***

Saruna – intersubjektīva darbība, kurā es (noteiktu apsvērumu/aprēķinu vadīts) ieņemu labvēlīgu neitralitāti (cf. benign indifference) pret noteikto tēmu, lai maksimizētu sarunas biedra pārliecību/ komfortu izteikties, kas ļauj iegūt pēc iespējas precīzāku kolēģa uzskatu uzmetumu, tādejādi palīdzot man veidot universālāku pasaules ainu.

it is in the air..

Man ir jauns dators. 1999. gada izlaiduma HP OmniBook XE₂. Šis dators ir viegli pārnēsājams, tādēļ kopš šī brīža arī mans birojs būs viegli pārceļams uz sniegoto Vidzemes vidieni vai arī kādas omolīgas Rīgas café omulīgo stūrīti. Uz datora jau bija operētājsistēma – Windows 2000, bet tā kā tā bija (kā mēs, datoru advancētie lietotāji, sakām) piebāzta pilna un kļuvusi lēna, izlēmu par labu OS maiņai. Sāku ar Windows 98 SE. Viss notiek ļoti ātri, bet neraža tāda, ka šai OS līdzi nenāk draiveri, kas atpazītu mana jaunā datora ekrānu. Rezultātā, mana melnā, 1024x768 punktiņus izdalīt spējīgā, ekrāna vidū kā zilizaļa oāze mirdz vien 800x600 punktiņu mazs ekrāniņš. Un HP oficālā lapa, kur varētu vajadzīgos draiverus atrast, par spīti visam, man un maniem pūliņiem, nestrādā. Tad nu instalējam Windows XP, kas aizņēma tik daudz laika, ka paguvu aizmigt. (Šķiet, aizmirsu pieminēt sava jaunā drauga prāta spējas – nezin kāds procesors, 64 megabaitos ierāmēts rāms RAMs, un vairāk kā 5 (!) Gb liels disks. Vēl ir DVD lasītājs, modema izvads, kaut kāda plāksnīte, ko var izņemt un atkal ielikt atpakaļ (man šķiet, ka tā ļauj pieslēgties tīklam), 1x USB caurums, tumbiņas, daudz lampiņu, nemaz nestrādājoša baterija, visnotaļ ērta klaviatūra ar pietiekami mīkstiem/atsperīgiem taustiņiem.) XP strādā, nebūt nemaz tik lēni, bet skaidrs, ka mans jaunais dators ar smago XP uz muguras nenodrošinās man multimediālu superpieredzi (experience). Tuvākā laikā plānoju atjaunot samērojamību starp soft un hard vēr un tomēr iemānīt labdarbīgu Win98.

eu, nevis č

Runājot par man tik tuvo tēmu, kas (kaut arī reminiščeņču formā) ir aktuāla arī tālākā (ne tik tuvā) pasaulē, atrodu par saistošu pieminēt domu, kas man gluži iešāvās prātā kārtējo reizi braucot trolejbusā un lasot konkrētu vācu klasiča supergarromānu. (Mēs taču nezinām, kas ir doma, vai ne?) (Bet par to -- vairs ne vārda!) Jautājums ir -- ko gan teikt, izlasot kaut vai šo garromānu. (Tikko pārbaudīju - par spīti visam tas tiešām ir romāns.) Varētu lūkot uzšķērst tā tēmu vēderu, lai redzētu, kādas tēmas nāk laukā. Varētu vārot varbūtējās varoņu darbības. Ō, jā, varam iemoķīt šo visu padarīšanu plašākā kontekstā. Bet paliek fakts (un fakstiski tas mani ir mulsinājis jau no senām dienām), ka šāda veida analīze ne-iz-bēg-a-mi ir daudz mazāk apjomīga, nekā pats darbs. Kas tur liels, jautāsiet? Tur jau tas sāls, jūs! Varbūt pajautājiet, kādēļ nabaga autors izvēlējās drukāt 800 (astoņi simti) lpp., ja jau visa sāls slēpjas (un ir uzejama) tik īsā analīzē?? U?

Hintoju (vēršu uzmanību) uz to, ka (faktiski piedāvāju hipotēzi, kas šķiet gluči dabiska, ja vien koncentrējamies uz kaut vienu no garromāna fragmentiem) autoram ir itin vienkārši bijis, ko teikt, un viņš nav kautrējies to pateikt. Ko darīt, ja tev ir ko teikt citiem, plus tu arī to vari pateikt, plus tev nav slinkums rakstīt romānu.

