pirmdiena, jūnijs 09, 2008
aktīvs stulbums
Runā, ka kaut kas šitāds (faktiski, tieši šis -- sīkāk par to: O) tiek izmantots zolīdos Latvijas uzņēmumos kā obligāta darbinieku treniņprogrammas sastāvdaļa.
svētdiena, jūnijs 08, 2008
svētdiena, jūnijs 01, 2008
es labāk būtu zvirbulis nekā gliemezis
Ja gadās uzrakstīt (vai sakomponēt, vai savādāk) kaut ko vērtīgu, ir būtiski nekavējoties norādīt (lai nebūtu šaubas) uz radītā darba izcilību un pie reizes nelaist garām izdevību uzrādīt savu pārliecību par stulbuma ubikvitāti un ierādīt pienācīgu vietu jebkuram darba lasītājam (vai klaustītājam, vai savādāk). Tam lieti noder arogantu personību piedāvāti varianti, kā, piemēram, šis: "Nav neiespējami, ka šim darbam tā trūcīguma un laikmeta tumsības dēļ būs lemts ienest gaismu vienā vai otrā galvā. Bet, protams, tas ir maz ticams."
ceturtdiena, maijs 29, 2008
kurš ir fakts?
Ja runājam Ljuisa (Lewis) valodā, sakot, ka visas iespējamās pasaules ir reālas (bet ne nepieciešami aktuālas (aktuāla ir tikai viena - mūsu apdzīvotā - pasaule)) un raugāmies uz fikcijas radīto telpu kā uz vienu no iespējamām pasaulēm, tad Hamsuns ir aprakstījis gluži reālu gadījumu.
...Es atceros kādu cilvēku, ko savā laikā pazinu kā saprātīgu un cienījamu filozofijas studentu [..] universitātē. Un, iedomājieties, viņš ņēma nelabu galu -- pēc diviem gadiem bija galīgi nodzēries un sācis rakstīt romānus. Ja viņš ar kādu iepazinās un tas jautāja, kas viņš tāds ir, viņš atbildēja: "Es esmu fakts."
...Es atceros kādu cilvēku, ko savā laikā pazinu kā saprātīgu un cienījamu filozofijas studentu [..] universitātē. Un, iedomājieties, viņš ņēma nelabu galu -- pēc diviem gadiem bija galīgi nodzēries un sācis rakstīt romānus. Ja viņš ar kādu iepazinās un tas jautāja, kas viņš tāds ir, viņš atbildēja: "Es esmu fakts."
svētdiena, maijs 25, 2008
6dienas drudzis (dzīvs)
Ja rodas vēlme satraukties par sīkumiem, tad atcerieties, ka ir iespēja domāt plašāk. Ar vērienu. Piemēram: Pasaule ir pilnībā aprakstīta, ja tiek uzrādītas visas elementārās propozīcijas un turklāt tiek uzrādītas, kuras no tām ir patiesas un kuras -- aplamas. Pasaules ainā nav vietas privātām neirozēm, jaunībai, tās iedomām. Pilsētām, radiem, ēpastiem, palmām.
Propozīcijai īstenība jāfiksē kā "jā" vai "nē" stāvoklis. Tātad -- kā ir? Jā vai nē? Galvenais, ka tikai tā ir jēgpilna valoda. Ja tā nemākam runāt, godīgāk būtu klusēt.
Un vēl mēs varam runāt par dzejnieku vai arī mēnesi!
Propozīcijai īstenība jāfiksē kā "jā" vai "nē" stāvoklis. Tātad -- kā ir? Jā vai nē? Galvenais, ka tikai tā ir jēgpilna valoda. Ja tā nemākam runāt, godīgāk būtu klusēt.
Un vēl mēs varam runāt par dzejnieku vai arī mēnesi!
svētdiena, maijs 18, 2008
Nospraud savas pasaules robežas ar zvaigzni
Aforismā ar numuru 5.6 tiek rakstīts, ka "Manas valodas robežas nozīmē manas pasaules robežas." Eu, vareni, tālākais nekur tālu nav jāmeklē -- 5.61 "[..] Mēs nepējam domāt to, ko nespējam domāt; tātad mēs nespējam arī teikt to, ko nespējam domāt." Un turpinām ar 5.62 "Šī piezīme ir atslēga, lai izspriestu jautājumu, kādā mērā solipsisms ir patiess. Jo tas, ko solipsisms nozīmē, ir pilnīgi pareizs, tikai to nevar pateikt (nur lasst es sich nicht sagen) - tas sevi parāda."
Atslēgas vārdi - es (pasaule, mana dzīve (cf. 5.621 un 5.63)), valoda, patiess, pareizs, solipsisms. Būtiskais - attiecības starp atslēgas vārdiem. Solipsisms neļaujas pateikties (aktīvā forma, nevis pasīvā (nevar pateikt)). Domāt ir neatraujams no teikt (?!). Tikai teiktajam (propozīcijai, valodiskajam) ir patiesuma vērtība. Solipsisms nav domājams, tam nav nozīmes (patiesuma vērtības). Faktiski - ar tādu solipsismu nekur nevar tikt; es neesmu šis solipsisms. Mana dzīve (pasaule) nav solipsiska. Varbūt tā.
Kas šitajā džekā ir foršs, ir tas, ka viņš raksta tā, ka varētu padomāt, ka viņš domā līdzīgi tam, kā domāju es. (Protams, varbūt es domāju tā, kā es domāju, jo viņš ir domājis kaut kā un rakstījis konkrēti kaut kā + es esmu lasījis to, ko viņš ir rakstījis.) Ka tiek runāts par to, kā var runāt. Šitie holistiskie dziļurbumi. Nepiesiešanās detaļām (nebūtiskajām detaļām), iztēles pilnā nenoteiktība, kas tiek pārbaudīta uz izturību, pakļaujot to skaidrai sistēmai. Bet vēl foršāk ir tas, ka vēlāk viņš tomēr turpina taustīties nenoteiktībā, pasakot, ka darbs, kura fragmenti te ir minēti, tomēr bijis sava veida pārsteidzība.
