Reiz zaļoja jaunība utt

Iz piektās klases, kas robežojas ar augstāko klasi.

1. Lokators nekur ar sevi dricelīgi pišas.
2. Oliņš Boliņš tualetē ar ledus cirtni gan ātri, gan lēni čakarē, bļe, smadzenes.
3. Gatis cisternā ar izkapti piepišot mūli saskaras ar mēlēm.

4. Cinītis sniedziņā ar labo roku vis kaut kā mētā kruto - to redzēja jocīgs kaķis plīsis un apdolbīti teica: "Es esmu pingvīns! Bļe!"
5. Kalnu kaza jūrmalā ar savu pirkstu pilnīgā bezsakarā pišās - to redzēja gigantisks salatētis un murminot zem deguna teica: "Man patīk, kāds es esmu!"
6. Kauliņš Centrālstacijas tunelī ar oļiem glupi dračī - to redzēja vakardienas gludeklis un klusējot teica: "Mazs cinītis tup ceļa malā!"
7. Pimpis ceturtajā klasē ar pimpi idiotiski izskatās pēc narkomāna - to redzēja smirdīgs Raimonds Pauls un mirdams teica: "Ha, tas ir pretīgi!"
8. Skolas direktors nav tava darīšana, kur, ar vijoli nervozi aizdrāž - to redzēja resnais tramvajnieks un lecot uz vienas kājas teica: "Bļe, pimpis."
9. Katrs no mums uz ežiņas ar puņķi ļoti skaļi strīdas par Lemberga apcietināšanu - to redzēja zaļš perversuālis un knapi dvešot teica: "Eu, baigi labi."

Patiecība

Lūk, kādu manis slavinošu dzejoli ar vakumpasta starpniecību saņēmu no kādas vai kāda anonīma manas daudzšķautņainās un talantīgās personības cienītāja/s:

To, ko citi nespēj, to spēj
Vombats B
Spēlē vijoli kā sirdi
Vombats B
Atrod zudušo un atdod
Vombats B
Trīs reiz dzīvo, sveiks lai dzīvo
Vombats B

Viss, ko varu darīt, ir pateikt paldies anonīmajam/anonīmajam talantam, kas tik precīzi spējis saskatīt manas labās īpašības un tās ietērpt vārdos.

Pasaule ir maza

Pirms kāda laika, lasot atbilstoša satura literatūru angļu valodā, uzdūros teikumam, kas, iesviežot mani neparedzamu un ārkārtīgi bīstamu notikumu virpulī, sagrieza manu dzīvi kājām gaisā. Nu labi, tā nemaz nebija. Lai nu kā, šis teikums iet kā šis: "He Sang His Didn't He Danced His Did." Baigi coini, es pie sevis noteicu, jo tieši tā arī nodomāju. Visai neparasts teikums. Faktiski, ir grūti saprast, ko tas nozīmē vai kas ar to ir domāts. Lai nu kā, šis teikums momentā iesēdās manā atmiņā, lai visai regulāri no tās līstu ārā un man par sevi atgādinātu.

Bet tad nu tik tikko dažādu iemeslu un apstākļu sakritību vadīts atklāju, kas ir šīs rindas autors. Ir kādi kandidāti? Tieši tā, tas ir tas pats viltīgais misters e e kummings (cunning mister e e cumming). Par viņu jautājiet savām omām vai meklējiet meklējiet interneta saitos, bet tas, ko es varu pateikt, ir, ka kumminga kungs ir interesants kaut vai ar savu formālo māžošanos (respektīvi, formas neievērošanu). Tāpat viņš ir iedomājies pateikt "viņš nodziedāja savu nē, viņš nodancoja savu jā." Nu jā, pasaule ir maza.

Pigoru māka

Ļaujiet piedāvāt valodisku joku seno helēņu garā. Vabūt pareizāk (vai vismaz dažiem - saprotamāk) būtu teikt: prikolu seno helēņu garā. Jautājums ir, vai tas kādam tolaik šķita smieklīgi vai vismaz vienkārši forši, bet skaidrs ir, ka sekojošais sagrozījums radīts ar nolūku.

Tātad, ir tāds Nikons (nejaukt ar fotoaparātu zīmolu vai Japānu), kas ir arfas spēlētājs. Respektīvi viņš spēlē arfu. Mēs diemžēl nezinām, vai viņš to dara labi, vai slikti. Mēs šobrīd vispār gandrīz neko par viņu nezinām. Un tad ir tāds Teodors, par kuru zinām no vienas puses vēl mazāk. Bet no otras puses mēs zinām, ka viņš ir baigais asprātis un, dzīvotu viņš mūsdienās, gan nebūtu pazudis vīrs.