Un tad vēl izteikumi, ko var atminēties un izmantot noderīgās situācijās. "Maniere, kā jūs labsirdīgi zobojaties par visu labo, nerada manī ne mazākās čaubas, ka savā sirdī esat par to." Paldies. Turpinām -- nafig kaut kur 423/800 lpp. iemest diskusiju par to, vai var ticēt "patiesībai, objektīvai, zinātniskai patiesībai," kurā parādās Džeimsa (Heņa brāļa) ideja, ka "patiess ir tas, kas noderīgs cilvēkam." Karoč -- runājam par (šo) lietu, lai arī stāsts tač' bija par kaut ko citu.

Ko varam secināt? Visu kaut ko, bet lai tas visums paliek pie mums! Bēt skaidrs ir tas, ka tas, vai darbs tevi uzrunā (atkal atsaucamies uz to, kamdēļ sākām par šo runāt), lielā mērā ir atkarīgs no detaļām. No iestarpēm (kas, iespējams, kādā tuvinājumā parklājas ar, bet tomēr pilnībā nesakrīt ar) [starp] tēmām, varoņlīnijām un kontekstuālām atbilstībām.

cmuki

Pēc pornogrāfiskās vērtras, ko mazāk samaitātos vai arī vairāk ar iztēli apveltītos prātos sacēla (sic!) iepriekšējais ieraksts (pareizāk -- ierakstā ieraugāmais attēls/ieraugs), vai tiešām kādam ceļas (sic!) jautājums, kādēļ šeit iestājies šāds klusums? Bet klusumu vislabāk pārtraukt ar kliedzošu, kontroversiālu saukli: Stultitia est morbus animī. Zinot kādu no romāņu valodām, nav grūti nojaust šī izteikuma nozīmi. Bet ja ir grūti nojaust, tad, kā saka, Ignorantia nōn est argumentum.

Ja godīgi, šādu bārstīšanos ar skanīgiem sakāmvārdiem latīņu valodā varētu turpināt, jo lielu daļu no tautas gudrībām jau krietnu laiku pirms latviešiem izgudrojuši latīņu valodā runājošie. Bet nekas tik muļķīgs šeit nenotik, jo Aurora Mūsīs amīca. Bet šobrīd nav nekāda aurora.

amatierisms

komentārs

Gribētu teikt par vairumu jaunizcepto (iznirušo) politikas ekspertu, muzikologu, kultūras zinātāju, sabiedrības vērotāju un ekonomistu to pašu, ko sacījis hercogs de Kastrī par d’Alambēru un Ruso: „Iedomājušies spriest par visu, kas tikai nāk prātā, bet pašiem nav ne tūkstoš ekiju rentes.”

Ārvalstu panorāma

Šodien apspriedīsim pilsētas Skotijā. Skotijas pilsētas ir raksturīgas ar to, ka tām ir nosaukumi, kas nemaz nešķiet saprotami vai vismaz ļoti pazīstami. Skotijas pilsētās dzīvo putni, it īpaši tajās dzīvo kaijas, kas ir putns, kas dzīvo pie jūras un kas arī dzīvo pie pilsētām Skotijā, kas arī ir pie jūras. Skotijas kaijām (vai plašāk - putniem) patīk sēdēt uz dzelzs margām, kas norobežo upi no ietves. Upēs arī ir paisums un bēgums un ļoti plata rumba, gluži kā Kuldīgā (Kurzemē).

Attēlā viens (attēls 1) ir redzams attēls no skotu pilsētas Dumfrijas. Attēlā ir redzama kaija un upes rumba, un sarkanu ķieģeļu tilts. Bet metāla margas norāda, ka tas nav attēls no Kurzemes.

Skotijas pilsēta Glāzgova ir daudz lielāk pilsēta, tādēļ tur dzīvo daudz vairāk cilvēku. Vai tur dzīvo daudz vairāk kaiju, tas nav zināms. Bet ir zināms lūk kas - attēlā divi ir redzams, kas ir tāda lieta kā piecas kaijas, kas sēž uz dzelzs margām, kas norobežo upi no ietves (varbūt teikt "4+1 kaija" būtu precīzāk?). Tilta lokveida formāts saglabājas, bet atšķirībā no Damfrijas tilta, Glāzgovas tilts nav būvēts no sarkaniem ķieģeļiem. Gluži pretēji (tout au contraire) - tas ir būvēts no metāla un betona. Tāpatās iztrūkst arī rumba. Secinājums ir neizbēgams - lai aŗi kaiju, kas sēž uz metāla margām, skaits ir piecreiz (4+1) lielāks, līdzība ar Kuldīgu Kurzemē ir zudusi (nepastāv).

