Kādā inspirējošā grāmatelē (varbūt illuminējošā – bet tā varētu teikt, ja vien tā būtu spējīga izgaismot kaut ko, ar domu kaut ko īsteni (kāds, neapšaubāmi, ir, piemēram, īlens) pastāvošu) uzdūros vārdam epistemofīlija. Ko tas nozīmē? Etimioloģija pasaka visu priekšā. Epistēmē – zināšanas (grieķ. [sen] valod.), philia – nevaldāma iekāre, bļe, mīlestība uz, phi, vai vienkārši – draudzība (tā pat. valod.). Īsāk – dzenulis zināt. Šis vārds tika saistīts ar vēstījuma jeb naratīva funkciju – tas ļauj epistomofīlajam lasītājam apmierināt savu iekāri uzzināt, kā gan tieši turpinās un beidzas (bei[gās saslē]dzas) kāds nebūt stāsts. Šajā sakarā radās doma, kas pati par sevi nav būtiska, jo būtisks vienādā mērā izrādās a) fakts, ka šī doma vispār radās; b) šīs domas konsekvences. Doma (varbūt asociācija) ir sekojoša: jā, patiesi, lasot, piemēram, romānu (kurā varam sazīmēt noteiktu sižetu) bieži vien domas traucas uz priekšu nevis pa kādu interpretatīvu literatūra teorijas sliedi vai pa kādas konkrētas fiškas (kas ir fiška – mēs vai nu jau zinām, kas tas ir, vai arī kādu dien sagaidīsim šī [ļoti] [daudz] nozīmīgā jēdziena atšifrējumu) (starp citu, šādi iestarpinājumi baigi traucē lasīšanu, tādus vajadzētu likt zemsvītras piezīmēs) līniju, bet gan tiecas stipulēt (nesaprotu, no kurienes šī tīksme (sic!) lietot ērmotus [sveš]vārdus (sic!2) un formalizētā manierē piedāvātas vārdspēles) par iespējamo sižeta attīstību. Šāda koncentrēšanās uz vienu (sižetu) liek palaist garām lērumu citu interpretācijas iespēju. Liedz saskatīt konkrētas fiškas. Šī doma liek atminēties par nabūt nesvarīgo Nabūkovu, kurš, kā runā, esot teicis (aptuveni tā), ka grāmatu pa īstam var lasīt tikai ar otro reizi. Faktiski, nebōt nav būtiski zināt, ko teici Nebōkovs, lai šī ideja šķistu… oukei. Pavisam vienkārši – izlasi grāmatu vienreiz, apmierini savu epistemofīlo tieksmi un lasi otrreiz, lai, lai dievs dod, ieraudzītu vēl kaut ko.
Tagad pie būtiskā (saistītu ar apjausmu, kādēļ radās šī doma, un ar domas formu kā tādu). Runa iet par šajā pašā grāmatelē plaši iztirzāto teorijas jēdzienu. Teorija šeit tiek saprasta kā stipulatīvu pieņēmumu kopums par kaut kādu lietu (varbūt pat ne lietu, bet gan tikpat stipulatīvu jēdzienu) savstarpējām attiecībām. Respektīvi, kaut kas prātā izdomāts, uz aksiomām nebalstīts, kā veidošanai un eksistencei nav nekāda objektīva vai praktiska iemesla. Punkts ir sekojošs – gan tas, ka man vispār ienāca prātā saistīt no konteksta izrautu vārdu epistemofīlija ar aptuveno nojausmu par Nabokova teikto, gan pats šis saistījums (par kuru noteikti varētu runāt un teoretizēt) ir cieši saistīti ar minēto teorijas izpratni. Tagad pavisam īsi un ar morāli: ikdienā, (katram) domājot par lietām utt., tiek veidotas vairāk vai mazāk gudras/dumjas, izvērstas/aptuvenas, universālas/šauras teorijas par to (nevis kā ir, bet gan par to), kā mūsu privātajā valodiskajā, seksualizētajā, psihotraumatizētajā pasaulītē lietas salietojas. Labi, morāle izpalika, jo man nav teorijas par to, vai tukši muldēt (i.e. veidot teoriju) ir… oukei. Un, klau, lai pamatotu savu izteikumu par teoriju kā tukšu muldēšanu, man tāpat būtu jāveido teorija (šajā izpratnē).
ceturtdiena, februāris 28, 2008
pirmdiena, februāris 25, 2008
Konkursa rezultāti
Tātad, pirms pāris dienām tika izsludināts konkurss. Tika jautāts:
Kas ir labākā ārzemju īsfilma latviešu valodā (jebšu, labaakaa aarzemju iisfilma latvieshu valodaa)?