Es neticu, ka ir daudzi, kas domā, ka, piemēram, prezentējot savu ideju, viņi ir pateikuši pilnīgi visu to, ko viņi domā, un precīzi tā, kā viņi to domā. Vienmēr pēc izteiktā paliek atlikums no tā, kas ir 'ienācis prātā' pirms ir sākts formulēt to formulēt valodā. Protams, nav jau cita kritērija, kā tikai valoda (vēlāk, pēc sarunas, pie sevis mēģināt vēlreiz pateikt 'ko biju ar to domājis'), lai novērtētu šo atlikumu. Un tad nevar saprast, vai tiešām mana dzīve ir tikai mana valoda.
Atslēgas vārdi - es (pasaule, mana dzīve (cf. 5.621 un 5.63)), valoda, patiess, pareizs, solipsisms. Būtiskais - attiecības starp atslēgas vārdiem. Solipsisms neļaujas pateikties (aktīvā forma, nevis pasīvā (nevar pateikt)). Domāt ir neatraujams no teikt (?!). Tikai teiktajam (propozīcijai, valodiskajam) ir patiesuma vērtība. Solipsisms nav domājams, tam nav nozīmes (patiesuma vērtības). Faktiski - ar tādu solipsismu nekur nevar tikt; es neesmu šis solipsisms. Mana dzīve (pasaule) nav solipsiska. Varbūt tā.
Kas šitajā džekā ir foršs, ir tas, ka viņš raksta tā, ka varētu padomāt, ka viņš domā līdzīgi tam, kā domāju es. (Protams, varbūt es domāju tā, kā es domāju, jo viņš ir domājis kaut kā un rakstījis konkrēti kaut kā + es esmu lasījis to, ko viņš ir rakstījis.) Ka tiek runāts par to, kā var runāt. Šitie holistiskie dziļurbumi. Nepiesiešanās detaļām (nebūtiskajām detaļām), iztēles pilnā nenoteiktība, kas tiek pārbaudīta uz izturību, pakļaujot to skaidrai sistēmai. Bet vēl foršāk ir tas, ka vēlāk viņš tomēr turpina taustīties nenoteiktībā, pasakot, ka darbs, kura fragmenti te ir minēti, tomēr bijis sava veida pārsteidzība.
Es neticu, ka ir daudzi, kas domā, ka, piemēram, prezentējot savu ideju, viņi ir pateikuši pilnīgi visu to, ko viņi domā, un precīzi tā, kā viņi to domā. Vienmēr pēc izteiktā paliek atlikums no tā, kas ir 'ienācis prātā' pirms ir sākts formulēt to formulēt valodā. Protams, nav jau cita kritērija, kā tikai valoda (vēlāk, pēc sarunas, pie sevis mēģināt vēlreiz pateikt 'ko biju ar to domājis'), lai novērtētu šo atlikumu. Un tad nevar saprast, vai tiešām mana dzīve ir tikai mana valoda.
piektdiena, maijs 16, 2008
par principu
Šāds izskatās princips. Princips, kura eksistence daudz uzskatāmāk nekā daudzu citu principu eksistence ir ietekmējusi visu pasauli -- arī Tavu un Manu dzīvi. Tātad - šis princips ir iespaidīgs princips.
ceturtdiena, maijs 15, 2008
Kā lai es tieku iekšā? Labdien! – Uzgaidiet! – Lūdzu, noģērbieties! – Kāpēc? Stikla būris, baltas sienas, gaisma spiež acīs. Trīs dermantīna dīvāni. Un stikla avīžgaldiņš. Uz tā – raiba kartona plāksnīte ar uzrakstu Menu. Interesanta plāksnīte, nez kas ir otrā pusē? Oranži pupi! Cik lieli! Nedrīkst skatīties virsū, jāskatās klaunam sejā. Bet cik var? – Jā, mhm, skaidrs, aha! Jocīgas bikšu lences, pie biksēm piešūti bikšturi. Nefunkcionāli, manuprāt, jo tie neko netur – brīvi karājas uz pleciem. Varbūt bikses pa lielu? Nošļuka bikšturs, atkal atpakaļ uz pleca. Žestikulē, cilvēks aiz stikla sienas. Prom. Kapēc tik familiāri – uz tu? Ko lai es pasaku? Negribas pārtraukt. Bet kur lai es citur skatos – cik ilgi blenzīsi sejā? Siena ir pārāk balta, nav kur aci piesiet. Aci var piesiet pie lielajiem pupiem, bet pamanīs taču! Kur pati lūri? – Aha! Ko es gribu? Atkal pagāja garām – šoreiz baltas kurpes. Izskatās labi. Cik varētu būt 20% reiz 50 reiz 90? Uz aci izskatās, ka 20% kaut kā ērti reizinās ar 50. Tos varētu pa priekšu un tad pie rezultāta piereizināt 90. Bet varbūt darīt otrādi – apaļot 90 uz 100. Kaut kāda kļūda tur rastos, uzreiz nevar pateikt cik liela. Bet tad būtu trīs skaitļi – 1/5, 50 un 100 – būtu daudz ērtāk sareizināt; sajūta, ka rezultāts varētu būt diezgan skaists. Kāpēc es te esmu? Ko jums no manis vajag? Jāpasaka kaut kas! Varbūt uzdot šito jautājumu –izklausās labi. Un atbildei jābūt diezgan garai. Jāiet prom. Vairs neko neteikšu. Jāsmaida. – Nu labi, skaidrs! Pieklājības frāzes. Kaut kā īsti nesanāca. Nav jau nemaz tik neveikli. Cik var runāt; ko tur gribi no manis? Nez, kurā stāvā es esmu? Četri televizori savienoti vienā. Rāda beigtus cilvēkus un sajauktas mājas. Kā te var tikt laukā?
svētdiena, maijs 11, 2008
Kas notiek?
