Citāds II (Otrais)

Nekādas privātās kosmoloģijas - šoreiz. Nekādi man-ir-salicies-tas-un-tas-par-to-un-to vai ir-tā-un-tā-un-jārīkojas-(vispār)-ir-tā-un-tā. Tāpat arī ne es-darīju-tad-to-un-to. Šoreiz Vienkārši Citāts, kas, starp citu, daļēji sasaucas ar citātu, kas redzams iepriekšējā ierakstā Citāds.

Citāts ir no 179E-180A. Pirmkārt, tas ir visnotaļ krāšņs pats par sevi; otrkārt, tas ir attiecināms uz lielu daļu tā sauc. ekspertu par lietām jeb filozofu un ilustrē, kā šajās aprindās notiek ne viena vien saruna; treškārt, pie joda filozofus, tā runā ne viens vien cilvēks, kas kaut ko ir ieņēmis galvā, lai arī bez jebkādām zināšanām par to, runā kaut nezina. Un zina retais. Lūdzu:

"Spēja turēties pie iztirzājum vai jautājuma, lai varētu mierīgi gan atbildēt, gan izvaicāt, viņos ir vēl mazāk nekā nemaz vai, drīzāk, - tās trūkst vēl daudz vairāk, ņemot vērā, ka šajos vīros nav ne kripatas miera. Bet ja tu kādam no viņiem ko pajautāsi, tas gluži kā no bultu maka izvilks un izšaus mīklainus izteicieniņus, un ja tu gribēsi noskaidrot teiktā jēgu, tevi atkal ķers kaut kas līdzigs, tikai citādi pateikts. Ne no viena tu nekad nekādu skaidrību nepanāksi, un tas neizdodas viņiem pašiem."

Ja runā ar pazīstamo, iesvaidīto (vai tik pat iesvaidīto, kā es), var atļauties būt nemierīgs un pārlek noteiktiem iztirzājamā jautājuma punktiem - jo ir skaidrs, par ko ir runa un nav vajadzība lieki muti dzesēt. Bet savādāk (vai ja jautājums ir svešs), Citāta uzrādītais nopēlums ir jāņem vērā.

Citāds

Izmantoju gadījumu, kad viss ir tieši tā, kā tas ir šobrīd (respektīvi - rīkojos), lai iluminētu (jo mūsu mērķis ir iluminēt). Iluminētu lasītāju. Tātad -- ir kāda teiktais, ko vēlos recitēt šeit un tagad. Recitēt - jo tas jau ir ticis citēts populāra rīta laikraksta Nesenajā numurā.

[raksturojot šībrīža situāciju filozofijā:] "Ir neomitologi, kas apreibinoši sarežģītā valodā stāsta ekstravagantas pasakas, un ir [neo]sholasti, kas analizē viens otra ražojumus, ģenerējot arvien jaunas teorijas un, šķiet, bieži vien aizmirstot, kāpēc ir radījuši iepriekšējās. Savukārt to, kas raksturīgs dzīvam, domājošam cilvēka -- mēģināt saprast pasauli un sevi tajā -- kaut ko tādu filozofijā šodien ir ļoti grūti atrast. Tāpēc to vairāk meklē mākslā, literatūrā."

Vārdi, vārdi, protams. Bet iluminējoši, sakārtojoši. Mēs, PVKF, redzam, kas ir domāts ar neomitoloģiju un kas - ar neosholastiku. Mēs jau sen zinām, ka ir cilvēki, kas nesaprot (kam nav svarīgi), ko viņi dara. Tāpat jau sen ir zināms, ka tie, kas nodarbojas ar filosofiju, tādi paši cilvēki vien ir. Daļa no viņiem (nebūt ne mazākā) lasa tekstu, izsaka spriedumu, diskutē, dara to godam - tāpat, kā būtu darījuši ko citu (matemātika mācīšanu, grāmatvešanu, žurnālu rakstīšanu, politikas studēšanu), ja vien apstākļu būtu mazliet savādāki. Būtībā -- runa ir par Iču. Cik nu katram tas Ičs ir, tik ir. Ičs pieprasa skaidrību, bet ar to neapmierinās.

Mēžam aizgaldu

Klasiskās izglītības vārdu krājums. Šī nav tēze, jo nav propoziconāla satura. Hipotēze – pat ne tik. Bet bez jēgas – augsnes pārdomām, vielas asociācijām, iegansta sarunām – gluži tomēr nē.