Atsaucība bija necerēti liela, kas skaidri norāda uz latviešu kino renesansi (ja ne kā savādāk, tad mūsu - kinomīļu - labajās domās). Tika izteikti neskaitāmi minējumi (lai arī bieži konkursanti tā vietā, lai nosauktu, viņuprāt, labāko īsfilmu, uzdeva pilnmetrāžas spēlfilmu, animācijas filmu, muzikas videoklipu un pat dramatiskā teātra izrāžu un politisko partiju kandidatūras). Šis viss norāda uz lasītāja plašo un daudzveidīgo skatījumu uz dzīvi.
Jāsaka, diemžēl netika saņemta neviena pareiza atbilde. Kādi gan tam būtu iemesli? Un atkal jāsaka, diemžēl - visdrīzāk pie vainas būs mūsu lasošo konkursantu nevērība vai, vēl sliktāk, neapķērība, trula aprobežotība, stulbums. Nav, patiešām, nav viegli teikt tādus vārdus par to, kas faktiski attaisno mūsu konkursu - par mūsu godprātīgajiem konkursantiem, bet, kā saka, konkursanti draugi, bet patiesība - labāks (lielāks) draugs.
Bet kam tādi aplinki? Labākā ārzemju īsfilma latviešu valodā ir "labaakaa aarzemju iisfilma latvieshu valodaa" (2005). (Jā, patiesi, A ir a). Šobrīd tieši Tev, čaklais (lai arī aprobežotais) konkursant, ir ekskluzīva iespēja šo filmu noskatīties. Mūsdienu pasaule uzspiež savus standartus, tādēļ šī plašu atzinību izpelnījušamies īsfilma ir 'pārnesta' no 35mm analogās kinolentas uz videoformātu, kā dēļ tā ir redzama katram datora lietotājam.
Noaujam sandeles, atsvabinam bikšturus, pielādējam bļodu ar našķiem un aidā. Priekškars veras!
Pirmā daļa
Otrā daļa
Kas ir labākā ārzemju īsfilma latviešu valodā (jebšu, labaakaa aarzemju iisfilma latvieshu valodaa)?
Atsaucība bija necerēti liela, kas skaidri norāda uz latviešu kino renesansi (ja ne kā savādāk, tad mūsu - kinomīļu - labajās domās). Tika izteikti neskaitāmi minējumi (lai arī bieži konkursanti tā vietā, lai nosauktu, viņuprāt, labāko īsfilmu, uzdeva pilnmetrāžas spēlfilmu, animācijas filmu, muzikas videoklipu un pat dramatiskā teātra izrāžu un politisko partiju kandidatūras). Šis viss norāda uz lasītāja plašo un daudzveidīgo skatījumu uz dzīvi.
Jāsaka, diemžēl netika saņemta neviena pareiza atbilde. Kādi gan tam būtu iemesli? Un atkal jāsaka, diemžēl - visdrīzāk pie vainas būs mūsu lasošo konkursantu nevērība vai, vēl sliktāk, neapķērība, trula aprobežotība, stulbums. Nav, patiešām, nav viegli teikt tādus vārdus par to, kas faktiski attaisno mūsu konkursu - par mūsu godprātīgajiem konkursantiem, bet, kā saka, konkursanti draugi, bet patiesība - labāks (lielāks) draugs.
Bet kam tādi aplinki? Labākā ārzemju īsfilma latviešu valodā ir "labaakaa aarzemju iisfilma latvieshu valodaa" (2005). (Jā, patiesi, A ir a). Šobrīd tieši Tev, čaklais (lai arī aprobežotais) konkursant, ir ekskluzīva iespēja šo filmu noskatīties. Mūsdienu pasaule uzspiež savus standartus, tādēļ šī plašu atzinību izpelnījušamies īsfilma ir 'pārnesta' no 35mm analogās kinolentas uz videoformātu, kā dēļ tā ir redzama katram datora lietotājam.