Baltai slīdošais – cilvēks, spoks, maisiņš, riteņbraucējs. Jā, kas tas bija? Kas bija tas, ko es redzēju pa logu? Šo parādību vēroju kādas divdesmit (20) sekundes. Trīs (3) reizes mainīju viedokli, kas ir tas, ko redzu. Ja visu novērojuma laiku iedalām 6 (sešās) vienībās, tad pirmo (divu) vienību laikā skaidri redzēju, ka tas ir cilvēks. Nākamo četru (četru (4)) laikā apstulbis vēros uz kustošo objektu, jo skaidri redzēju, ka tas ir spoks (pieļauju - iespējams rēgs vai velis). Tad attapos, ka tas tač būs pa gaisu plivinojošamies plastmasas maisiņš. Bet jau pēc vienas laika vienības (1-ības) pārliecināju sevi, ka tas ir riteņbraucējs. Atlikušajā laika vienībā paliku pie šīs domas.
Kad viss bija beidzies, attapos, ka nezinu, kas bija tas, ko divdesmit (6) sekundes biju vērojis.
Kad viss bija beidzies, attapos, ka nezinu, kas bija tas, ko divdesmit (6) sekundes biju vērojis.
ceturtdiena, maijs 01, 2008
Publiskais pavasara publicēšanas trakums ir cauri. Jo ir vasara. Tas ir vērojums. Presento: atziņa no Beketa romāna Molojs apcirkņiem. Tā nav atziņa. Tas ir apgalvojums par sevi. Ļoti laikmetīgi. Kā pa naglu.
If there is one question I dread, to which I have never been able to invent a satisfactory reply, it is the question what am I doing.
If there is one question I dread, to which I have never been able to invent a satisfactory reply, it is the question what am I doing.
sestdiena, aprīlis 12, 2008
Spīd katram kaut kas krūtīs
Mana pirmā prozas darba, garstāsta (vismaz 400 lpp. saskaņā ar trešās puses novērtējumu, es gan nedotu vairāk par 200) rūpīgi – vismaz desmit stundas no vietas – veidoto plānu, kas saturēja visnotaļ oriģinālu sižeta shēmu, kurā bija jau pagūts ieskicēt galveno personāžu raksturojumus un būtiskāko situāciju un darbības telpu aprakstus un kur jau bija sagatavotas pāris pasāžas un viena nekautra mīlēšanās aina, šos ne tik vien daudzsološos, bet arī jau daļēji realizējušamies plānus izjauca mana pamošanās. Jutos kā zvejnieks, kas ļāvis izslīdēt jau rokās satvertai rekordlielai zivij (ja godīgi – es tikai domāju, ka zvejnieks varētu justies tā, kā jutos es). Ja ņem vērā, ka visu nakti man šķita, ka es neesmu aizmidzis un ka no paša rīta celšos un visas neskaitāmas reizes atkārtotās idejas uzlikšu uz papīra, ceru, ka saprotamāks kļūst mans izmisums – plaši izvērstās garstāsta skices vietā savos atmiņas apcirkņos varēju atrast tikai saburzītu kopējās darba ieceres skrandu; visi smalkumi, šķiet, zuduši uz neatgriešanos (tiesa, nekautrā aina nez kāpēc atmiņā saglabājusies visspilgtāk, daudz nezaudējot no sākotnējā spožuma). Turklāt es tač’ visu plānošanas laiku ik pa brīdim atkārtoju līdz šim izdomāto, lai no rīta, kad to pierakstīšu, nekādā ziņā kaut ko nepalaistu garām.
Darbs bija iecerēts visnotaļ neparasts. Tas attēlotu ar kādu jaunu vīrieti (kā vēlāk izrādās, viņš ir arī aktieris) saistītos notikumus hronoloģiskā secībā. Bet āķis ir sekojošs – darba beigās lasītājs attopas, ka šī stāsta turpinājums (tas, kas notiek ar varoni vēlāk) ir... izlasāms šajā pašā stāstā – atliek lasīt grāmatu no sākumu un būs zināms, kas notiek tālāk. Vai no otras puses – lai zinātu, kas ar varoni ir noticis pirms stāsta darbības sākuma, vajag vienkārši ieskatīties grāmatas beigās. Bet atkārtoju – paša darba ietvaros laiks rit uz priekšu, nav nekādu lēcienu laikā, nav kā filmās, kur sākumā kaut kas notiek un vēlāk tiek izskaidrots, kā un kādēļ tā tas ir.
Mēģināšu rekonstruēt garstāsta plānu. Ir zināms, ka, atstāstot sapni (jādomā, ka tas tāds ir bijis), nezināmās vietas tiek nevis atminētas, bet gan izdomātas no jauna. Tādēļ koherece nav būtiska; šī rekonstrukcija ir kā ceļojuma albums – fragmentāra un spilgtākos momentus izceļoša.
