“Dāvs Brūbeķis paņem piecus, valcē raģiski nekvadarātā kaut kur tipa turķiski, ir arī kētija, un (tas ir visgrūtākais) tas notiek tad, kad tu uzgribi [būt?] uz zvaigznes. Tā ir monētas trešā puse. Un ceturtā. Standarta monētu neaplūkosim, tur pilozopija, romene un sociāli nepieņemami hecogi. Vēl tas, ka nevajag vorrīt laivu man. Bet visi kopā uz pieci: tudu tudu tūdū.”
Vai esmu iezīmējis kontinuitāti starp aizlaikos (2009) un tagadiņās mītošo? Kaut kas gauži graužās, mans ir un nav tāds. Peace.
Precīzāk sakot (P.S.): Ko, iespējams, es raksītu, ja rakstītu šodien.