Noaujam sandeles, atsvabinam bikšturus, pielādējam bļodu ar našķiem un aidā. Priekškars veras!
Pirmā daļa
Otrā daļa
Tēzes konferencei
Pēdējā laikā aktuāls kļuvis jautājums Vai vēja ziedi zied tāpatās? Ir vēja ziedi, vēja bērni, bet jo vairāk par to domājam, jo skaidrāk izceļas jautājums, kas nu nekontrolēti plūst pār teju katra domājošā lūpām. Un kāpēc vispār jābūt tiem?
Bet nu pie teorijas. Briest ķirbis, bullis mīlē spoži, un, treškārt, ērzeļi kā traki zviedz. Otrkārt, pārliecināsimies, vai instrumentārijs šī jautājuma izpētei ir apzināts. Pirmkārt, Spodris. Otrkārt, svītrukods (piemēram, 9789984178325). Treškārt, izvirzīsim nepieciešamos kritērijus: pāreja no it nekā un neparko. Otrkārt, nepastarpināta jutekliska tautoloģija (pieļaujamā forma: (p->(q->r))->((p->q)->(p->r))).
Bet kāpēc jūs tik nicinoši, kad saka – tas ir vēja zieds? Protams, es galvenokārt runāju par Amerikas situāciju. Interpretācija, protams, ne vienmēr ir dominējoša. Esmu uzlasījusi (legere) "Vēja ziedus" man arī tie ļoti patika, bija kaut kas aizkustinošs šajā, kas lika pārdomāt savu dzīvi.
Manuprāt, tas ir daudzsološs izejas punkts. Es domāju, ka tā notiek filmās; šis ieskats (insight) var tikt pārveidots par vispārēju teorēmu:
T(1): Par pirmo mīlestību un par gaidīšanu divus gadu desmitus.
Augstāka un atbrīvojošāka vērtība mākslā un kritikā šodien ir transparence -- šis ir meinstrīms. Man tomēr likās, ka Spodris beigās nomira, pakārās; bija kāds teikums, kas liecināja par to. Šis negaidītā veidā aprauj (nopūš sveci) mūsu pētījumam. Ausmā nepasmaidīs rīts kā jūrā sala. Bet, palūk, cik grāvī smaida auseklīts! Tādejādi ir atrast transcnedentāls pretarguments (iegansts neklausīt) it kā nevainīgajam aicinājumam vienkārši saņemties un kaut ko saklopsēt.
Ne piepildīts, ne apaugļots, mūsu pētījums ir sabradāts - neuzrādot mākslas juteklisko virsmu. Cilvēki - desmiti, simti un tūkstoši - nāk pretim, iet garām.
***
Par mums - strādājam tajos virzienos, kuros mums ir labāka kompetence nekā citiem. Bet vispār - es nezinu, mēs esam, esam aklie un vēja augļus neredzam.
Bet nu pie teorijas. Briest ķirbis, bullis mīlē spoži, un, treškārt, ērzeļi kā traki zviedz. Otrkārt, pārliecināsimies, vai instrumentārijs šī jautājuma izpētei ir apzināts. Pirmkārt, Spodris. Otrkārt, svītrukods (piemēram, 9789984178325). Treškārt, izvirzīsim nepieciešamos kritērijus: pāreja no it nekā un neparko. Otrkārt, nepastarpināta jutekliska tautoloģija (pieļaujamā forma: (p->(q->r))->((p->q)->(p->r))).
Bet kāpēc jūs tik nicinoši, kad saka – tas ir vēja zieds? Protams, es galvenokārt runāju par Amerikas situāciju. Interpretācija, protams, ne vienmēr ir dominējoša. Esmu uzlasījusi (legere) "Vēja ziedus" man arī tie ļoti patika, bija kaut kas aizkustinošs šajā, kas lika pārdomāt savu dzīvi.
Manuprāt, tas ir daudzsološs izejas punkts. Es domāju, ka tā notiek filmās; šis ieskats (insight) var tikt pārveidots par vispārēju teorēmu:
T(1): Par pirmo mīlestību un par gaidīšanu divus gadu desmitus.