Ir vīrietis. Viņš ir jauns, noteikti zem 30, tērpies (sākumā, vidū un beigās) bēšā plašķī. Varbūt, ka plašķis ir mētelis, iespējams pat darināts no kādas ādas, jo tas ir smags. Mētelis ir bēšā, smilšu krāsā. Viņš smēķē Pall Mall cigaretes (atceros, ka to ieteica neidentificētā trešā puse; iespējams, ka tādēļ, ka šī cigarešu marka pasaulē ir atpazīstama – tās visu mūžu esot smēķējis Vonnegūts un Bukovskis). Un tad ir divas sievietes. Viena atgādina 80o gadu padomju smuko sievieti – jauna, smuka, bet nekopta, mati īsi, tumši brūni, apcirpti tādā kā zēngalviņā, mugurā (vismaz vienā epizodē) ir sarkans, vienkrāsains, no biezas dzijas adīts džemperis ir augsto apkakli. Otra sieviete – par to var zināt daudz mazāk, jo tieši viņa ir tā, kas iesaistās ar minēto vīrieti nekautrajā darbībā. Katrā ziņā viņai ir gari, gaiši mati (iespējams zirgastē). Laba figūra (tas, ko mūsdienās uzskata par labu figūru), noteikti seksīga. Nav zināms, kā viņa ir ģērbusies. Ielaižoties afērā ar otro sievieti, vīrietis dara pāri pirmajai sievietei (vai tā vismaz viņa domā, lai arī ‘objektīvi’ viss ir kārtībā).
Noskaņa. Lai arī darbs nav rakstīts pirmajā personā, nenoliedzami centrā ir jaunais vīrietis. Tiek sekots viņa darbībām. Viņš ir mazrunīgs. Viņš iet caur noteiktajām situācijām it kā raugoties no malas – tas gan netiek tieši eksplicēts, jo darbā netiek atainoti iekšējie monologi, bet gan tiek smalki aprakstītas visa viņa kustības; par pārējo tiek sniegts tik vien garām ejošs apraksts. Tas veido noskaņu – viss apkārt vārās, bet pieklusināti, fonā, vienīgais, kas ir spilgts, ir varoņa darbības.
Tieši detaļas, darbojošos personu apraksts un darba attieksme un noskaņa ir tas, kas visam stāstam piešķir literāro vērtību. Paradoksālā grāmatas uzbūve (lai arī auglīgi interpretējama) ir lielā mērā publiku piesaistoša ekstravagance. Bet kā gan veidojas šāda uzbūve? Kā var panākt apļa struktūru hronoloģiskā izklāstā? Palūkosimies uz apli – kādas ir abas caur centru vilktas taisnes nodalītās puses? Vienādas. Tā arī ir atslēga. Grāmatā notikumi atkārtojas divas reizes. Pirmajā reizē „viss notiek pa īstam” – varoni satiekam soļojam iespējams-ādas mētelī, smēķējam Pall Mall cigaretes. Viņš satiek otro sievieti, turpat ir pirmā sieviete, notikumi attīstās (šķiet, stāsta laiks šajā gadījumā ir mērāms stundās). Viņš ir nekautrās attiecības ar otro sievieti (attiecību norises vieta mazliet atgādina kādu kafejnīcu, kur ir sarkani, pufīgi dīvāni un spoguļi), pēc tam varonis dodas uz, iespējams, kādu tipisku 60o restorānu vai kultūras namu, kur saviesīgais pasākums ir izgājis ārpus rāmjiem (kungi žaketēs un/vai izmetušies baltā kreklā vairs nevalda pār sevi. Ir flīģelis, kurš ticis izjaukts tā, ka palicis ir tik vien stīgu rāmis un klaviatūra ar āmuriņiem – tad nu stīgas tiek atstutētas pret trepju margām un klaviatūra ar vālītēm tiek atbilstoši pietuvināta, lai būtu iespējams spēlēt kādu melodiju). Varonis klīst pa telpām, it kā piedalās jautrībā, it kā nē. Pasākums beidzas un varonis – gluži tāpat, kā sākumā, smēķēdams Pall Mall un tērpies bēšajā iespējams-ādas mētelī dodas prom uz savu darba vietu. (Šāda ir gan prelūdija gan interlūde.)
Tad nu mēs uzzinām, ka vīrietis ir aktieris. Viņš dodas uz darba vietu – kinostudiju –, kur kā izrādās viņam ir jāfilmējas filmā, kur tiek attēloti uz mata tādi paši notikumi, kā iepriekš. Tad nu viss notiek otrreiz, bet šoreiz it kā „viss nenotiek pa īstam.” Lai gan, ir tāds pats darbības fons, tādas pašas darbības partneres, tāda pati balle un (kas ir netipiski filmēšanai – iespējams šī ir kāda ekscentriska režisora filma) visi notikumi notiek bez filmēšanas pārtraukumiem, tiešajā. Varonis izturas tieši tāpat; tāpat ir vīri žaketēs; tie spēlē saplēstu flīģeli, tāpat filmēšanas pasākums beidzas, kā beidzas īstais pasākums. Un atkal mūsu varonis iet smēķēdams Pall Mall (gluži kā sākumā, gluži kā vidū), apvilcis bēšo iespējams-ādas mēteli. Un viss sākas no jauna, kā jau noprotams.
Šī ir tikai īstā sauciena atbalss, suņa aste vai, ja tā labāk, aisberga redzamā daļa. Oriģinālajā plānā bija teju viss – sižets (kādēļ vīrietis ir tur, kur viņš ir, kas ir sievietes, kas tas par pasākumu, kas notiek pasākumā, kā viss beidzas, kā viņš iekļūst filmēšanas studijā), detaļas (mīlas trīsstūra analīze visos smalkumos, pasākuma pārējo viesu porterti un izrīcības un visas pārējās – pašvērtīgās detaļas) un pat dialogu un situāciju izvērsumi jau teju pabeigtā formā. Stāstā lietotā valoda bija bagātīga, asprātīga, precīza un sarkastiska – papildināta ar izdomas bagātām literārām figūrām un kalambūriem.