Ziņa

Izdzirdējis, ka aizsaulē devies (piededzinājis pienu) izcilais komiķis un vairāku dziesmu un skaņdarbu komponists Karlhaincs Štokhauzens, nekavējoties izpūtu no dūdām gaisu, lai tās vieglāk būtu ielokāmas koferī, un devos prom. Tā nu ir sanācis, ka, kamēr citi reportē par, piemēram, sieviešu vai, piemēram, politiķu izraisītām personiskām evolūcijām, manas annāles ziņo faktus. Turklāt, ne tos patīkamākos.

Tātad Karlhaincs vairs neiespundēs helīšos sava skaņdarba izpildītājus, neraustīs kosmosa stīgas un nespēlēs kriketu. (Iespējams, kādu no šīm lietām viņš savā mūžā nemaz nav darījis.)

Pietiks sentimenta, lai runā dzeja!

Ā, ir cilvēks briesmās nonācis
To jūsu spēkos nav vairs glābt.
Tāpat kā miris Štokhauzēns,
Ir jāatzīst, ir aizgājis ar’ mūsu mīļais zēns.

Šādi pravietiski vārdi rodami VII-daļīgajā poēmā Cilvēks, kas Apgāda gādībā klajā laista jau vairāk kā pirms trim gadiem. Kaulainsausi burti neapzinoties izdejo traģisku nojausmu par notikumiem nākamībā. Bet Štokhauzena mūžīgā tagadne tiek nepiespiesti iekodēta mūzikā. Viņa Mūzikā, kas vērsta uz mērķi; kādu attālu apziņas punktu. Štokhauzena Tālmūzikā.

Karlhaincs bija uz Tu ar tehnoloģiju avangardu. Sankāras akustiskās lingvistikas starptautiskais izpētes institūts (the International Institute of Acoulinguistic Research in Sanquhar, IIALRS) piedāvā tehnoloģiju, kas nedzirdīgiem cilvēkiem ļauj mūziku baudīt ne tikai intelektuāli (analizējot nošu rakstu, piemēram), bet arī izbaudīt mūzikas psihosomatisko iedarbību. Visnotaļ sarežģītā metode un atbilstoša tehnoloģija iekodē mūzikas skanējumu jebkuras valodas alfabētā, balstoties uz dotās valodas skanējumu regulējošām kārtulām. Tādēļ lai skan Karlhainca Štokhauzena tālskaņdarba Telemusik pārnesums tekstā! (cipari katras virknes sākuma apzīmē, kura skaņdarba minūte skan)

1. sīīīī........... i ūīii tif hurrhr ; bum bum . . . . . . . . . . . . . . . ................. ī_
2. Zum šiūūū tuk trum/trum/trum tikti. ĪĪĪ aūū au au bļur
3. bbbbbBB nnmn ... “”” … .. ; @@ _ _ “!tummm
4. HRRRrrr tlūūū Šikiī Šī? Duf ņņņŅņmņn. . …1 10! Trīk
5. nnnn tuk titik Pī 00~~~ dzzr hunnnnnnnnm difduf
6. hun Bam nnn Šīsss nnn Dum nnn Dankš nnDankš nūūūūūŪŪūūūūKink Bļerļerļer tufduf
7. ĻerĻer Duf duf duk duk ĀĀĀ dun – !!! 88 7887 ~ <>++ ---* šiņk Angang
8. duk duk duk duk Ī ū 000 _ _ _ tiriktū 87 3[1]^2 tirinktū turinktī
9. sssszzzz takš pirinkpū pūpū ŪŪūŪūūŪ Īūū | | | | | | | | | | | | #
10. tuk . . . . . . . . “ ” ” ” ” zīkā zīkā ši si Duk šīši Duk . . . . . . …….;***** šik
11. dunkt “tāāa” “āā” “īīī” “āāā” nnn nūnnū “dē” “bē” Ā Ē
12. šņakt /šņakt dinkš ū ū ū ū ū llll . dink dank
13. hrrrrrrrrrrrrrrrrr Sļūrkt brrz brzzz zzz zzzzZzzZ rrūūūūŪŪūu ūūū
14. ēū / ēū / ēū / tinkš / šņakt t t t t t t t. kkkzzzzzRR rrrrTUKrrTUKTUKTUKrrr ņūū tinks TUKTUK BUMTUKTUK
15. ņiū – + _88888_ _ _866 _633_ _ _639
16. 639 _ 88 /ņ\ \ \ / tik tik piū
17. hūūūū nī nī 2,2 NūūNūūnū tikš tārītārita duf