Tad nu Teodors saka par Nikonu (mums nezināmos apstākļos un tādu pat iemeslu vadīts): "Thratt' ei su" Ko? Kas? Vai tiešām Teodors gribēja teikt "Thratteis su"? Kā nekā otra frāze būtu piemērotāka situācijai - tā atveidojama kā "Tu arfas spēlētājs", kas ir visnotaļ precīzs sacījums. Teodors izliekas, ka tiešām tā ir teicis, bet mēs skaidri atceramies, ka viņš teica "Thratt' ei su", kas nenozīmē neko citu kā "Tu, trāķiešu apteksne." Forši nomaskēts uzbrauciens, vai ne?

Jāatzīst, ka būtu neprāts meklēt kaut kādu morāli šādā sīkā pigorā, kas garāmejot pieminēts kādā no seno dižgaru spriedelējumiem. Tomēr skaidrs, ka šādā pat veidā jautrība tiek uzturēta nevienā vien asprāšu un asmēļu pulciņā te (kaut kur tuvākā apkaimē) un tagad (mūslaikos).

Tour de France

Re, kā ir – mums saliekas, ka kaut kas ir svarīgi kaut kas nav svarīgi vai ka kaut kas ir tā, nevis citādi, bet dienas beigās (pat pusdienlaikā) nevienam vairs neinteresē, ko tu esi domājis.

Kā lai to pēc iespējas labāk ilustrē? Labi, ņemsim pirmo piemēru, kas ienāk prātā, piemēru, kas būtu tuvs plašākai publikai. Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus), visiem zināmais pirmā gadsimta romiešu retors, slavenā (mūsdienās varbūt mazliet nepelnīti piemirstā) darba 'Institutio Oratoria' autors. Viņš, atbraucis uz Romu, satiek Domitiju Aferu (Domitius Afer), tā laika Romas neganto valdnieku pakalpiņu, ūdens sistēmas superintendantu, bet arī oratoru un advokātu. Markam, nākušam no tālas Romas provinces, saliekas, ka Domitijs ir lieliskākais orators, ko viņš (Marks) ir zinājis.

Markam ir tikai 25 gadi, kad Domitijs (saskaņā ar Eusēbija Sofronija Hieronīma (Eusebius Sophronius Hieronymus) vairāk kā trīssimt gadu vēlāk rakstītām liecībām) mirst no pārēšanās.

Šis piemērs sniedz vairākas mācības. Pirmkārt, tas norāda uz provinces – centra pretstatu. Kur dzīvojam mēs (respektīvi, kur ir Rīga)? Ļaužiem, nākušiem no kāda attālāka lauku nostūra, var likties, ka Rīgā viss ir daudz krutāk, nekā dzimtajā miestā (kā tas, visticamāk, arī ir). Baseini tik gari, kino tik esoši, trolejbusi tik ātri, pasniedzēji tik gudri, muzikālie naktstklubi tik elpu aizraujoši. Tāpat arī Marks satiek Domitiju un (vismaz saskaņā ar manu šī notikuma interpretāciju) pārvērtē šī resnuļa (vai tas ir fakts?) talantus. Un tad atkal, Rīga ir pašā Eiropas stūrī, un atliek vien iztēloties (vai arī lūkoties), kas notiek pārejā pasaulē.

Otra vērtīgā mācība, kas ir saistīta kā ar piemēru, tā ar pirmo no piemēra izrietošo mācību, vēstī, ka pats cilvēks var domāt, ka kaut kas ir kaut kā, bet tas nenozīmē, ka arī citi tā domā. Tas ir šausminoši, ja tā padomā. Tā vietā, lai grimtu patīkamās sarunās par kādu uz kopīgu izpratni balstītu tematu, ir jāvelta laiks otra cilvēka pārliecināšanai par acīmredzamu patiesību patiesību. Tāpat, domājams, vārētu justies Marks, kad viņa slavinošie vārdi par Domitriju Aferu tika līdzpilsoņu noraidošās ūjināšanas pārtraukti. Laika šķiešana!

Un vēl, ievērības cienīga ir asimetrija starp to, ko par sevi domā kāds cilvēks (uzskati, viedokļi), un to, ko citi domā, ko šis cilvēks par sevi domā. Tā, kāds romietis no mūsu ēras pirmā gadsimta sešdesmitajiem varētu spriest šādi: „Man nepatīk Domitijs, bet man patīk Marks, pirmais ir negausis, bet otrs – lielisks orators. Bet Markam patīk Domitijs... Bet tas nekas, Marks nezina, ko dara; viņš kaut ko nesaprot.” Tomēr Markam tā nebūt nešķiet, viņš ir pārliecināts, ka patiešām Domitijs ir varens likumu zinātājs un orators. Marks nebūt nedomā, ka viņš domā nepareizi. (Un vēl – noteikti, ka tas, ko Marks domā, ko citi domā, ko viņš domā, atšķiras no tā, ko citi domā par to, ko Marks domā. Un tā tālāk.)