Augstāka un atbrīvojošāka vērtība mākslā un kritikā šodien ir transparence -- šis ir meinstrīms. Man tomēr likās, ka Spodris beigās nomira, pakārās; bija kāds teikums, kas liecināja par to. Šis negaidītā veidā aprauj (nopūš sveci) mūsu pētījumam. Ausmā nepasmaidīs rīts kā jūrā sala. Bet, palūk, cik grāvī smaida auseklīts! Tādejādi ir atrast transcnedentāls pretarguments (iegansts neklausīt) it kā nevainīgajam aicinājumam vienkārši saņemties un kaut ko saklopsēt.
Ne piepildīts, ne apaugļots, mūsu pētījums ir sabradāts - neuzrādot mākslas juteklisko virsmu. Cilvēki - desmiti, simti un tūkstoši - nāk pretim, iet garām.
***
Par mums - strādājam tajos virzienos, kuros mums ir labāka kompetence nekā citiem. Bet vispār - es nezinu, mēs esam, esam aklie un vēja augļus neredzam.
sestdiena, februāris 23, 2008
Monētas
Ak pasaulīt, nav nekāds joks. Kas nav joks? Šis nav joks. Tieši šis pats izburtotais vārds (uzsvars, tāpat visa semantiskā ... uz 'šis') nav joks. Diena pusē, bet tāda sajūta it kā nebūtu gulēts savas 26 stundas.
"Bet kam tādi aplinki?" citējam un izliekamies, ka tas nez ko atrisina šī it-kā-kaut-kā-esoša sakarā.
Protams, prieks, bet tajā pašā laikā dalītas sajūtas par bezatbildīgu (un tādēļ) brīvību Virsraksta un Ieraksta satura izvēlē. Prieks, kā nojaušams, par brīvību, dalītas sajūtas -- par satura izvēli. Kas ir būtiski -- lietas tiek šķirtas.
"Bet kam tādi aplinki?" citējam un izliekamies, ka tas nez ko atrisina šī it-kā-kaut-kā-esoša sakarā.
Protams, prieks, bet tajā pašā laikā dalītas sajūtas par bezatbildīgu (un tādēļ) brīvību Virsraksta un Ieraksta satura izvēlē. Prieks, kā nojaušams, par brīvību, dalītas sajūtas -- par satura izvēli. Kas ir būtiski -- lietas tiek šķirtas.
piektdiena, februāris 22, 2008
Konkurss
Tātad, uzminiet nu:
Kas ir labākā ārzemju īsfilma latviešu valodā (jebšu, labaakaa aarzemju iisfilma latvieshu valodaa)?
(Hint: Kas ir A? Vai A ir A? A? Un vai "A" a ri ir A? Un vai "kas" nav līdzīgs "kura"?)
Domāju, ka šādi uzvedinoši norādījumi neļaus pat visneattapīgākajam konkursantam ilgi vilcināties (linger, vilcini nost, lingerie) ar pareizās atbildes atrašanu. Bet pat tad, ja stundām ilgusī galvas lauzelēšana, šī ieraksta tekst un kontekst analīze, paziņu iztaujāšana vai gluži vienkārši -- risērčs nedod gaidītos augļus (gaidu ābolu), saglabāsim mieru un veselo saprātu, jo tieši šīs īpašības būs jo noderīgas brīdī, kad atbilde uz mīklaino jautājumu tiks atklāta.
(Starp citu. Arabeska: Klasiskajā baletdejā — poza, kurā dejotājs stāv uz vienas kājas, otra, celī izstiepta, atvirzīta atpakaļ.)
Kas ir labākā ārzemju īsfilma latviešu valodā (jebšu, labaakaa aarzemju iisfilma latvieshu valodaa)?
(Hint: Kas ir A? Vai A ir A? A? Un vai "A" a ri ir A? Un vai "kas" nav līdzīgs "kura"?)
Domāju, ka šādi uzvedinoši norādījumi neļaus pat visneattapīgākajam konkursantam ilgi vilcināties (linger, vilcini nost, lingerie) ar pareizās atbildes atrašanu. Bet pat tad, ja stundām ilgusī galvas lauzelēšana, šī ieraksta tekst un kontekst analīze, paziņu iztaujāšana vai gluži vienkārši -- risērčs nedod gaidītos augļus (gaidu ābolu), saglabāsim mieru un veselo saprātu, jo tieši šīs īpašības būs jo noderīgas brīdī, kad atbilde uz mīklaino jautājumu tiks atklāta.