Tāpat, Borhesa blodziņš - pierakstam intelektuālas miniatūras, domāšanas eksperimentus, savas-dzīves un sa-dzīves ainiņas, asociācijas. Bet ko darīt, ja nav materiāltehniskās bāzes sava blodziņa uzturēšanai (e.g. nav vēl izdomāts dators)? Pavisam vienkārši, messieurs, pierakstam to uz papīra, sakrājam papīru kaudzīti un reizi pa kādiem gadiem uzcepam grāmatu.

"Matemātika ir juteklības dzeloņa notrulinātāja." Labrīt! Mēs ne tikai par to esam dzirdējuši, bet arī esam tur bijuši. Gājuši tam cauri. Bet labs punkts, čalīt!

Visbeidzot - "groteska objektivitāte." Tas tiešām ir kaut kas grotesks.

Teorijas Pauze

Kādā inspirējošā grāmatelē (varbūt illuminējošā – bet tā varētu teikt, ja vien tā būtu spējīga izgaismot kaut ko, ar domu kaut ko īsteni (kāds, neapšaubāmi, ir, piemēram, īlens) pastāvošu) uzdūros vārdam epistemofīlija. Ko tas nozīmē? Etimioloģija pasaka visu priekšā. Epistēmē – zināšanas (grieķ. [sen] valod.), philia – nevaldāma iekāre, bļe, mīlestība uz, phi, vai vienkārši – draudzība (tā pat. valod.). Īsāk – dzenulis zināt. Šis vārds tika saistīts ar vēstījuma jeb naratīva funkciju – tas ļauj epistomofīlajam lasītājam apmierināt savu iekāri uzzināt, kā gan tieši turpinās un beidzas (bei[gās saslē]dzas) kāds nebūt stāsts. Šajā sakarā radās doma, kas pati par sevi nav būtiska, jo būtisks vienādā mērā izrādās a) fakts, ka šī doma vispār radās; b) šīs domas konsekvences. Doma (varbūt asociācija) ir sekojoša: jā, patiesi, lasot, piemēram, romānu (kurā varam sazīmēt noteiktu sižetu) bieži vien domas traucas uz priekšu nevis pa kādu interpretatīvu literatūra teorijas sliedi vai pa kādas konkrētas fiškas (kas ir fiška – mēs vai nu jau zinām, kas tas ir, vai arī kādu dien sagaidīsim šī [ļoti] [daudz] nozīmīgā jēdziena atšifrējumu) (starp citu, šādi iestarpinājumi baigi traucē lasīšanu, tādus vajadzētu likt zemsvītras piezīmēs) līniju, bet gan tiecas stipulēt (nesaprotu, no kurienes šī tīksme (sic!) lietot ērmotus [sveš]vārdus (sic!2) un formalizētā manierē piedāvātas vārdspēles) par iespējamo sižeta attīstību. Šāda koncentrēšanās uz vienu (sižetu) liek palaist garām lērumu citu interpretācijas iespēju. Liedz saskatīt konkrētas fiškas. Šī doma liek atminēties par nabūt nesvarīgo Nabūkovu, kurš, kā runā, esot teicis (aptuveni tā), ka grāmatu pa īstam var lasīt tikai ar otro reizi. Faktiski, nebōt nav būtiski zināt, ko teici Nebōkovs, lai šī ideja šķistu… oukei. Pavisam vienkārši – izlasi grāmatu vienreiz, apmierini savu epistemofīlo tieksmi un lasi otrreiz, lai, lai dievs dod, ieraudzītu vēl kaut ko.

