrib izrunāt mīkstināto k burtu, sakām šo teikumu) Pieļauju, ka pēc šīs publikācijas jebkurš minētā teikuma antišeitnosacītāsdogmastisks tulkojums būtu jāuzskata vai nu par neattaisnojamu paviršību vai arī par muļķību, kuras gadījumā nav pat vērts spriest, vai tā ir attaisnojama vai nē.