---

[1] In eight minuter the technolgie recorde sqareroot of 3 instead of 3. Not included due to technical in shortcomings

Kapu vecis

Kapos var rakstiit: "In
a) loving
b) treasured
c) precious
memory"

Taa raksta par tavu vecvecmaaminju, vinjas mazmeitu, tavu vecteevu, braalja deelu, svaini, saini, Raini. Par visiem. Pat par tevi. Taa taa dziive paiet.

Pastoraale

Pamosties un aiz loga ieraudziit zalju pauguru paaris simtiem aitu ir visnotalj nepierasti. Lai gan viss paareejais ir pierasti, jo no sevis jau neaizmuksi. Refreimings ieksh taa, ka settings mainaas, bet pasaules centrs joprojaam ir kaut kur pie manis.

Gluži kā tanīs senās dienās

Es gulēju uz dīvāna, pavērsis skatu grieztos un salicis rokas aiz pakauša, kad Verners ienāca manā istabā. Viņš apsēdās krēslā, nolika spieķi stūrī, nožāvājās un paziņoja, ka ārā kļūst karsts. Es atbildēju, ka mani uztrauc mušas, un mēs abi apklusām.

– Ievērojiet, dārgais doktor, – es teicu, – ka bez muļķiem šajā pasaulē būtu ļoti garlaicīgi. Paskatieties, lūk, uz mums, diviem gudriem cilvēkiem; mēs jau laikus zinām, ka par visu var strīdēties līdz bezgalībai, un tādēļ nestrīdamies; mēs zinām teju visas otra slēptākās domas; viens vienīgs vārds – tas mums ir vesels stāsts; mēs redzam katru mūsu jūtu graudiņu pat aiz trīskārša aizsega. Bēdīgais mums ir smieklīgs, smieklīgais – skumjš, un vispār, patiesībā mēs esam vienaldzīgi pret visu, izņemot mūs pašus. Tad nu apmaiņa ar jūtām un domām starp mums nav iespējama: mēs viens par otru zinām visu, ko gribam zināt, un vairāk zināt negribam. Atliek tikai viena izeja – stāstīt jaunumus. Pastāstiet man kaut kādus jaunumus.

Paguris no garās runas, es aizvēru acis un nožāvājos...

Ko mēs katrs darām

Šausmas. Kas notiek!? Kur vien griezies, visur stulbības. Avīzēs, televīzijā, internetā, draugu lokā, paziņu lokā, skolā, mājās, uz ielas, iekš kafē, trolejbusā. Politika, bļe. Rupeklības. Vērtības. Dziedi ar zvaigzni. Zenta Mauriņa. Letonika. Dzīves māksla. Inflācija. Kredīti. Jauno-veco literātu attiecības. Referāti. Ak die's!!

Citēju: "Es raudzījos uz ielu un skaidri sapratu, kas tur notiek. [..] Es pats sev teicu, ka idiots to nevarētu darīt. [..] Man nepaslīdēja garām ne mazākais sīkums. Mana uzmanība bija tik spraiga, ka es visu pamanīju un pārdomāju. Tātad ar sprātu viss bija kārtībā. Un kādēļ lai tas tā nebūtu? [..] Vai tā būtu ārprāta pazīme, ja cilvēks tik skaidri ievēro un izprot itin visu?"

Bet varbūt es kaut ko nepamanu? Atzīstu, nepamanīju pa kuru brīdi profesore Kūle ir habilitējusies. Nu viņa ir jāsauc par Dr. habil. phil. [XX]. Bet jebkurš var samulst un nepamanīt visvienkāršākās lietas. Tas neko neliecina, tā ir tikai nejaušība.

Es staigāju pa istabu, sarunādamies pats ar sevi, un mana jautrība pieauga.