Tagad pie būtiskā (saistītu ar apjausmu, kādēļ radās šī doma, un ar domas formu kā tādu). Runa iet par šajā pašā grāmatelē plaši iztirzāto teorijas jēdzienu. Teorija šeit tiek saprasta kā stipulatīvu pieņēmumu kopums par kaut kādu lietu (varbūt pat ne lietu, bet gan tikpat stipulatīvu jēdzienu) savstarpējām attiecībām. Respektīvi, kaut kas prātā izdomāts, uz aksiomām nebalstīts, kā veidošanai un eksistencei nav nekāda objektīva vai praktiska iemesla. Punkts ir sekojošs – gan tas, ka man vispār ienāca prātā saistīt no konteksta izrautu vārdu epistemofīlija ar aptuveno nojausmu par Nabokova teikto, gan pats šis saistījums (par kuru noteikti varētu runāt un teoretizēt) ir cieši saistīti ar minēto teorijas izpratni. Tagad pavisam īsi un ar morāli: ikdienā, (katram) domājot par lietām utt., tiek veidotas vairāk vai mazāk gudras/dumjas, izvērstas/aptuvenas, universālas/šauras teorijas par to (nevis kā ir, bet gan par to), kā mūsu privātajā valodiskajā, seksualizētajā, psihotraumatizētajā pasaulītē lietas salietojas. Labi, morāle izpalika, jo man nav teorijas par to, vai tukši muldēt (i.e. veidot teoriju) ir… oukei. Un, klau, lai pamatotu savu izteikumu par teoriju kā tukšu muldēšanu, man tāpat būtu jāveido teorija (šajā izpratnē).

Konkursa rezultāti

Tātad, pirms pāris dienām tika izsludināts konkurss. Tika jautāts:

Kas ir labākā ārzemju īsfilma latviešu valodā (jebšu, labaakaa aarzemju iisfilma latvieshu valodaa)?

Atsaucība bija necerēti liela, kas skaidri norāda uz latviešu kino renesansi (ja ne kā savādāk, tad mūsu - kinomīļu - labajās domās). Tika izteikti neskaitāmi minējumi (lai arī bieži konkursanti tā vietā, lai nosauktu, viņuprāt, labāko īsfilmu, uzdeva pilnmetrāžas spēlfilmu, animācijas filmu, muzikas videoklipu un pat dramatiskā teātra izrāžu un politisko partiju kandidatūras). Šis viss norāda uz lasītāja plašo un daudzveidīgo skatījumu uz dzīvi.

Jāsaka, diemžēl netika saņemta neviena pareiza atbilde. Kādi gan tam būtu iemesli? Un atkal jāsaka, diemžēl - visdrīzāk pie vainas būs mūsu lasošo konkursantu nevērība vai, vēl sliktāk, neapķērība, trula aprobežotība, stulbums. Nav, patiešām, nav viegli teikt tādus vārdus par to, kas faktiski attaisno mūsu konkursu - par mūsu godprātīgajiem konkursantiem, bet, kā saka, konkursanti draugi, bet patiesība - labāks (lielāks) draugs.

Bet kam tādi aplinki? Labākā ārzemju īsfilma latviešu valodā ir "labaakaa aarzemju iisfilma latvieshu valodaa" (2005). (Jā, patiesi, A ir a). Šobrīd tieši Tev, čaklais (lai arī aprobežotais) konkursant, ir ekskluzīva iespēja šo filmu noskatīties. Mūsdienu pasaule uzspiež savus standartus, tādēļ šī plašu atzinību izpelnījušamies īsfilma ir 'pārnesta' no 35mm analogās kinolentas uz videoformātu, kā dēļ tā ir redzama katram datora lietotājam.

Noaujam sandeles, atsvabinam bikšturus, pielādējam bļodu ar našķiem un aidā. Priekškars veras!

Pirmā daļa


Otrā daļa

Tēzes konferencei

Pēdējā laikā aktuāls kļuvis jautājums Vai vēja ziedi zied tāpatās? Ir vēja ziedi, vēja bērni, bet jo vairāk par to domājam, jo skaidrāk izceļas jautājums, kas nu nekontrolēti plūst pār teju katra domājošā lūpām. Un kāpēc vispār jābūt tiem?

Bet nu pie teorijas. Briest ķirbis, bullis mīlē spoži, un, treškārt, ērzeļi kā traki zviedz. Otrkārt, pārliecināsimies, vai instrumentārijs šī jautājuma izpētei ir apzināts. Pirmkārt, Spodris. Otrkārt, svītrukods (piemēram, 9789984178325). Treškārt, izvirzīsim nepieciešamos kritērijus: pāreja no it nekā un neparko. Otrkārt, nepastarpināta jutekliska tautoloģija (pieļaujamā forma: (p->(q->r))->((p->q)->(p->r))).