Vienīgais, ko atliek piebilst –
Darbs bija iecerēts visnotaļ neparasts. Tas attēlotu ar kādu jaunu vīrieti (kā vēlāk izrādās, viņš ir arī aktieris) saistītos notikumus hronoloģiskā secībā. Bet āķis ir sekojošs – darba beigās lasītājs attopas, ka šī stāsta turpinājums (tas, kas notiek ar varoni vēlāk) ir... izlasāms šajā pašā stāstā – atliek lasīt grāmatu no sākumu un būs zināms, kas notiek tālāk. Vai no otras puses – lai zinātu, kas ar varoni ir noticis pirms stāsta darbības sākuma, vajag vienkārši ieskatīties grāmatas beigās. Bet atkārtoju – paša darba ietvaros laiks rit uz priekšu, nav nekādu lēcienu laikā, nav kā filmās, kur sākumā kaut kas notiek un vēlāk tiek izskaidrots, kā un kādēļ tā tas ir.
Mēģināšu rekonstruēt garstāsta plānu. Ir zināms, ka, atstāstot sapni (jādomā, ka tas tāds ir bijis), nezināmās vietas tiek nevis atminētas, bet gan izdomātas no jauna. Tādēļ koherece nav būtiska; šī rekonstrukcija ir kā ceļojuma albums – fragmentāra un spilgtākos momentus izceļoša.
Ir vīrietis. Viņš ir jauns, noteikti zem 30, tērpies (sākumā, vidū un beigās) bēšā plašķī. Varbūt, ka plašķis ir mētelis, iespējams pat darināts no kādas ādas, jo tas ir smags. Mētelis ir bēšā, smilšu krāsā. Viņš smēķē Pall Mall cigaretes (atceros, ka to ieteica neidentificētā trešā puse; iespējams, ka tādēļ, ka šī cigarešu marka pasaulē ir atpazīstama – tās visu mūžu esot smēķējis Vonnegūts un Bukovskis). Un tad ir divas sievietes. Viena atgādina 80o gadu padomju smuko sievieti – jauna, smuka, bet nekopta, mati īsi, tumši brūni, apcirpti tādā kā zēngalviņā, mugurā (vismaz vienā epizodē) ir sarkans, vienkrāsains, no biezas dzijas adīts džemperis ir augsto apkakli. Otra sieviete – par to var zināt daudz mazāk, jo tieši viņa ir tā, kas iesaistās ar minēto vīrieti nekautrajā darbībā. Katrā ziņā viņai ir gari, gaiši mati (iespējams zirgastē). Laba figūra (tas, ko mūsdienās uzskata par labu figūru), noteikti seksīga. Nav zināms, kā viņa ir ģērbusies. Ielaižoties afērā ar otro sievieti, vīrietis dara pāri pirmajai sievietei (vai tā vismaz viņa domā, lai arī ‘objektīvi’ viss ir kārtībā).
Noskaņa. Lai arī darbs nav rakstīts pirmajā personā, nenoliedzami centrā ir jaunais vīrietis. Tiek sekots viņa darbībām. Viņš ir mazrunīgs. Viņš iet caur noteiktajām situācijām it kā raugoties no malas – tas gan netiek tieši eksplicēts, jo darbā netiek atainoti iekšējie monologi, bet gan tiek smalki aprakstītas visa viņa kustības; par pārējo tiek sniegts tik vien garām ejošs apraksts. Tas veido noskaņu – viss apkārt vārās, bet pieklusināti, fonā, vienīgais, kas ir spilgts, ir varoņa darbības.
Tieši detaļas, darbojošos personu apraksts un darba attieksme un noskaņa ir tas, kas visam stāstam piešķir literāro vērtību. Paradoksālā grāmatas uzbūve (lai arī auglīgi interpretējama) ir lielā mērā publiku piesaistoša ekstravagance. Bet kā gan veidojas šāda uzbūve? Kā var panākt apļa struktūru hronoloģiskā izklāstā? Palūkosimies uz apli – kādas ir abas caur centru vilktas taisnes nodalītās puses? Vienādas. Tā arī ir atslēga. Grāmatā notikumi atkārtojas divas reizes. Pirmajā reizē „viss notiek pa īstam” – varoni satiekam soļojam iespējams-ādas mētelī, smēķējam Pall Mall cigaretes. Viņš satiek otro sievieti, turpat ir pirmā sieviete, notikumi attīstās (šķiet, stāsta laiks šajā gadījumā ir mērāms stundās). Viņš ir nekautrās attiecības ar otro sievieti (attiecību norises vieta mazliet atgādina kādu kafejnīcu, kur ir sarkani, pufīgi dīvāni un spoguļi), pēc tam varonis dodas uz, iespējams, kādu tipisku 60o restorānu vai kultūras namu, kur saviesīgais pasākums ir izgājis ārpus rāmjiem (kungi žaketēs un/vai izmetušies baltā kreklā vairs nevalda pār sevi. Ir flīģelis, kurš ticis izjaukts tā, ka palicis ir tik vien stīgu rāmis un klaviatūra ar āmuriņiem – tad nu stīgas tiek atstutētas pret trepju margām un klaviatūra ar vālītēm tiek atbilstoši pietuvināta, lai būtu iespējams spēlēt kādu melodiju). Varonis klīst pa telpām, it kā piedalās jautrībā, it kā nē. Pasākums beidzas un varonis – gluži tāpat, kā sākumā, smēķēdams Pall Mall un tērpies bēšajā iespējams-ādas mētelī dodas prom uz savu darba vietu. (Šāda ir gan prelūdija gan interlūde.)
Tad nu mēs uzzinām, ka vīrietis ir aktieris. Viņš dodas uz darba vietu – kinostudiju –, kur kā izrādās viņam ir jāfilmējas filmā, kur tiek attēloti uz mata tādi paši notikumi, kā iepriekš. Tad nu viss notiek otrreiz, bet šoreiz it kā „viss nenotiek pa īstam.” Lai gan, ir tāds pats darbības fons, tādas pašas darbības partneres, tāda pati balle un (kas ir netipiski filmēšanai – iespējams šī ir kāda ekscentriska režisora filma) visi notikumi notiek bez filmēšanas pārtraukumiem, tiešajā. Varonis izturas tieši tāpat; tāpat ir vīri žaketēs; tie spēlē saplēstu flīģeli, tāpat filmēšanas pasākums beidzas, kā beidzas īstais pasākums. Un atkal mūsu varonis iet smēķēdams Pall Mall (gluži kā sākumā, gluži kā vidū), apvilcis bēšo iespējams-ādas mēteli. Un viss sākas no jauna, kā jau noprotams.