(Starp citu. Arabeska: Klasiskajā baletdejā — poza, kurā dejotājs stāv uz vienas kājas, otra, celī izstiepta, atvirzīta atpakaļ.)
Brīnumainās pārvērtības
Pirms:
Pēc:
Kā redzam, mainījies ir šī Viena-un-Tā-Paša fons (no tumšākām krāsām un teju baltu). Tāpat atšķirīgās krāsās ir ieturētas abu attēlu apakšējās sadaļas. Visbeidzot, otrā attēlā ir metāla vārtiņi, kas pilnīgi noteikti nav atrodami pirmajā attēlā, kas liek viennozīmīgi secināt, ka abi attēli nav vienādi, kas liek viennozīmīgi secināt, ka ir notikusi noteiktā objekta (kas ir tas, ko mēs redzam attēlā) pārveide, kas ir ņēmusi vietu ne tikai laikā, bet arī zināmā/os telpas attribūtā.
ceturtdiena, februāris 21, 2008
Performatīvs
jeb runas darbība. Šīs teorijas pamatdoma ir gluži vienkārša – vārdi var tik izmantoti ne tikai, lai kaut ko pateiktu, bet arī lai veiktu kaut kādu darbību. Ostins (Džons Langšovs-Anšovs) uzstāj, ka ziņošana par faktiem (konstatīvā funkcija) nebūt nav vienīgā valodas funkcija. Performatīvie sacījumi ir parasti sacījumi, bet, tos sakot, cilvēks „drīzāk kaut ko dara, nevis tikai kaut ko saka.” (Austin, John L. 1979 [1961]. “Performative Utterances.” // Austin, John L. 1979 [1961]. Philosophical Papers. Urmson, J. O. (ed.) & G. J. Warnock (ed.). Oxford : Oxford University
Šis ļauj noprast, kas tieši tiek darīts (ne tikai pateikts) ar sekojošo:
Ar sekojošo paziņoju, ka labs izteikuma “Cat is on the mat” tulkojums ir “Kaķis ir uz tepiķa” (nevis uz ‘paklāja’ vai ‘paklājiņa’). Tāpat ar šo tiek izziņots, ka piedāvātais variants ir pats labākais. Tātad, ja vajag tulkot teikumu “Cat is on the mat”, droši (un pat ir vēlams) var izmantot piedāvāto Tepiķisko atveidojumu. Tas ne vien atveido tulkojamā teikuma jēgu, bet arī, ciktāl tas vispār ir iespējams, atdarina teikuma ritmu un poētisko struktūru. (Iedomāsimies, paspilgtināšanas labad, piemēram, latgaliešu dāmu, kas nevar/negrib izrunāt mīkstināto k burtu, sakām šo teikumu) Pieļauju, ka pēc šīs publikācijas jebkurš minētā teikuma antišeitnosacītāsdogmastisks tulkojums būtu jāuzskata vai nu par neattaisnojamu paviršību vai arī par muļķību, kuras gadījumā nav pat vērts spriest, vai tā ir attaisnojama vai nē.
Šis ļauj noprast, kas tieši tiek darīts (ne tikai pateikts) ar sekojošo:
Ar sekojošo paziņoju, ka labs izteikuma “Cat is on the mat” tulkojums ir “Kaķis ir uz tepiķa” (nevis uz ‘paklāja’ vai ‘paklājiņa’). Tāpat ar šo tiek izziņots, ka piedāvātais variants ir pats labākais. Tātad, ja vajag tulkot teikumu “Cat is on the mat”, droši (un pat ir vēlams) var izmantot piedāvāto Tepiķisko atveidojumu. Tas ne vien atveido tulkojamā teikuma jēgu, bet arī, ciktāl tas vispār ir iespējams, atdarina teikuma ritmu un poētisko struktūru. (Iedomāsimies, paspilgtināšanas labad, piemēram, latgaliešu dāmu, kas nevar/negrib izrunāt mīkstināto k burtu, sakām šo teikumu) Pieļauju, ka pēc šīs publikācijas jebkurš minētā teikuma antišeitnosacītāsdogmastisks tulkojums būtu jāuzskata vai nu par neattaisnojamu paviršību vai arī par muļķību, kuras gadījumā nav pat vērts spriest, vai tā ir attaisnojama vai nē.
NP Teika
Nav, ko teikt?