Es laižu uz Džeksonu (jo apprecējos drudzī)

Ir tā - tu klausies mūziku, tev fonā skan mūzika (vai pareizāk - kaut kur pa vidu starp šīm galējībām), un domā, ka tev tā patīk (tā tevi iesper). Un tad tu domā, ka būtu labi, ja šis gabals nekad nebeigtos. Lai visu laiku būtu kāpinājums, piedziedājums vai atrisinājums. Un tad tu (ja vien esi uz to spējīgs) atminies, cik ļoti besīgi ir klausīties vienu un to pašu. Kā apnīk vienkāršās melodiskās struktūras, nozelētie mākslinieciskie izteiksmes līdzekļu vai tukšie ritmi.

Un kas ir tālāk? Tu vienkārši nezini, ko tieši tu gribi. Kā ir ar mani? Gluži pretēji.

Teksta uzdevums

Ja Latvija kaut kur izraktu (un pievienotu) vēl papildus 700 kvadrātkilometrus zemes (tas nemaz nav tik daudz), mūs valsts kļūtu par teritorijas ziņā vislielāko starp visām trim Baltijas valstīm (šobrīd Latvija ir otrajā vietā). Zinot, ka Igaunija ir mazāka par Lietuvu, cik kvadrātkilometri zemes Latvijai jāatkaro no Lietuvas, lai kļūtu par lielāko Baltijas valsti?

Viss lielos vilcienos

Vakar, kā jau tas laiku pa laikam gadās, manī iedomājās doma. Kā jau tas gadās, doma nenāk viena, tā ved līdzi citas domas. Es domāju, ka tas ir speciāli – lai domātājs neizdomātu vienu domu līdz galam un tādejādi nesadomātos, ka ir nezin kas (respektīvi, tas, kas var kaut ko vienu izdomāt). Domas nāk viena aiz otras, un, atkarībā no gara stāvokļa, tās traucas garām vai nu kā vecas tvaika lokomotīves vilkts preču vilciens (id est – lēni) vai arī kā uz magnētiskā lauka radīta spilvena bezberzes kustībā esošs ātrvilciens. Jo lēnāk domu vilciens kustās, jo ilgāk ir iespēja kavēties pie vienas domas pirms to aizstāj nākamā, jo vairāk šī doma domājās. Ātrvilciena gadījumā vienā mirklī garām aizzib vesels domu sastāvs. Te arī vilciena analoģija (ar domu – vilciena kustības salīdzinājums ar domu kustību) beidzas.

Kāpēc šis te ir jāsaka? Atbilde „Nekapēc!” šķiet visai atbilstoša.

Lai nu kā, iedomājos, ka valoda ir baigā štelle – tu runā vai raksti šitā un visi domā, ka tu esi šitāds; tur runā vai raksti tā, un visi domā, ka tu esi citāds. Es kaut ko (pasaku) pasaku tā, kā es pasaku, bet Arnolds to pateiks citādāk, jo viņš citādāks. (Vai varbūt viņš ir citādāks, jo to pašu pasaka citādāk?) Pigori sākas, ja Arnolds to pašu pateiks vēlreiz, šoreiz atkal citādi.

Sakot, ka Eifeļa tornis ir līdzīgs lielai eglei, es piespiedīšu Annu domāt, ka tā patiešām ir. Tagad Anna uzskata, ka Eifeļa tornī ir kaut kas no egles, ka tas ir lielisks egliskuma paraugs. Gan jau tā ir veca fiška.

Bet tagad iedomājamies cirvi un to, kā tas iezvetē kādam (piemēram, Lizvetei), kā rezultātā iestājas nāve. Vai nāves pētniekam būtu jāpēta cirvis un tā kustība, lai noskaidrotu, kas tā nāve tāda ir? Un vai tev būtu jāpēta valoda, ar kuru esam ieraduši šķaidīt realitātes steliņģi (crack the crib of reality), lai saprastu kaut ko par realitāti? Huh?

Bet galvenais, ka tā var pateikt. Un vispār vis kaut ko var pateikt. Tas ir ļoti jauki.

Bet atgriežoties pie cirvja un valodas analoģijas, jāsecina, ka lielākā bēda ir, ka tu esi cirvis, tas pats cirvis, kas triecas nabaga Lizavetes pierē. Un nevis kaut kāds tur nāves (vai kaut kā cita pētnieks). Vienīgais, ko tu vari darīt, ir triekties pierē un tad atlēkt no tās. Kaut ko domāt par nāvi nav tas, ko tu vari darīt.

Bet no otras puses, visticamāk tu vienkārši esi cirvis.