Bet kāpēc jūs tik nicinoši, kad saka – tas ir vēja zieds? Protams, es galvenokārt runāju par Amerikas situāciju. Interpretācija, protams, ne vienmēr ir dominējoša. Esmu uzlasījusi (legere) "Vēja ziedus" man arī tie ļoti patika, bija kaut kas aizkustinošs šajā, kas lika pārdomāt savu dzīvi.

Manuprāt, tas ir daudzsološs izejas punkts. Es domāju, ka tā notiek filmās; šis ieskats (insight) var tikt pārveidots par vispārēju teorēmu:

T(1): Par pirmo mīlestību un par gaidīšanu divus gadu desmitus.

Augstāka un atbrīvojošāka vērtība mākslā un kritikā šodien ir transparence -- šis ir meinstrīms. Man tomēr likās, ka Spodris beigās nomira, pakārās; bija kāds teikums, kas liecināja par to. Šis negaidītā veidā aprauj (nopūš sveci) mūsu pētījumam. Ausmā nepasmaidīs rīts kā jūrā sala. Bet, palūk, cik grāvī smaida auseklīts! Tādejādi ir atrast transcnedentāls pretarguments (iegansts neklausīt) it kā nevainīgajam aicinājumam vienkārši saņemties un kaut ko saklopsēt.

Ne piepildīts, ne apaugļots, mūsu pētījums ir sabradāts - neuzrādot mākslas juteklisko virsmu. Cilvēki - desmiti, simti un tūkstoši - nāk pretim, iet garām.

***
Par mums - strādājam tajos virzienos, kuros mums ir labāka kompetence nekā citiem. Bet vispār - es nezinu, mēs esam, esam aklie un vēja augļus neredzam.

Mēs saprotam, ko nozīmē "gribēt rakstīt"
Mēs saprotam, ko nozīmē "vajadzēt rakstīt"
Mēs saprotam, ko nozīmē "rakstīt "Mēs saprotam, ko nozīmē "rakstīt"""

Kādēļ tas nav tā, kā tas ir citos gadījumos? -- Tādēļ, ka citi gadījumi ir hroniski. Tie ieilgst.

Tādēļ, ka mēs rīkojamies savādāk.

Monētas

Ak pasaulīt, nav nekāds joks. Kas nav joks? Šis nav joks. Tieši šis pats izburtotais vārds (uzsvars, tāpat visa semantiskā ... uz 'šis') nav joks. Diena pusē, bet tāda sajūta it kā nebūtu gulēts savas 26 stundas.

"Bet kam tādi aplinki?" citējam un izliekamies, ka tas nez ko atrisina šī it-kā-kaut-kā-esoša sakarā.

Protams, prieks, bet tajā pašā laikā dalītas sajūtas par bezatbildīgu (un tādēļ) brīvību Virsraksta un Ieraksta satura izvēlē. Prieks, kā nojaušams, par brīvību, dalītas sajūtas -- par satura izvēli. Kas ir būtiski -- lietas tiek šķirtas.

Konkurss

Tātad, uzminiet nu:

Kas ir labākā ārzemju īsfilma latviešu valodā (jebšu, labaakaa aarzemju iisfilma latvieshu valodaa)?

(Hint: Kas ir A? Vai A ir A? A? Un vai "A" a ri ir A? Un vai "kas" nav līdzīgs "kura"?)

Domāju, ka šādi uzvedinoši norādījumi neļaus pat visneattapīgākajam konkursantam ilgi vilcināties (linger, vilcini nost, lingerie) ar pareizās atbildes atrašanu. Bet pat tad, ja stundām ilgusī galvas lauzelēšana, šī ieraksta tekst un kontekst analīze, paziņu iztaujāšana vai gluži vienkārši -- risērčs nedod gaidītos augļus (gaidu ābolu), saglabāsim mieru un veselo saprātu, jo tieši šīs īpašības būs jo noderīgas brīdī, kad atbilde uz mīklaino jautājumu tiks atklāta.

(Starp citu. Arabeska: Klasiskajā baletdejā — poza, kurā dejotājs stāv uz vienas kājas, otra, celī izstiepta, atvirzīta atpakaļ.)