Ja nav, ko teikt,
Tad viss, ko varu teikt,
Iet šādi:
Nav ko teikt
(to, kā nav,
respektīvi, ja jau
nav, ko teikt, tad nevar
teikt to, kā nav.
Un nevajag --
Nav ko!)!
Bet no otras puses,
Nav ko teikt pat,
Ja ir, ko teikt.
Tā teikt -
Viens pīpis.
(aizkrāsnē pirmo reizi)
Jo
Bieži saka
"Ir ko teikt"
Un arī saka, tad
Un tikai tad
(Viens un tikai divi),
Ja īstenībā
Nav, ko teikt.
Ja nav, ko teikt,
Tad viss, ko varu teikt,
Iet šādi:
Nav ko teikt
(to, kā nav,
respektīvi, ja jau
nav, ko teikt, tad nevar
teikt to, kā nav.
Un nevajag --
Nav ko!)!
Bet no otras puses,
Nav ko teikt pat,
Ja ir, ko teikt.
Tā teikt -
Viens pīpis.
(aizkrāsnē pirmo reizi)
Jo
Bieži saka
"Ir ko teikt"
Un arī saka, tad
Un tikai tad
(Viens un tikai divi),
Ja īstenībā
Nav, ko teikt.
trešdiena, februāris 20, 2008
***
Saruna – intersubjektīva darbība, kurā es (noteiktu apsvērumu/aprēķinu vadīts) ieņemu labvēlīgu neitralitāti (cf. benign indifference) pret noteikto tēmu, lai maksimizētu sarunas biedra pārliecību/ komfortu izteikties, kas ļauj iegūt pēc iespējas precīzāku kolēģa uzskatu uzmetumu, tādejādi palīdzot man veidot universālāku pasaules ainu.
otrdiena, februāris 19, 2008
it is in the air..
Man ir jauns dators. 1999. gada izlaiduma HP OmniBook XE2. Šis dators ir viegli pārnēsājams, tādēļ kopš šī brīža arī mans birojs būs viegli pārceļams uz sniegoto Vidzemes vidieni vai arī kādas omolīgas Rīgas café omulīgo stūrīti. Uz datora jau bija operētājsistēma – Windows 2000, bet tā kā tā bija (kā mēs, datoru advancētie lietotāji, sakām) piebāzta pilna un kļuvusi lēna, izlēmu par labu OS maiņai. Sāku ar Windows 98 SE. Viss notiek ļoti ātri, bet neraža tāda, ka šai OS līdzi nenāk draiveri, kas atpazītu mana jaunā datora ekrānu. Rezultātā, mana melnā, 1024x768 punktiņus izdalīt spējīgā, ekrāna vidū kā zilizaļa oāze mirdz vien 800x600 punktiņu mazs ekrāniņš. Un HP oficālā lapa, kur varētu vajadzīgos draiverus atrast, par spīti visam, man un maniem pūliņiem, nestrādā. Tad nu instalējam Windows XP, kas aizņēma tik daudz laika, ka paguvu aizmigt. (Šķiet, aizmirsu pieminēt sava jaunā drauga prāta spējas – nezin kāds procesors, 64 megabaitos ierāmēts rāms RAMs, un vairāk kā 5 (!) Gb liels disks. Vēl ir DVD lasītājs, modema izvads, kaut kāda plāksnīte, ko var izņemt un atkal ielikt atpakaļ (man šķiet, ka tā ļauj pieslēgties tīklam), 1x USB caurums, tumbiņas, daudz lampiņu, nemaz nestrādājoša baterija, visnotaļ ērta klaviatūra ar pietiekami mīkstiem/atsperīgiem taustiņiem.) XP strādā, nebūt nemaz tik lēni, bet skaidrs, ka mans jaunais dators ar smago XP uz muguras nenodrošinās man multimediālu superpieredzi (experience). Tuvākā laikā plānoju atjaunot samērojamību starp soft un hard vēr un tomēr iemānīt labdarbīgu Win98.