Šī ir tikai īstā sauciena atbalss, suņa aste vai, ja tā labāk, aisberga redzamā daļa. Oriģinālajā plānā bija teju viss – sižets (kādēļ vīrietis ir tur, kur viņš ir, kas ir sievietes, kas tas par pasākumu, kas notiek pasākumā, kā viss beidzas, kā viņš iekļūst filmēšanas studijā), detaļas (mīlas trīsstūra analīze visos smalkumos, pasākuma pārējo viesu porterti un izrīcības un visas pārējās – pašvērtīgās detaļas) un pat dialogu un situāciju izvērsumi jau teju pabeigtā formā. Stāstā lietotā valoda bija bagātīga, asprātīga, precīza un sarkastiska – papildināta ar izdomas bagātām literārām figūrām un kalambūriem.
Vienīgais, ko atliek piebilst –
Viss iet
Viss ir kārtībā - atrisinājām problēmas ar USB - saņēmām gan attēlus, gan Skarlati, gan Monteverdi muzonu, gan atdevām FED-3 un Leningrad-8. Viss ir kārtībā, tas vairs nav būtiski. Kad nav svarīgi, tad nesaprotam, cik slikti ir, ja nav labi, un tad ejam raksīt.
Niekus.
Ko niekus! Ja šķiet, ka patīk baroka mūzika.
Niekus.
Ko niekus! Ja šķiet, ka patīk baroka mūzika.
otrdiena, aprīlis 08, 2008
Kad neiet
Man nestrādā USB. Laikam tas nav precīzi teikts, nezinu. Zinu, ka iespraužot zibatmiņu atbilstošajā caurumā, man paziņo, ka nekas tālāk nenotiks. Ka varu aizmirst par mietiņā atrodamajām bagātībām. Ja godīgi, kaut kas tāds jau laikam ir gadījies arī iepriekš, bet par to nebēdēju (i.e. nerakstīju par to ziņu), jo tas nebija svarīgi. Kad ir svarīgi, tad saprotam, cik labi ir, ja nav slikti, un tad ejam rakstīt.
Niekus.
Ko niekus! Atradīsim risinājumu, jo, ja ne šī, tad kura no visām dzīves problēmām būtu viegli atrisināma?
Niekus.
Ko niekus! Atradīsim risinājumu, jo, ja ne šī, tad kura no visām dzīves problēmām būtu viegli atrisināma?
sestdiena, aprīlis 05, 2008
Rekomendācija
Ū, au, čells patīk visiem. Visi ir visi. Tātad visiem patīk čells.
Lai vai kā, čells pats par sevi nav būtisks. Bet ja jau esam iesākuši par baroku, lūdzu, pazemīgi pieņemiet šo.
Labu vakaru!
Publicēt ziņu!
Lai vai kā, čells pats par sevi nav būtisks. Bet ja jau esam iesākuši par baroku, lūdzu, pazemīgi pieņemiet šo.
Labu vakaru!
Publicēt ziņu!
Kā kļūt slavenam
Izrādās, ka nebūt nav jābrīnās, ja diviem dažādiem autoriem ir skaņdarbi ar identisku (ļoti līdzīgu) nosaukumu - turklāt specifisku nosaukumu (i.e. runa nav par nosaukumu "Fūga La minorā"). Runa ir par "Tombeau de Monsieur Blancrocher", kas ir nosaukums skaņdarbiem, ko vienā un tajā pašā - 1652 - gadā sacerējuši divu dažādu tautību komponisti -- Džei Džei Frobergers un Ljuī Kuperēns.
Izrādās, ka vārds "tombeau" skaņdarbu nosaukumos nenozīmē vienkārši "kaps", kā varētu šķist jebkuram paviršam un kādu romāņu valodu zinošam lasītājam. "Blankrošē kunga kaps" noteikti būtu visnotaļ oriģināls nosaukums skaņdarbam klavesīnam, bet, ja tā tiek saukti vairāku autoru garadarbi, no oriģinalitātes vairs ne vēsts. "Tombeau" ir apzīmējums muzikālam veltījumam, nekrologam. Lai nu viss būtu kārtīgi sakārtotos pa plauktiņiem, jāapstiprina, ka Blankrošē kungs bija mazpazīstams lautas spēlētājs, kas mira (tik tiešām -) 1652. gadā un kas bija draugos ar abiem jau minētajiem komponistiem. (Kuri par godu B. kunga nāvei sakomponēja skaņdarbus un tos, kā pieņemts, marķēja.)
Džei Džei radīto Blankrošē kapakmeni dažādos veidos var aplūkot šeit (klavesīns jebšu hapsikords ir oriģinālais instruments).
Izrādās, ka vārds "tombeau" skaņdarbu nosaukumos nenozīmē vienkārši "kaps", kā varētu šķist jebkuram paviršam un kādu romāņu valodu zinošam lasītājam. "Blankrošē kunga kaps" noteikti būtu visnotaļ oriģināls nosaukums skaņdarbam klavesīnam, bet, ja tā tiek saukti vairāku autoru garadarbi, no oriģinalitātes vairs ne vēsts. "Tombeau" ir apzīmējums muzikālam veltījumam, nekrologam. Lai nu viss būtu kārtīgi sakārtotos pa plauktiņiem, jāapstiprina, ka Blankrošē kungs bija mazpazīstams lautas spēlētājs, kas mira (tik tiešām -) 1652. gadā un kas bija draugos ar abiem jau minētajiem komponistiem. (Kuri par godu B. kunga nāvei sakomponēja skaņdarbus un tos, kā pieņemts, marķēja.)