Brīnumainās pārvērtības

Pirms:

Pēc:

Kā redzam, mainījies ir šī Viena-un-Tā-Paša fons (no tumšākām krāsām un teju baltu). Tāpat atšķirīgās krāsās ir ieturētas abu attēlu apakšējās sadaļas. Visbeidzot, otrā attēlā ir metāla vārtiņi, kas pilnīgi noteikti nav atrodami pirmajā attēlā, kas liek viennozīmīgi secināt, ka abi attēli nav vienādi, kas liek viennozīmīgi secināt, ka ir notikusi noteiktā objekta (kas ir tas, ko mēs redzam attēlā) pārveide, kas ir ņēmusi vietu ne tikai laikā, bet arī zināmā/os telpas attribūtā.

Dāmas un Kungi,

Uzminiet nu! Kas tas ir?

Performatīvs

jeb runas darbība. Šīs teorijas pamatdoma ir gluži vienkārša – vārdi var tik izmantoti ne tikai, lai kaut ko pateiktu, bet arī lai veiktu kaut kādu darbību. Ostins (Džons Langšovs-Anšovs) uzstāj, ka ziņošana par faktiem (konstatīvā funkcija) nebūt nav vienīgā valodas funkcija. Performatīvie sacījumi ir parasti sacījumi, bet, tos sakot, cilvēks „drīzāk kaut ko dara, nevis tikai kaut ko saka.” (Austin, John L. 1979 [1961]. “Performative Utterances.” // Austin, John L. 1979 [1961]. Philosophical Papers. Urmson, J. O. (ed.) & G. J. Warnock (ed.). Oxford: Oxford University Press.p. 235.) Tā, piemēram, sakot „Es dodu šim kuģim vārdu Karaliene Elizabete” vai „Es atvainojos”, sacītājs ne tikai pasaka, ka viņš dod kuģim vārdu vai atvainojas, bet (veiksmīga performatīvā sacījuma gadījumā) arī dod kuģim vārdu vai atvainojas.

Šis ļauj noprast, kas tieši tiek darīts (ne tikai pateikts) ar sekojošo:

Ar sekojošo paziņoju, ka labs izteikuma “Cat is on the mat” tulkojums ir “Kaķis ir uz tepiķa” (nevis uz ‘paklāja’ vai ‘paklājiņa’). Tāpat ar šo tiek izziņots, ka piedāvātais variants ir pats labākais. Tātad, ja vajag tulkot teikumu “Cat is on the mat”, droši (un pat ir vēlams) var izmantot piedāvāto Tepiķisko atveidojumu. Tas ne vien atveido tulkojamā teikuma jēgu, bet arī, ciktāl tas vispār ir iespējams, atdarina teikuma ritmu un poētisko struktūru. (Iedomāsimies, paspilgtināšanas labad, piemēram, latgaliešu dāmu, kas nevar/negrib izrunāt mīkstināto k burtu, sakām šo teikumu) Pieļauju, ka pēc šīs publikācijas jebkurš minētā teikuma antišeitnosacītāsdogmastisks tulkojums būtu jāuzskata vai nu par neattaisnojamu paviršību vai arī par muļķību, kuras gadījumā nav pat vērts spriest, vai tā ir attaisnojama vai nē.

NP Teika

Nav, ko teikt?
Ja nav, ko teikt,
Tad viss, ko varu teikt,
Iet šādi:
Nav ko teikt
(to, kā nav,
respektīvi, ja jau
nav, ko teikt, tad nevar
teikt to, kā nav.
Un nevajag --
Nav ko!)!

Bet no otras puses,
Nav ko teikt pat,
Ja ir, ko teikt.
Tā teikt -
Viens pīpis.
(aizkrāsnē pirmo reizi)

Jo
Bieži saka
"Ir ko teikt"
Un arī saka, tad
Un tikai tad
(Viens un tikai divi),
Ja īstenībā
Nav, ko teikt.

***

Saruna – intersubjektīva darbība, kurā es (noteiktu apsvērumu/aprēķinu vadīts) ieņemu labvēlīgu neitralitāti (cf. benign indifference) pret noteikto tēmu, lai maksimizētu sarunas biedra pārliecību/ komfortu izteikties, kas ļauj iegūt pēc iespējas precīzāku kolēģa uzskatu uzmetumu, tādejādi palīdzot man veidot universālāku pasaules ainu.

it is in the air..