ceturtdiena, februāris 14, 2008
eu, nevis č
Runājot par man tik tuvo tēmu, kas (kaut arī reminiščeņču formā) ir aktuāla arī tālākā (ne tik tuvā) pasaulē, atrodu par saistošu pieminēt domu, kas man gluži iešāvās prātā kārtējo reizi braucot trolejbusā un lasot konkrētu vācu klasiča supergarromānu. (Mēs taču nezinām, kas ir doma, vai ne?) (Bet par to -- vairs ne vārda!) Jautājums ir -- ko gan teikt, izlasot kaut vai šo garromānu. (Tikko pārbaudīju - par spīti visam tas tiešām ir romāns.) Varētu lūkot uzšķērst tā tēmu vēderu, lai redzētu, kādas tēmas nāk laukā. Varētu vārot varbūtējās varoņu darbības. Ō, jā, varam iemoķīt šo visu padarīšanu plašākā kontekstā. Bet paliek fakts (un fakstiski tas mani ir mulsinājis jau no senām dienām), ka šāda veida analīze ne-iz-bēg-a-mi ir daudz mazāk apjomīga, nekā pats darbs. Kas tur liels, jautāsiet? Tur jau tas sāls, jūs! Varbūt pajautājiet, kādēļ nabaga autors izvēlējās drukāt 800 (astoņi simti) lpp., ja jau visa sāls slēpjas (un ir uzejama) tik īsā analīzē?? U?
Hintoju (vēršu uzmanību) uz to, ka (faktiski piedāvāju hipotēzi, kas šķiet gluči dabiska, ja vien koncentrējamies uz kaut vienu no garromāna fragmentiem) autoram ir itin vienkārši bijis, ko teikt, un viņš nav kautrējies to pateikt. Ko darīt, ja tev ir ko teikt citiem, plus tu arī to vari pateikt, plus tev nav slinkums rakstīt romānu.
Un tad vēl izteikumi, ko var atminēties un izmantot noderīgās situācijās. "Maniere, kā jūs labsirdīgi zobojaties par visu labo, nerada manī ne mazākās čaubas, ka savā sirdī esat par to." Paldies. Turpinām -- nafig kaut kur 423/800 lpp. iemest diskusiju par to, vai var ticēt "patiesībai, objektīvai, zinātniskai patiesībai," kurā parādās Džeimsa (Heņa brāļa) ideja, ka "patiess ir tas, kas noderīgs cilvēkam." Karoč -- runājam par (šo) lietu, lai arī stāsts tač' bija par kaut ko citu.
Ko varam secināt? Visu kaut ko, bet lai tas visums paliek pie mums! Bēt skaidrs ir tas, ka tas, vai darbs tevi uzrunā (atkal atsaucamies uz to, kamdēļ sākām par šo runāt), lielā mērā ir atkarīgs no detaļām. No iestarpēm (kas, iespējams, kādā tuvinājumā parklājas ar, bet tomēr pilnībā nesakrīt ar) [starp] tēmām, varoņlīnijām un kontekstuālām atbilstībām.
Hintoju (vēršu uzmanību) uz to, ka (faktiski piedāvāju hipotēzi, kas šķiet gluči dabiska, ja vien koncentrējamies uz kaut vienu no garromāna fragmentiem) autoram ir itin vienkārši bijis, ko teikt, un viņš nav kautrējies to pateikt. Ko darīt, ja tev ir ko teikt citiem, plus tu arī to vari pateikt, plus tev nav slinkums rakstīt romānu.
Un tad vēl izteikumi, ko var atminēties un izmantot noderīgās situācijās. "Maniere, kā jūs labsirdīgi zobojaties par visu labo, nerada manī ne mazākās čaubas, ka savā sirdī esat par to." Paldies. Turpinām -- nafig kaut kur 423/800 lpp. iemest diskusiju par to, vai var ticēt "patiesībai, objektīvai, zinātniskai patiesībai," kurā parādās Džeimsa (Heņa brāļa) ideja, ka "patiess ir tas, kas noderīgs cilvēkam." Karoč -- runājam par (šo) lietu, lai arī stāsts tač' bija par kaut ko citu.
Ko varam secināt? Visu kaut ko, bet lai tas visums paliek pie mums! Bēt skaidrs ir tas, ka tas, vai darbs tevi uzrunā (atkal atsaucamies uz to, kamdēļ sākām par šo runāt), lielā mērā ir atkarīgs no detaļām. No iestarpēm (kas, iespējams, kādā tuvinājumā parklājas ar, bet tomēr pilnībā nesakrīt ar) [starp] tēmām, varoņlīnijām un kontekstuālām atbilstībām.
Abonēt:
Ziņas (Atom)