Džei Džei radīto Blankrošē kapakmeni dažādos veidos var aplūkot šeit (klavesīns jebšu hapsikords ir oriģinālais instruments).
ceturtdiena, aprīlis 03, 2008
Foto vietā
- Vai tu esi atradi darbu? - viņš jautāja.
- Nē... Man ir viena tikšanās tūlīt un viena rīt.
- Kādu darbu tu meklē?
- O! Vienalga ko. Lai tik viņi man dod naudu. Puķes maksā ļoti dārgi.
- Jā, - viņš piekrita.
[..]
- Tātad?... - jautāja direktors
- Nu ko, lūk!...
- Ko jūs protat darīt? - jautāja direktors
- Es esmu apguvis rudimentus...
- Es gribu sacīt, - teica direktors, - kā jūs pavadāt savu laiku?
- Savu visgaišāko laiku es pavadu, to aptumšojot.
- Ā!... Hmmm!... - direktors rūca. - Jūs zināt, kādam amatam šeit kāds ir vajadzīgs?
- Nē!
- Es ne tik.. - atzinās direktors. - Bet neizskatās, ka spēsit pildīt šo amatu...
- Kāpēc?
- Es nezinu... - teica direktors.
Viņš izskatījās satraukts un mazliet atbīdīja savu atzveltni.
- Netuvojieties!... - viņš ātri teica.
- Bet... es neesmu pakustējies...
- Jā.. jā... - purpināja direktors. - Tā saka... Un tad...
[..]
- Vācieties, - kliedza direktors. - Satīna līdzskrējējs!
- Jūs esat vecs muļķis!
- Nē... Man ir viena tikšanās tūlīt un viena rīt.
- Kādu darbu tu meklē?
- O! Vienalga ko. Lai tik viņi man dod naudu. Puķes maksā ļoti dārgi.
- Jā, - viņš piekrita.
[..]
- Tātad?... - jautāja direktors
- Nu ko, lūk!...
- Ko jūs protat darīt? - jautāja direktors
- Es esmu apguvis rudimentus...
- Es gribu sacīt, - teica direktors, - kā jūs pavadāt savu laiku?
- Savu visgaišāko laiku es pavadu, to aptumšojot.
- Ā!... Hmmm!... - direktors rūca. - Jūs zināt, kādam amatam šeit kāds ir vajadzīgs?
- Nē!
- Es ne tik.. - atzinās direktors. - Bet neizskatās, ka spēsit pildīt šo amatu...
- Kāpēc?
- Es nezinu... - teica direktors.
Viņš izskatījās satraukts un mazliet atbīdīja savu atzveltni.
- Netuvojieties!... - viņš ātri teica.
- Bet... es neesmu pakustējies...
- Jā.. jā... - purpināja direktors. - Tā saka... Un tad...
[..]
- Vācieties, - kliedza direktors. - Satīna līdzskrējējs!
- Jūs esat vecs muļķis!
trešdiena, marts 26, 2008
Citāds II (Otrais)
Nekādas privātās kosmoloģijas - šoreiz. Nekādi man-ir-salicies-tas-un-tas-par-to-un-to vai ir-tā-un-tā-un-jārīkojas-(vispār)-ir-tā-un-tā. Tāpat arī ne es-darīju-tad-to-un-to. Šoreiz Vienkārši Citāts, kas, starp citu, daļēji sasaucas ar citātu, kas redzams iepriekšējā ierakstā Citāds.
Citāts ir no 179E-180A. Pirmkārt, tas ir visnotaļ krāšņs pats par sevi; otrkārt, tas ir attiecināms uz lielu daļu tā sauc. ekspertu par lietām jeb filozofu un ilustrē, kā šajās aprindās notiek ne viena vien saruna; treškārt, pie joda filozofus, tā runā ne viens vien cilvēks, kas kaut ko ir ieņēmis galvā, lai arī bez jebkādām zināšanām par to, runā kaut nezina. Un zina retais. Lūdzu:
"Spēja turēties pie iztirzājum vai jautājuma, lai varētu mierīgi gan atbildēt, gan izvaicāt, viņos ir vēl mazāk nekā nemaz vai, drīzāk, - tās trūkst vēl daudz vairāk, ņemot vērā, ka šajos vīros nav ne kripatas miera. Bet ja tu kādam no viņiem ko pajautāsi, tas gluži kā no bultu maka izvilks un izšaus mīklainus izteicieniņus, un ja tu gribēsi noskaidrot teiktā jēgu, tevi atkal ķers kaut kas līdzigs, tikai citādi pateikts. Ne no viena tu nekad nekādu skaidrību nepanāksi, un tas neizdodas viņiem pašiem."
Ja runā ar pazīstamo, iesvaidīto (vai tik pat iesvaidīto, kā es), var atļauties būt nemierīgs un pārlek noteiktiem iztirzājamā jautājuma punktiem - jo ir skaidrs, par ko ir runa un nav vajadzība lieki muti dzesēt. Bet savādāk (vai ja jautājums ir svešs), Citāta uzrādītais nopēlums ir jāņem vērā.