Man ir jauns dators. 1999. gada izlaiduma HP OmniBook XE₂. Šis dators ir viegli pārnēsājams, tādēļ kopš šī brīža arī mans birojs būs viegli pārceļams uz sniegoto Vidzemes vidieni vai arī kādas omolīgas Rīgas café omulīgo stūrīti. Uz datora jau bija operētājsistēma – Windows 2000, bet tā kā tā bija (kā mēs, datoru advancētie lietotāji, sakām) piebāzta pilna un kļuvusi lēna, izlēmu par labu OS maiņai. Sāku ar Windows 98 SE. Viss notiek ļoti ātri, bet neraža tāda, ka šai OS līdzi nenāk draiveri, kas atpazītu mana jaunā datora ekrānu. Rezultātā, mana melnā, 1024x768 punktiņus izdalīt spējīgā, ekrāna vidū kā zilizaļa oāze mirdz vien 800x600 punktiņu mazs ekrāniņš. Un HP oficālā lapa, kur varētu vajadzīgos draiverus atrast, par spīti visam, man un maniem pūliņiem, nestrādā. Tad nu instalējam Windows XP, kas aizņēma tik daudz laika, ka paguvu aizmigt. (Šķiet, aizmirsu pieminēt sava jaunā drauga prāta spējas – nezin kāds procesors, 64 megabaitos ierāmēts rāms RAMs, un vairāk kā 5 (!) Gb liels disks. Vēl ir DVD lasītājs, modema izvads, kaut kāda plāksnīte, ko var izņemt un atkal ielikt atpakaļ (man šķiet, ka tā ļauj pieslēgties tīklam), 1x USB caurums, tumbiņas, daudz lampiņu, nemaz nestrādājoša baterija, visnotaļ ērta klaviatūra ar pietiekami mīkstiem/atsperīgiem taustiņiem.) XP strādā, nebūt nemaz tik lēni, bet skaidrs, ka mans jaunais dators ar smago XP uz muguras nenodrošinās man multimediālu superpieredzi (experience). Tuvākā laikā plānoju atjaunot samērojamību starp soft un hard vēr un tomēr iemānīt labdarbīgu Win98.

eu, nevis č

Runājot par man tik tuvo tēmu, kas (kaut arī reminiščeņču formā) ir aktuāla arī tālākā (ne tik tuvā) pasaulē, atrodu par saistošu pieminēt domu, kas man gluži iešāvās prātā kārtējo reizi braucot trolejbusā un lasot konkrētu vācu klasiča supergarromānu. (Mēs taču nezinām, kas ir doma, vai ne?) (Bet par to -- vairs ne vārda!) Jautājums ir -- ko gan teikt, izlasot kaut vai šo garromānu. (Tikko pārbaudīju - par spīti visam tas tiešām ir romāns.) Varētu lūkot uzšķērst tā tēmu vēderu, lai redzētu, kādas tēmas nāk laukā. Varētu vārot varbūtējās varoņu darbības. Ō, jā, varam iemoķīt šo visu padarīšanu plašākā kontekstā. Bet paliek fakts (un fakstiski tas mani ir mulsinājis jau no senām dienām), ka šāda veida analīze ne-iz-bēg-a-mi ir daudz mazāk apjomīga, nekā pats darbs. Kas tur liels, jautāsiet? Tur jau tas sāls, jūs! Varbūt pajautājiet, kādēļ nabaga autors izvēlējās drukāt 800 (astoņi simti) lpp., ja jau visa sāls slēpjas (un ir uzejama) tik īsā analīzē?? U?

Hintoju (vēršu uzmanību) uz to, ka (faktiski piedāvāju hipotēzi, kas šķiet gluči dabiska, ja vien koncentrējamies uz kaut vienu no garromāna fragmentiem) autoram ir itin vienkārši bijis, ko teikt, un viņš nav kautrējies to pateikt. Ko darīt, ja tev ir ko teikt citiem, plus tu arī to vari pateikt, plus tev nav slinkums rakstīt romānu.

Un tad vēl izteikumi, ko var atminēties un izmantot noderīgās situācijās. "Maniere, kā jūs labsirdīgi zobojaties par visu labo, nerada manī ne mazākās čaubas, ka savā sirdī esat par to." Paldies. Turpinām -- nafig kaut kur 423/800 lpp. iemest diskusiju par to, vai var ticēt "patiesībai, objektīvai, zinātniskai patiesībai," kurā parādās Džeimsa (Heņa brāļa) ideja, ka "patiess ir tas, kas noderīgs cilvēkam." Karoč -- runājam par (šo) lietu, lai arī stāsts tač' bija par kaut ko citu.