III

Pirms kāda laika noskaidrojām, ka Rodžers Ōlbritons ir filosofs (tas bija noprotams, izlasot ierakstu ar nosaukumu "II", kur par Rodžeru izteicās Maikls Frēde).

Nu labi, lai ko arī nozīmē 'būt par filosofu', bet sakiet -- kāds filosofs Rodžers bija?

Mūsu varonis nepieslējās nevienai no mūslaiku filosofijā pastāvošajām dogmām vai teorijām. Viņu interesēja antīkā filosofija, jautājums par gribas brīvību (par to viņš esot runājis arī gulēdams uz savas nāvesgultas), tāpat viņš uzskatīja, ka Vitgenšteins (tas pats ērms, kurš izcēlās ar supernetalantīgo finanšu līdzekļu pārvaldi, kas izraisītu tiesvedību, ja vien Vitgenšteins nebūtu atdāvinājis visus savus milijonus) ir 20. gs. varenākais filosofs.

Jā, labi, bet jautājums bija, vai Rodžers bija labs filosofs?

Labs? Olbritons ticis dēvēts par 'filosofu [dzsk. Ģen] filosofu [vsk. Acc]'. Faktiski, viņš savas filosofēšanas manieres dēļ ticis salīdzināts ar Sokratu. Vai nav vareni? Divdesmitajā gadsimtā!

Bezprieks

Izdomāju, ka pietiks moralizēt. Cik ilgi var stumt „Šitas ir labi, bet šitas nav...”? Vai arī „Šitā rīkoties ir muļķīgi, bet rīkoties savādāk (nu, aptuveni tā, kā rīkojos es) ir nenormāli gudri..” Labāk parunāsim par literatūru. Nevērtēsim to, neteiksim, ko mēs par to domājam (jo tas nav svarīgi) (lai arī, faktiski, tas ir svarīgi) (Kam? – jautāsiet? Nu, protams, man. Un varbūt arī kādam citam), tā vietā ļausim tekstam plūst. Ieklausieties –

Emma fut intérieurement satisfaite de se sentir arrivée du premier coup à ce rare idéal des existences pâles, où ne parviennent jamais les coeurs médiocres. (pâle – bezkrāsas, bāls, blāvs)

Praviešus netiesāsim, tiesāsim to atdarinātājus. Lūdzu, versija kādā citā romāņu valodā:

Emma was secretly pleased that she had reached at a first attempt the rare ideal of pale lives, never attained by mediocre hearts.

Manai ausij šis skan daudz sliktāk. Kas ir dzīve salīdzinot ar eksistenci (kā tas ir franču valodā)? Tāda apbružāta padarīšana (Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī...). Turklāt vēl daudzskaitlī. Lūkosim, vai friciski šī vārsma skan labāk:

Emma empfand eine innere Befriedigung darin, daß sie mit einem Male emporgehoben worden war in die hohen Regionen einer seltenen Gefühlswelt, in die Alltagsherzen niemals gelangen.

Vācu valodu jau vairākus gadus neesmu praktizējis, bet, piedodiet, kur ir palicis ideāls? Skaldām zilbes, līmējam vārdus, artikulējam, konjugējam, bet ideāla nav. Vienīgais, ko te varam uzteikt ir saspraudenis ‘ik-dienišķās-sirdis.” Griezīsimies mājas, un, lūk, variants valodā, kas stāvējusi pie jaundzimušās latviešu valodas šūpuļa:

Эмма в глубине души была довольна, что ей сразу удалось возвыситься до трудно достижимого идеала отрешения от всех радостей жизни - идеала, непосильного для людей заурядных.

Kaut kā ļoti tehniski, vai ne? Nu taisnība vien ir – bāla dzīve ir dzīve, kur esam novērsušies no visiem dzīves priekiem (jāievēro, ka prieku var sniegt ne tikai iekāru apmierināšana). Nu jā, šajā valodā var atļauties teikt ‘zaurjadnij’ tā vietā, lai teiktu ‘jezhednjevnij’. Pilna šūplāde ar valodas kūciņām, kā mēdz teikt.

Lai cilpa noslēdzas ar variantu daudzu no mums dzimtajā valodā:

Emma sirds dziļumos jutās apmierināta, ka uzreiz pacēlusies līdz tam retajam bezprieka esamības ideālam, kas uz visiem laikiem paliek neizsniedzams viduvējām dvēselēm.