Citāts ir no 179E-180A. Pirmkārt, tas ir visnotaļ krāšņs pats par sevi; otrkārt, tas ir attiecināms uz lielu daļu tā sauc. ekspertu par lietām jeb filozofu un ilustrē, kā šajās aprindās notiek ne viena vien saruna; treškārt, pie joda filozofus, tā runā ne viens vien cilvēks, kas kaut ko ir ieņēmis galvā, lai arī bez jebkādām zināšanām par to, runā kaut nezina. Un zina retais. Lūdzu:
"Spēja turēties pie iztirzājum vai jautājuma, lai varētu mierīgi gan atbildēt, gan izvaicāt, viņos ir vēl mazāk nekā nemaz vai, drīzāk, - tās trūkst vēl daudz vairāk, ņemot vērā, ka šajos vīros nav ne kripatas miera. Bet ja tu kādam no viņiem ko pajautāsi, tas gluži kā no bultu maka izvilks un izšaus mīklainus izteicieniņus, un ja tu gribēsi noskaidrot teiktā jēgu, tevi atkal ķers kaut kas līdzigs, tikai citādi pateikts. Ne no viena tu nekad nekādu skaidrību nepanāksi, un tas neizdodas viņiem pašiem."
Ja runā ar pazīstamo, iesvaidīto (vai tik pat iesvaidīto, kā es), var atļauties būt nemierīgs un pārlek noteiktiem iztirzājamā jautājuma punktiem - jo ir skaidrs, par ko ir runa un nav vajadzība lieki muti dzesēt. Bet savādāk (vai ja jautājums ir svešs), Citāta uzrādītais nopēlums ir jāņem vērā.
svētdiena, marts 16, 2008
Citāds
Izmantoju gadījumu, kad viss ir tieši tā, kā tas ir šobrīd (respektīvi - rīkojos), lai iluminētu (jo mūsu mērķis ir iluminēt). Iluminētu lasītāju. Tātad -- ir kāda teiktais, ko vēlos recitēt šeit un tagad. Recitēt - jo tas jau ir ticis citēts populāra rīta laikraksta Nesenajā numurā.
[raksturojot šībrīža situāciju filozofijā:] "Ir neomitologi, kas apreibinoši sarežģītā valodā stāsta ekstravagantas pasakas, un ir [neo]sholasti, kas analizē viens otra ražojumus, ģenerējot arvien jaunas teorijas un, šķiet, bieži vien aizmirstot, kāpēc ir radījuši iepriekšējās. Savukārt to, kas raksturīgs dzīvam, domājošam cilvēka -- mēģināt saprast pasauli un sevi tajā -- kaut ko tādu filozofijā šodien ir ļoti grūti atrast. Tāpēc to vairāk meklē mākslā, literatūrā."
Vārdi, vārdi, protams. Bet iluminējoši, sakārtojoši. Mēs, PVKF, redzam, kas ir domāts ar neomitoloģiju un kas - ar neosholastiku. Mēs jau sen zinām, ka ir cilvēki, kas nesaprot (kam nav svarīgi), ko viņi dara. Tāpat jau sen ir zināms, ka tie, kas nodarbojas ar filosofiju, tādi paši cilvēki vien ir. Daļa no viņiem (nebūt ne mazākā) lasa tekstu, izsaka spriedumu, diskutē, dara to godam - tāpat, kā būtu darījuši ko citu (matemātika mācīšanu, grāmatvešanu, žurnālu rakstīšanu, politikas studēšanu), ja vien apstākļu būtu mazliet savādāki. Būtībā -- runa ir par Iču. Cik nu katram tas Ičs ir, tik ir. Ičs pieprasa skaidrību, bet ar to neapmierinās.
[raksturojot šībrīža situāciju filozofijā:] "Ir neomitologi, kas apreibinoši sarežģītā valodā stāsta ekstravagantas pasakas, un ir [neo]sholasti, kas analizē viens otra ražojumus, ģenerējot arvien jaunas teorijas un, šķiet, bieži vien aizmirstot, kāpēc ir radījuši iepriekšējās. Savukārt to, kas raksturīgs dzīvam, domājošam cilvēka -- mēģināt saprast pasauli un sevi tajā -- kaut ko tādu filozofijā šodien ir ļoti grūti atrast. Tāpēc to vairāk meklē mākslā, literatūrā."
Vārdi, vārdi, protams. Bet iluminējoši, sakārtojoši. Mēs, PVKF, redzam, kas ir domāts ar neomitoloģiju un kas - ar neosholastiku. Mēs jau sen zinām, ka ir cilvēki, kas nesaprot (kam nav svarīgi), ko viņi dara. Tāpat jau sen ir zināms, ka tie, kas nodarbojas ar filosofiju, tādi paši cilvēki vien ir. Daļa no viņiem (nebūt ne mazākā) lasa tekstu, izsaka spriedumu, diskutē, dara to godam - tāpat, kā būtu darījuši ko citu (matemātika mācīšanu, grāmatvešanu, žurnālu rakstīšanu, politikas studēšanu), ja vien apstākļu būtu mazliet savādāki. Būtībā -- runa ir par Iču. Cik nu katram tas Ičs ir, tik ir. Ičs pieprasa skaidrību, bet ar to neapmierinās.
pirmdiena, marts 10, 2008
Mēžam aizgaldu
Klasiskās izglītības vārdu krājums. Šī nav tēze, jo nav propoziconāla satura. Hipotēze – pat ne tik. Bet bez jēgas – augsnes pārdomām, vielas asociācijām, iegansta sarunām – gluži tomēr nē.
Tāpat, Borhesa blodziņš - pierakstam intelektuālas miniatūras, domāšanas eksperimentus, savas-dzīves un sa-dzīves ainiņas, asociācijas. Bet ko darīt, ja nav materiāltehniskās bāzes sava blodziņa uzturēšanai (e.g. nav vēl izdomāts dators)? Pavisam vienkārši, messieurs, pierakstam to uz papīra, sakrājam papīru kaudzīti un reizi pa kādiem gadiem uzcepam grāmatu.
"Matemātika ir juteklības dzeloņa notrulinātāja." Labrīt! Mēs ne tikai par to esam dzirdējuši, bet arī esam tur bijuši. Gājuši tam cauri. Bet labs punkts, čalīt!
Visbeidzot - "groteska objektivitāte." Tas tiešām ir kaut kas grotesks.
Abonēt:
Ziņas (Atom)