Ko varam secināt? Visu kaut ko, bet lai tas visums paliek pie mums! Bēt skaidrs ir tas, ka tas, vai darbs tevi uzrunā (atkal atsaucamies uz to, kamdēļ sākām par šo runāt), lielā mērā ir atkarīgs no detaļām. No iestarpēm (kas, iespējams, kādā tuvinājumā parklājas ar, bet tomēr pilnībā nesakrīt ar) [starp] tēmām, varoņlīnijām un kontekstuālām atbilstībām.

cmuki

Pēc pornogrāfiskās vērtras, ko mazāk samaitātos vai arī vairāk ar iztēli apveltītos prātos sacēla (sic!) iepriekšējais ieraksts (pareizāk -- ierakstā ieraugāmais attēls/ieraugs), vai tiešām kādam ceļas (sic!) jautājums, kādēļ šeit iestājies šāds klusums? Bet klusumu vislabāk pārtraukt ar kliedzošu, kontroversiālu saukli: Stultitia est morbus animī. Zinot kādu no romāņu valodām, nav grūti nojaust šī izteikuma nozīmi. Bet ja ir grūti nojaust, tad, kā saka, Ignorantia nōn est argumentum.

Ja godīgi, šādu bārstīšanos ar skanīgiem sakāmvārdiem latīņu valodā varētu turpināt, jo lielu daļu no tautas gudrībām jau krietnu laiku pirms latviešiem izgudrojuši latīņu valodā runājošie. Bet nekas tik muļķīgs šeit nenotik, jo Aurora Mūsīs amīca. Bet šobrīd nav nekāda aurora.

amatierisms

komentārs

Gribētu teikt par vairumu jaunizcepto (iznirušo) politikas ekspertu, muzikologu, kultūras zinātāju, sabiedrības vērotāju un ekonomistu to pašu, ko sacījis hercogs de Kastrī par d’Alambēru un Ruso: „Iedomājušies spriest par visu, kas tikai nāk prātā, bet pašiem nav ne tūkstoš ekiju rentes.”

Ārvalstu panorāma

Šodien apspriedīsim pilsētas Skotijā. Skotijas pilsētas ir raksturīgas ar to, ka tām ir nosaukumi, kas nemaz nešķiet saprotami vai vismaz ļoti pazīstami. Skotijas pilsētās dzīvo putni, it īpaši tajās dzīvo kaijas, kas ir putns, kas dzīvo pie jūras un kas arī dzīvo pie pilsētām Skotijā, kas arī ir pie jūras. Skotijas kaijām (vai plašāk - putniem) patīk sēdēt uz dzelzs margām, kas norobežo upi no ietves. Upēs arī ir paisums un bēgums un ļoti plata rumba, gluži kā Kuldīgā (Kurzemē).

Attēlā viens (attēls 1) ir redzams attēls no skotu pilsētas Dumfrijas. Attēlā ir redzama kaija un upes rumba, un sarkanu ķieģeļu tilts. Bet metāla margas norāda, ka tas nav attēls no Kurzemes.

Skotijas pilsēta Glāzgova ir daudz lielāk pilsēta, tādēļ tur dzīvo daudz vairāk cilvēku. Vai tur dzīvo daudz vairāk kaiju, tas nav zināms. Bet ir zināms lūk kas - attēlā divi ir redzams, kas ir tāda lieta kā piecas kaijas, kas sēž uz dzelzs margām, kas norobežo upi no ietves (varbūt teikt "4+1 kaija" būtu precīzāk?). Tilta lokveida formāts saglabājas, bet atšķirībā no Damfrijas tilta, Glāzgovas tilts nav būvēts no sarkaniem ķieģeļiem. Gluži pretēji (tout au contraire) - tas ir būvēts no metāla un betona. Tāpatās iztrūkst arī rumba. Secinājums ir neizbēgams - lai aŗi kaiju, kas sēž uz metāla margām, skaits ir piecreiz (4+1) lielāks, līdzība ar Kuldīgu Kurzemē ir zudusi (nepastāv).