Vai nav jauki? Bezprieka esamības ideāls. Vārdnīcās nav tāda vārda ‘bezprieks’. Tiec nu skaidrībā, ko tas nozīmē. Turklāt, tas veido kāda no mums esamības ideālu. Bet neziņa nemazina mūsu prieku par šādu esamība ideālu. Tā nav blāva dzīve, pat blāva eksistence ne. Nav runa par bālumu vai novēršanos no priekiem. Tas ir ‘bezprieks’, kuru izdzīvojot nepamet sajūta, ka prieks nesen vēl te ir bijis. Tas nav prieka noliegums, bet gan metafiziska prieka neesamība.

Mme Bovary

"Kauns, kauns!" -- man no ekrāna virsū bļauj stulbuma pārņemti ģīmji. Varbūt teikt 'pārņemti' pat ir nekorekti, jo tas paredz, ka ir bijis brīdis, kad stulbums tur nemaz nav mājojis. Vicina dūres, bola acis, spļaudās, grūstās, izteic rupjus vārdus un tāpat veic arī dažādus gara noziegumus. Un es arī viņiem pretī bļauju: "Kauns, kauns!" Viss visnotaļ ērmoti izvēršas - mēs visi bļaujam, bet otra bļāvienus dzirdu tikai es (viņi mani nedzird). Man kauns par viņiem, bet viņiem nav kauna par mani. Un arī par sevi viņiem nav kauna.

Kauns ir nepatīkama sajūta. To iepazinuši būs visi. Vai kauns ir tikpat privāts kā, piemēram, sāpju izjūta? Ja kādu dzirdam sakām "Kauns!", tas drīzāk tiek attiecināts uz kādu citu, tas ir tāda kaunterfaktuālu izjūtu deklarācija. Teikt, ka man par tevi ir kauns, ir aptuveni tas pats, kas teikt, ka, ja es būtu tavā vietā, tad es nu gan kaunētos.

Nu labi, es bļauju "Kauns!", jo iedomājos sevi šo bļaujošo dunduku vietā. Bet vai šie dunduki iedomājas sevi esam kaunināmo dāmu un kungu vietā? Par ko dāmām un kungiem būtu jākaunās? Varbūt vienīgi par šo rupekļu pūli, kas aiz bezdarbības un bezprātības sanākuši pilsētas sirdī un uzvedas kā pēdīgie pajoliņi.

Bet oktobris...

"Kas bez biksēm, tas bez bēdām," saka tautas paruna. Ja bikses saprotam kā komplicētu artefaktu, kas nosedz mātes Dabas radīto kailo vienkāršību, tad paruna saka gluži to pašu, ko teikšu es nākamajā teikumā. Problēmas ir tikai tiem, kas tās saskata. Vārdam 'problēma' ir divas mazliet atšķirīgas nozīmes. Viena ir negatīva (kā piemērā "Ja neatdosi tagad visu savu naudu, tev būs liieeeelas problēmas") un otra visnotaļ neitrāla (angļu valodā ar vārdu problem apzīmē arī uzdevumu (piemēram, matemātikas) vai kādu jautājumu, kas jārisina). Tieši neitrālo nozīmi vēlos akcentēt.

Dzīve ir visnotaļ vienkārša. Plašā informācijas telpa piedāvā mums neskaitāmus veidus, kā rīkoties, kādas vērtība pieņemt, kā domāt. Bet tad ir tie, kas saskata problēmu tajā, ka pēc augstskolas ir jāmeklē normāls darbs un jāsāk rukāt. Viņi vaicā: "Kas man dzīvē ir jādara?" Tā lielā mērā ir mākslīga problēma, bet nesteigsimies šos cilvēkus nosodīt, jo standarta dzīves ceļa ignorēšana (nevis nezināšana) norāda uz indivīdam piemītošām saprāta druskām.

Faktiski, problēmu meklēšana ir vienīgais instruments kaut kā saprašanai. "Kas ir filsofija?" vaicā A. "Filosofija ir mūžīga jautājumu uzdošana," atbild B -- ar šādu vai līdzīgu situāciju būs saskāries katrs 20ais Latvijas iedzīvotājs. Lūk, problēmu meklēšana ir tas pats kas (vai arī ved pie) jautājumu uzdošanas. Tiklīdz kā jautājums uzdots, atbildes atrašana ir tehniskas dabas (vai arī, piemēram, laika) jautājums.

Un kā trešo apjausmu līdzās problēmas meklēšanai un jautājuma uzdošanai vēlos minēt Izbrīnu. Tas rakstās ar lielo burtu, jo ir īpašs. Šāda veida vārdus ne kā sakarīgi pasakaidrot nevar, bet, ko var teikt, ir, ka Izbrīns ir baigi krutā spēja, kas cilvēkam ļauj ieraudzīt problēmu un, ja vien gadās kāds kam, uzdot jautājumu.

Septembris ir gada 9 mēnesis

Varētu domāt, ka esmu izrakstījies sauss. Alnis vienā lekcijā teica, ka tā ir izplatīta padarīšana -- jaunībā raksta visādus štruntus (dzejolis, stāsts), bet tad vienu brīdi pārtrauc, jo vairs nav vajadzības rakstīt. Tieši rakstīt, nevis radīt (dzejoli, stāstu), jo ir atšķirība (arguably), ka tas nav viens un tas pats. Vienā pusē liksim rakstīšanu, bet otrā -- radīšanu. Tīņiem (tīnēm ar matu pīnēm un pinnēm) ir pubertāte vai vajadzība atrast tēviņu (tīņu gadījumā) un viņas raksta dzejoļus. Bet tad, savu tēviņu atradušas un ligzdu uzpinušas (vai vismaz aizpinušas), atsakās rakstīt. Viss mums vairs šitas neinteresē.

Viņas (vai viņi) nav autores. Viņām, kā Alnis to nosauca, rakstīšana pilda fizioloģisku funkciju. Gluži kā, piemēram, svīšana, kuras rezultātā no ķermeņa tiek izdalīti liekie sāļi.

Un tad ir autori, kuriem svarīgi ir radīt, nevis rakstīt. Radīt Mākslas Darbu (RMD). Te nu arī tentatīvā MD definīcija - tas ir tas, ko tev ir svarīgi radīt.

Lupus in fabula!

Bet ne gluži. Nevis 'Kā vilku piemin, vilks klāt!", bet gan "Kā vilku piemin, vilks prom." Tas, protams, attiecināms uz iepriekšējā ierakstā minēto Maiklu Frēdi (nejaukt ne ar ko), kas jau nedēļa būs apkārt kā, uzbrīdi uzmirdzējis akadēmiskās pasaules zvaigznājā un spējis ielausties pat vismazapmeklētākajos blokos, pametis šo brīnišķo pasauli. Uz jautājumu, kas ar viņu notiks viņa nāves brīdī, viņš neminstinoties atbild angliski: "Well, I myself don’t really know, but what is the case is that at least at present I have no difficulty with the idea that if I die tomorrow…" Piesauca vilku, kā mēdz teikt.

II

Maikls Frēde (nevis Frēge) kādā privātā intervijā kādam tika teicis: "Another person who’s hardly read because he’s written anything, but who, I think, really was a very good philosopher was Rogers Albritton, who was a professor in Harvard and then in Los Angeles, who was like that."

Pats Frēge nav nekāds knauzeris, daudz filosofijas putras strēbis, krēslos sēdējis, slavu baudījis. Lai arī viņa vārdi var izklausīties kā tukša skaņa, tie veiksmīgi iederas Rodžeram veltītajā albumā (kas pamazām tiek padarīt ne tik balts).

Jauna ziņa

Tā ir par to, ka tiku aizmirsis savu VISA viedkartes personisko identifikācija numuru kādā vitāli savarīgā brīdī esot Belgradas lidostas mazliet uzprišinātajā beznodokļu veikalā. Runā, ka Belgradas nosaukums nozīmē 'baltā pilsēta' (lai arī paši serbi to sauc par Beogradu [bez ell]). Lidosta sastāv no diviem ell veidā izvietotiem kanāliem. To krustpunktā ir lielie veikali un draudzīgās, bet (un) apvītušās reģistrācijas tantes. Kanāli ved uz Geitiem, bet tāpat tie ir piepildīti ar minibufetītēm, kur visi sēdošie sūc aliņu vai limpeni un nepārtraukti smēķē. Tiesa, arī nesmēķētājiem ir ierādīta sava vieta - starp divām bufetēm ir aptuveni 10m plata josla, kurā smēķēt ir aizliegts. Bet kartes numuru es joprojām neatceros.